"Kopš sevi atceros, mūsu mājās vienmēr ir bijuši sunīši un kaķīši," saka jaunā un talantīgā dziedātāja, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolas audzēkne Ieva Sutugova, kuras vecāku mājās Kroņaucē kopā ar ģimeni dienas vada divas suņu meitenes Bella un Lote un divi kaķu puikas Billis un Minītis.
"Kaut līdz laikam, kad man palika septiņi gadi, mūsu diezgan kuplā ģimene mita pilsētas dzīvoklī, tas nebija kavēklis dot pajumti arī diviem suņiem un kaķenītei," stāsta Ieva. "Mamma ir liela dzīvnieku mīļotāja, tāpēc bija (un ir) gatava uzņemties rūpes ne vien par mums, trim bērniem, bet arī četrkājainajiem ģimenes locekļiem. Jau kopš mazotnes man ieaudzināts, ka suņi un kaķi ir tādā pašā statusā kā brālis un māsa, ka par viņiem ir jārūpējas tieši tāpat kā par cilvēkiem."
Mājdzīvnieki svētlaimē
Kad no pilsētas dzīvokļa pārcēlušies uz lauku mājām Kroņaucē, četrkājaiņu saime esot izjutusi svētlaimi, jo varējuši kaut vai visu dienu dzīvoties pa āru, skriet, lēkt un dauzīties. "Kaķenīte, lielu daļu sava mūžu nodzīvojusi telpās, jaunos apstākļus uztvēra rezervētāk, bet suņi gan pa dienu noskrējās līdz spēku izsīkumam. Vakarā tik vien spēja kā paēst, lai pēc tam saritinātos un saldi gulētu."
Nu jau daži no šiem mājdzīvniekiem skraida pa pļavām citos medību laukos, bet viņu vietā ģimene savā pulkā ir pieņēmusi citus. Viņi pie Sutugoviem esot atnākuši pa dažādiem ceļiem – vai nu pieklīduši, vai ir mājas mīluļu pēcnācēji, vai arī Ievas mamma nav varējusi turēties pretī kāda rējēja vai ņaudētāja valdzinājumam. "Reiz, kad mani vecāki gadatirgū pārdeva pašu ceptas piparkūkas, netālu no vietas, kur bija viņu galds, kāds piedāvāja kaukāziešu šķirnes jaukteņus. Tas bija viens mirklis, un mamma no apgaitas pa gadatirgu atgriezās ar mazu radību padusē. Tā mēs tikām pie Lotes."
Tajā laikā viens suns no Sutugovu mājdzīvnieku saimes bija beidzis savas zemes gaitas, tāpēc mamma lūkojusi pēc kucēna. "Esam pieraduši, ka kopā ar mums vienmēr ir četri četrkājainie. Tētis nav tik traks uz dzīvniekiem. Kad mamma ieminas, ka vajadzētu paņemt suni vai kaķi, viņš parasti sauc: "Nē! Nē! Nē!", bet, kad dzīvnieks ir mājās, protams, viņu bužina un lutina."
Diēta gluži kā filmzvaigznei
Sutugovu mājās Kroņaucē tagad saimniekojot divi peļu junkuri – desmit gadus vecais Billis, kas ir melns runcis ar baltām ķepiņām, un par viņu četrus gadus jaunākais Minītis, kas lepojas ar baltu kažoku, rotātu ar melniem laukumiem.
"Kad mūsu kaķene Kora apbērnojās, paturējām vienu no viņas pēcnācējiem, kuram filmas Lielais varoņa iespaidā devām vārdu Billijs Frencis Kopekijs. Protams, ikdienā viņu tik gari nesaucam, bet gan par Billi jeb Resnīti, jo runcis ir tik ļoti apvēlies, ka veterinārārsts ieteica viņam dot liesāku barību – ievērot diētu gluži kā filmzvaigznei," skanīgi nosmej Ieva.
Otrs kaķu sugas pārstāvis esot Minītis. "Viņš pats pie mums atnāca," saka jaunā dziedātāja. "Kaimiņu kaķene bija nodomājusi mūsu šķūnī laist pasaulē pēcnācējus. Kaut kā sanāca tā, ka viens no kaķēniem palika vietā, kur dzimis. Tad nu uzņēmāmies rūpes par viņu. Kaķēns bija tik mazs un pūkains, ka nevarējām saprast – būs viņš vai viņa. Lai vēlāk nebūtu jāmaina vārds, brālis izdomāja, ka pūkaini varētu saukt par Minīti."
Katrai savs sūrumiņš
Jauktenīte Bella esot jau cienījamā vecumā. Ieva stāsta, ka suņu dāmai bijis diezgan skarbs mūža sākums, jo dzīves pirmajos mēnešos dabūjusi ciest cilvēku nežēlīgas izturēšanās dēļ. "Reiz pie manis pienāca klasesbiedre un jautāja, vai es gribu paņemt viņu suni, jo ģimenei esot apnicis ar viņu ņemties. Biju šokā, ka pret dzīvu radību attiecas kā pret rotaļlietu – izmet, kad tā apnikusi," atceras Ieva.
Ģimene pieņēmusi likteņa skarto kucēnu un, lai palīdzētu sadziedēt iepriekšējo saimnieku cirstās brūces, pret viņu izturējušies ar īpašu uzmanību. "Lai dzīvnieks aizmirstu pāridarījumu un sāktu citādi uzvesties, atkopšanās laiks ir diezgan ilgs, tas nav ne dienas, ne mēneša jautājums," saka jaunā dziedātāja un piemetina, ka Bella tagad vairs esot bailīga, tikai sastopoties ar svešiem cilvēkiem, bet savu mājinieku sabiedrībā jūtoties kā zivs ūdenī. "Viņai vienmēr ir jābūt klāt, kur kaut kas notiek. Bella asistē gan tad, kad, gatavojoties svinībām, griežam rasolu, gan kad klājam galdus vai darām ko citu."
Otrai kucītei Lotei esot mierīgāka daba, bet tāpat kā Bellai esot uzlikts kāds pārbaudījums – smaga iedzimta slimība. "Dažkārt mūsu suņuku paralizē krampji. Kad tas notika pirmoreiz, ļoti nobijāmies, kas ar mūsu mīluli notiek. Veterinārārsts teica, ka tā, iespējams, ir krītamā kaite, kas neesot ārstējama. Cik nu ir mūsu spēkos, palīdzam savai Lotei pārciest lēkmes – stingri viņu aptveram, mierinām."
Ieva uzsver, ka visi mājdzīvnieki esot vienādi mīļi, taču četrkājaiņiem gandrīz vai dieva vietā esot viņas mamma. "Tas ir amizants skats, kad mamma dārzā ravē, bet ap viņu – cits tuvāk, cits tālāk – sēž vai guļ abi suņi un abi kaķi, nenolaižot acis no savas saimnieces."
