"Mums ir līdzīgs raksturs, jo esam dzimuši vienā datumā – 21. jūnijā. Abiem piemīt spītība un tieksme pēc neatkarības," tā sevi un savu sešus mēnešus veco garspalvaino taksi, kuram dots smalks vārds Briljant de Barbara Baltic Kurts, raksturo žurnālists Jānis Ogle. "Viņu bija paredzēts aizpārdot uz Franciju, taču liktenīgas sagadīšanās dēļ tas nenotika."
Jānis stāsta, ka viņa ģimenē vienmēr esot bijis mājdzīvnieks, tāpēc šāds dzīves modelis ir pierasts un pašsaprotams. Tiesa, kad citos medību laukos aizgājis iepriekšējais taksītis, kurš nodzīvojis garu mūžu, viņš trīs gadus nav bijis gatavs jaunas četrkājainas radības ieviešanai savās mājās – pārāk smagas bija zaudējuma sāpes. Tomēr šķitis, ka pietrūkst kādas būtiskas dzīves sastāvdaļas, tāpēc pamazām sācis internetā pārlūkot, ko piedāvā suņu audzētavas. Vai tas bija joks vai nopietnība, bet šo meklējumu laikā Jānis ik pa brīdim izmeta, ka viņam nekas nebūtu pret sikspārni, tikai īsti nezinot, kā pie tā tikt. Varbūt viņš no šīs domas nav atteicies, taču realitātē tomēr palicis uzticīgs cilvēka labākajam draugam – sunim. "Šovasar jūlija beigās devos uz suņu audzētavu pēc īsspalvainā takša, kuru noskatīju internetā, taču mājās atgriezos ar citu kucēnu. Norobežojumā bija vairāki suņuki, un no viņiem viens uzreiz pieskrēja man klāt un mīlīgi pieglaudās, kamēr pārējie nelikās ne zinis. Kucēns izvēlējās mani. Tas bija Kurts, kurš arī ir taksis, tikai garspalvainais."
Skrejceliņš starp zemenēm
Nākamās dienas rītā pēc kucēna pārvešanas mājās Jāni esot pamodinājusi klusa īdēšana pie auss. "Es viņam biju paklājis džemperi zem galda, lai guļ, jo tā bija vieta, kur viņš paslēpās, nonākot manās mājās. Lai viņš justos drošāk, iedevu drānas gabaliņu, kas viņam bija kalpojusi suņu audzētavā un vēl bija piesūkusies ar mammas smaržu (tagad šī lupatiņa atrodas Kurta mājiņā). Taču, izgulējis pirmo miegu, kucēns sāka rosīties un meklēt, kas viņu pažēlos. Atļāvu, lai viņš iekārtojas pie manis gultā, taču vēlāk tam neļāvu kļūt par paradumu." Pēc šīs nakts Rīgas dzīvoklī, ko Jānis īrē, lai nebūtu katru dienu jāmēro ceļš no Ogres, kur ir viņa mājas, abi ar kucēnu devušies uz viņa īsto dzīvesvietu. "Es noteikti nebūtu ņēmis suni, ja viņam nevarētu nodrošināt labus apstākļus. Uzskatu, ka pilsētas dzīvoklis rējējam nav piemērots, jo īpaši tad, ja saimnieks ir aizņemts un sunim daudz laika jāpavada vienatnē."
Ogrē Kurts var šiverēt ne vien pa plašo māju, bet arī izskraidīties pa pagalmu un dārzu, par ko viņam, protams, ir daudz lielāks prieks. "Šovasar parasti bija tā, ka mamma rosās pa dobēm, bet Kurts sēž viņai blakus vai arī izmet kādu loku
pa dārzu. Viena no viņa iemīļotākajām rotaļām bija joņošana lielā ātrumā, līkumojot starp zemeņu ceriem vai kabaču lapām. Ja viņam ļautu, Kurts arī raktos uz nebēdu, jo ir taču zaķu medību suns, bet mēs bremzējam šo viņa paradumu."
Jānis nosmej, ka kaimiņos dzīvojot "daži traki kaķi", kas gribējuši iepazīties ar kucēnu, taču māte esot laikus pamanījusi nelūgtos viesus un patriekusi. "Kurtam jau dūša liela, taču augums dūšai līdzi netiek."
Vīnoga uz kārā zoba
Nelielais un ļoti aktīvais suņuks, kurš ir jau sasniedzis sešu mēnešu vecumu, tiek barots ar takšiem paredzēto profesionālo sauso barību Royal Canin, kā to ieteikuši suņu audzētavā, un vēl papildus reizi nedēļā dodot vārītu vistas gaļu un biezpienu. "Kurts ir traks uz vīnogām. Pie pirmās ogas viņš tika, kad tā, mums ēdot, nokrita no galda un aizripoja. Kopš tās reizes taksim āķis lūpā. Tiklīdz viņš redz, ka mēs ēdam vīnogas, rej neatgūdamies, lai neaizmirstam arī viņu uzcienāt. Protams, ka viņš netiek aizmirsts – ieliekam kādu vīnogu trauciņā, taču pie galda gan neradinām diedelēt."
Ja no saimnieku galda Kurts nedrīkst diedelēt, tad dārzā viņam nav liegts panašķēties ar tur augošajām avenēm. "Gatavas tās bija sabirušas zemē, tāpēc sunim nevajadzēja snaikstīties gar avenājiem."
Kaulus grauzt Kurtam nedodot, taču dažkārt kucēns tiekot pie našķa, kas saucoties Gotiņa. "Tas briesmīgi smird, taču taksim garšo."
Dāvanas saiņošana kopā ar taksi
Sešus mēnešus vecajam garspalvainajam taksim ir jau pirmā izstāžu pieredze. "Oktobra beigās Rīgā notika takšu izstāde Mini pet, kurā Kurts startēja kucēnu grupā un tika pie sarkanās lentītes, kas apliecina, ka viņš ir perspektīvs suns," lepojas saimnieks. "Kad iegādājāmies kucēnu, mums teica, ka nedrīkstam suni sterilizēt, nesagaidījuši pirmo viņa pēcnācēju metienu. Otrs nosacījums bija, ka vismaz reizi gadā ir jāpiedalās izstādēs."
Darbdienās suņuks ir kopā ar Jāņa māti Ogrē, bet nedēļas nogalēs viņiem pievienojas Rīgā strādājošais Jānis. "Kā pārkāpju mājas slieksnim, Kurts no manis neatkāpjas ne soli. Es ar viņu daudz spēlējos, ļauju kost kājās, rokās, degunā, kas kucēnam patīk, esmu viņa sabiedrotais. Māte savukārt ir tā, kas mēģina suņuku audzināt," teic Kurta saimnieks un izstāsta kādu gadījumu, kā reiz notikusi spītnieka savaldīšana. "Ja ir labs laiks, dodamies garākās pastaigās, lai taksis varētu paskriet pa asfaltu, jo tā nodilst viņa nagi. Bieži vien viņu palaižam dārzā nokārtot dabiskās vajadzības, pa logu pieskatot, lai neaizmūk. Vienā tādā reizē māte viņu sauca iekšā, bet Kurts neklausīja – muka prom. Lai kucēns saprastu, ka saimniece ir jāklausa, mamma aizvēra durvis, dodot zīmi – ja nenāci, kad tevi sauca, paliec ārā. Protams, viņa pa logu skatījās, ko spītnieks darīs. Kad viņš kādu laiku bija pasēdējis aiz ārdurvīm, tika ielaists mājā. Tagad Kurts nav vairs divreiz jāsauc, kad izdzird savu vārdu, skrien kā plēsts."
Šajā sakarā Jānim ir kāds stāsts, kas spilgti raksturo garspalvainos takšus. "Neatceros, bet kaut kur lasīju ieteikumu, kā rīkoties takšu saimniekiem, ja suņa sabiedrībā nodomājuši iesaiņot dāvanu. "Paņemiet iesaiņojamo papīru, izceliet no dāvanu kastes taksi un ielieciet tajā dāvanu. Atņemiet sunim iesaiņojamo papīru un ietiniet tajā dāvanu kasti. Atņemiet taksim šķēres un skoču. Apsēdieties uz šķērēm, lai suns netiktu pie tām. Izņemiet taksim no rīkles sagrauzto lentīti un mēģiniet to ātri apsiet dāvanu kastei. Uzlieciet kasti uz skapjaugšas, lai suns netiek klāt, un apklusiniet viņu, lai beidz riet."" Jānis nosmej, ka ne jau visi spētu izturēt tik aktīvu mājdzīvnieku, bet viņam tas esot pa prātam. "Pedanti ar taksi diezin vai varētu sadzīvot, bet man viņa rosīšanās sagādā prieku, jo ir patīkama pārmaiņa pēc darbdienas.
