Medību suņi bīgli var lepoties ne tikai ar senu šķirnes vēsturi. Viņi vēl aizvien ir vieni no populārākajiem mednieku palīgiem, tajā pašā laikā spējot kļūt arī par uzticamiem un mīļiem nemednieku draugiem.
Daudzu senu medību suņu šķirņu pārstāvji var lepoties ar medību varoņdarbiem vien tālā pagātnē – mūsdienās viņi pārvērtušies par dīvāna spilvenu kampējiem un saimnieku ģīmju šmorģelētājiem, kas, palaisti brīvā dabā, pilnīgi apjūk un pat jūtas neomulīgi. Bīgli medību aprakstos minēti jau 1475. gadā un arī mūsdienās ir īsteni mednieki. Lai gan arī bīglu iespējams izaudzināt par "istabas matadoru", paaudžu paaudzēs mantotie instinkti nav zuduši – pēc neilgas apmācības suns var kļūt par labu palīgu dzinējmedībās.
Mazulītis?
Šķirnes nosaukums beagle vēsta, ka bīgls ir zaķu dzinējsuns (tā dēvēti arī slepenpolicisti), taču šīs šķirnes pārstāvji noderīgi arī lielāku dzīvnieku medībās. Mūsdienu bīgli nav pieskaitāmi pie mazākajiem mednieku palīgiem, taču vienubrīd viņi vismaz Lielbritānijā bijuši paši mazākie. Karalienes Elizabetes I bīgli bijuši mazāki par 25 cm un svēruši mazāk par 8 kilogramiem. Kādā 1790. gada rakstā vēstīts, ka šis suns ērti ievietojies mednieka svārku kabatā. Par bīgliem Anglijā tolaik dēvēti visi maza auguma dzinējsuņi, taču mednieki, kuri vēlējušies medīt ne tikai zaķus, izvēlējušies lielāka auguma dzinējus. Senie ķeltu dzinēji pāroti ar harjēriem, lapsu suņiem un vipetiem (vipeti – veiklībai un ātrumam).
Bīglu dažādība beigusies 1895. gadā, kad izstrādāts un pieņemts pirmais šķirnes standarts. Augstums skaustā noteikts lielāks par Elizabetes I iecienīto, un tas nozīmēja, ka bariņš šādu ņipru šuneļu spēj doties gandrīz jebkurās dzinējmedībās.
Ne tikai medniekam
Stirnas dzīt bīgli var pavisam noteikti. Skandināvijas valstīs viņi sekmīgi piedalās pat aļņu medībās. Arābu valstīs ar bīglu palīdzību medī šakāļus, Šrilankā viņi nebīstas no mežacūkām. Visur atrodas pa kādam putnu medībām apmācītam bīglam. Bīgliem gan nav, piemēram, laiku drosmes, skarbā rakstura un spēka, lai spētu stāties pretī lācim, tālab var teikt, ka viņi ir gandrīz universāli medību suņi.
Bīglus izmanto arī dažādos dienestos. Viņi sekmīgi strādā muitā, policijā un glābšanas dienestos. Pateicoties ideālajai ožai, ļoti labi spēj uzost paslēptas narkotikas un sprāgstvielas. Viņi palīdz atrast cilvēkus dabas katastrofu piemeklētās vietās.
Bieži vien bīglu par savu mājas mīluli izvēlas nemednieki, un jāteic, ka viņi ar savu izvēli ir apmierināti – bīgls ir suns, kas patīk gandrīz visiem. Un arī bīgls, nokļuvis nemednieka aprūpē, neskumst. Viņš mīl visu un visus. Mīļuprāt draiskojas ar bērniem, taču tikpat labi var kļūt par vientuļa īgņas kompanjonu.
Mīļš "zvaniņš"
Labākais miteklis bīglam ir lauku māja vai vismaz pilsētas savrupnams ar pagalmu, kur izskrieties, kad uznāk vēlēšanās. Ziemas spelgonī likt bīglam mitināties laukā gan nevajadzētu – kažoks par plānu. Ja nu vienīgi ir siltināta būda.
Šīs šķirnes pārstāvji saimniekiem nesagādā problēmas arī daudzstāvu nama dzīvoklī. Jārēķinās vienīgi ar to, ka šiem suņiem ir skaļa balss, un, lai gan bīgli nav pieskaitāmi histēriskajiem kvankšķētājiem, riešana var traucēt kaimiņus. Un jāliek aiz auss, ka nekāds īpašuma sargs no bīgla neiznāks – būs vien "zvaniņš", kas brīdina par svešinieka parādīšanos.
Kā jau muskuļotiem medību suņiem, bīgliem nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes. Ideāli, ja tās var organizēt mežā vai pļavā, taču jāuzmanās – mednieka instinkts var izrādīties spēcīgāks par vēlmi atrasties dievinātā saimnieka tuvumā, un bīgls var aizjoņot pa kāda dzīvnieka pēdām. Šā iemesla dēļ vismaz paklausības apmācības kurss būtu nepieciešams arī nemednieka bīglam. Ar barošanu jāuzmanās – bīgli mēdz būt pārlieku rijīgi un bez fiziskās slodzes var aptaukoties.
Bīgls (Beagle)
Izcelsmes valsts: Lielbritānija
Augstums skaustā: suņiem 36–41 cm; kucēm 33–38 cm
Svars: suņiem 10–12 kg; kucēm 9–11 kg
Apmatojums: īss, mīksts, blīvs, piegulošs
Krāsa: jebkura medību sunim piemērota un atzīta (var būt trīskrāsains vai divkrāsains, melns ar brūnu, ruds, oranžs vai dzeltens ar baltu)
Dzīves ilgums: 12–15 gadu
Kucēna aptuvenā cena: Ls 130–450 (dārgāki ir izcilu mednieku pēcteči)
Medību suns
Nepieciešama fiziskā slodze
Viegli kopjams
Kārtībnieks Rikijs
Divarpus gadus vecais bīgls Rikijs medībās nedodas, taču par šo faktu, šķiet, neskumst. Viņam ir savas mājas pagalms, pa kuru izskrieties, paliela auguma sugasbiedrs Džeris, ar kuru pārrunāt suņu lietas, kā arī kaķene Klāra, ar ko patrenkāties. Un, protams, ir saimnieks Reinis Šmits, ar kuru kopā doties pastaigās pa ielu vai mežiem, kā arī gādīga barotāja – Reiņa mamma Aija Vīksna. Aija stāsta: "Bija brīdis, kad Reinim bija nepieciešams četrkājains draugs, ar kuru kopā mājās gaidīt mani no darba – lielais Džeris ir pagalma apdzīvotājs. Pavisam sīkie šuneļi nešķita pievilcīgi. Domājām par basetu, taču tobrīd piedāvājums bija paknaps. Iepatikās bīgli – ne par mazu, ne par lielu, var radīt arī mājas sarga iespaidu. Rikijs nav bučmūlis, taču ir mīļš un uzticams."
Iespējams, Rikijs ir mazliet izlutināts. Viņa mīļākā guļvieta ir gulta, pa nakti viņš mēdz pat iekārtoties līdzās Reinim zem segas. "Rikijs sevi uzskata par galveno ģimenes mīluli. Viņam nepatīk, ja kāds glauda nevis viņu, bet, piemēram, kaķi. Ja barību dod abiem suņiem vienlaikus, Rikijs vispirms pacenšas pieklupt pie Džera bļodas – ēdiens pirmajā vietā! Visādi citādi gan viņi sadzīvo draudzīgi. Arī ar kaķi Rikijs mēdz paguris gulēt cieši līdzās, bet pārējā laikā viņš Klāru trenkā, laiku pa laikam notiek saķeršanās."
Bīgli tomēr ir medību suņi, kas, saoduši, piemēram, stirnu, var aizjoņot pa pēdām, par saimniekiem aizmirstot... Kā Rikijs uzvedas, mežā nonācis? Aija teic, ka nekad nekur projām nav klīdis. Tiesa, pēdējā laikā šim sunim jāsamierinās ar pastaigām pie saites. "Kopš mūsu paziņam bīgls noklīda, esam piesardzīgi – Rikiju negribam pazaudēt," skaidro Aija. Reinis, kurš ir biežākais suņa pavadonis pastaigās, stāsta: "Rikijam patīk paskriet līdzi mašīnām, iepazīties ar citiem suņiem. Rej uz svešiniekiem, kas pienāk pie vārtiņiem. Īpaši viņam nepatīk iereibuši cilvēki – uz tādiem rūc. Ar bērniem draudzīgs. Pagalmā ar maniem draugiem labprāt parotaļājas. Enerģijas viņam ir ļoti daudz – piekusušu šo suni var redzēt ļoti reti."
Nevar teikt, ka šis bīgls ir spītīgs, taču ļoti mērķtiecīgs gan esot – ja reiz ko iecerējis (piemēram, tikt kādā telpā vai kaut ko dabūt), savu panāk. Un, ja viņam ko neļauj, par kaut ko soda vai uz ilgāku laiku atstāj vienu, mēdz atriebties – kaut ko sagraužot. "Rikijs mūs ir pieradinājis pie kārtības mājā," smīn Reinis. "Lai gan viņš jau ir pieaudzis, vēl aizvien dažreiz mēdz kādu mūsu lietu pagrauzt, tāpēc savas mantas vienmēr jātur sunim nepieejamā vietā." Rikija rēķinā ierakstāmas kurpes, mobilais telefons, zeķes, vilnas sega... Un, ja suns pa dienu izgulējies, pa naktīm viņš mēdzot lasīt avīzes.
Rikijs galvenokārt nakšņo istabā, taču siltā laikā labprāt paliek pa nakti laukā un kopā ar Džeri guļ būdā. Par klusētāju viņu saukt nevarētu, turklāt balss ir tālu dzirdama. Nepieciešamības gadījumā suns jāmazgā, un Rikijam pret šādu procedūru iebildumu nav. Kā ar ēšanas paradumiem? "Dodam granulas, konservus, kauliņus. Kad Rikiju atvedām mājās, viņš bija satraucies, vairākas dienas negribēja ēst. Konstatējām, ka vienīgi par putru ar vistas subproduktiem izrāda interesi, un tā nu putras vēl aizvien ir galvenā ēdienkartes sastāvdaļa," skaidro Aija. "Tad pēc maltītes gan jānoslauka garās ausis, kas mērcas bļodā.
