Ņenci ir neliela tauta, kas mitinās pie Barenca jūras. Viņi paši sevi dēvējuši par sāmidiem vai sāmodiem, krievi nicīgi iesaukuši par samojediem (burtiski tulkojot – pašēdājiem), un šis nosaukums iegājies.
20. gs. pirmajā pusē tautu sāka saukt par ņenciem (ņencu valodā tas nozīmē cilvēki), taču viņu vietējos suņus visā pasaulē vēl aizvien dēvē par samojediem (arī par samojedu laikām un samojedu špiciem, bet mīļvārdā arī par sammijiem).
Senāk ņenci apdzīvoja itin plašu apgabalu ap Urālu kalnu ziemeļgalu un prata izvēlēties sev četrkājainus palīgus atkarībā no vietējiem apstākļiem un no tiem izrietošajiem veicamajiem uzdevumiem. Vairāk uz dienvidiem suņiem galvenokārt bija jānodarbojas ar ziemeļbriežu ganīšanu. Viņi bija augumā mazāki, taču veiklāki.
Ņiprais palīgs
Pie pašas Barenca jūras mītošajiem suņiem bija jāspēj gan stāties pretī lāčiem, gan jāvelk pajūgi. Turklāt viņi pildīja arī dzīvo krāsniņu pienākumus – sildīja savus saimniekus aukstajās naktīs. Lai gan vajadzības gadījumā šie suņi drosmīgi un nikni aizstāvēja savus cilvēkus, viņi tomēr bija pēc dabas maigi. Nereti suņiem uzticēta bērnu pieskatīšana.
Par samojedu suņu intelektu klīst leģendas. Jau tas vien, ka šādu suņu kolektīvs bez cilvēka klātbūtnes spējis ganīt, pieskatīt un mājup pārdzīt ziemeļbriežu ganāmpulku, ir pierādījums inteliģencei. Taču par šo suņu spēju orientēties dažādās situācijās un pieņemt patstāvīgus lēmumus var vien pabrīnīties. Piemēram, reiz kāds neuzmanīgs suņu pajūga kučierētājs izvēlies no nartām un ielūzis ledū. Vilcēju barvedis spējis saorganizēt pārējos suņus un pratis pievest nartas lāsmenim tā, lai cilvēks varētu pie tām pieķerties, un bēdulis no ūdens izvilkts.
Dienvidpola atklājējs?
Ziemeļzemju apceļotāji jau 14. gadsimtā aprakstījuši sniegbaltus suņus, kas palīdz Ziemeļu Ledus okeāna piekrastes apdzīvotājiem. Lai gan krievu mednieki un činavnieki, kas pārvaldīja Krievijas ziemeļu apgabalus, itin labi zināja par samojedu suņiem un bija pat dažus šādus četrkājaiņus uzdāvinājuši caram, par šķirnes veidošanu un vienota standarta izveidi neviens krievu kinologs neiedomājās.
19. gs. beigās Krievijas ziemeļu tautas devās pētīt ārzemnieki, un britu biologs un ceļotājs Ernsts Skots 1989. gadā pie samojediem nodzīvoja trīs mēnešus un, atgriežoties Anglijā, līdzi atvedis brūnu suņupuiku. Vēlāk viņš atvedis arī krēmkrāsas kucīti un koši baltu suni. Vēlāk atvesti arī citi suņi. Dažos avotos pausts, ka pie samojediem pēc suņiem devies arī polārpētnieks Roberts Skots un tieši viņš esot šo dzīvnieku ievedējs Rietumeiropā, taču ekspedīcijai uz Dienvidpolu viņš izvēlējās ponijus. Toties ir zināms, ka Dienvidpola atklājēja Roalda Amundsena kamanas vilkuši arī samojedu suņi. Tiek minēts, ka pirmā dzīvā būtne, kas spērusi ķepu uz Dienvidpola, esot bijis sammijs, vārdā Etaks.
Mīļums mājās
Sammiji gan iekaro cilvēku simpātijas ar savu piemīlīgo raksturu, gan arī apbur ar savu īpatnējo lūpu līniju, kas atgādina smaidu. Arī mūsdienās ziemeļtautas tur samojedus viņu seno uzdevumu veikšanai, taču pārējā pasaulē šīs šķirnes pārstāvji iecienīti kā jauki un uzticami kompanjoni. Aizvien populārākas arī Latvijā kļūst suņu pajūgu sacīkstes, kurās līdz ar malamutiem un haskijiem piedalās arī sammiji. Protams, šādu sacensību entuziasti tur vairākus šādus suņus, taču arī citi ļaudis, vienu sammiju iepazinuši, vēlas sev vismaz pārīti tādu draugu.
Kā jau cilvēka maz pārveidotas šķirnes pārstāvji, samojedi ir veselīgi. Ar alerģijām parasti nesirgst. Viņi ir spēcīgi un izturīgi, tāpēc viņiem nepieciešama regulāra fiziskā slodze – potenciālajam saimniekam jārēķinās, ka būs jāatrod laiks pastaigām.
Biezais kažoks šiem suņiem ļauj uzturēties ārā visu gadu. Jāņem vērā, ka jānodrošina dzīvniekam iespēja patverties no lietus un vēja. Īsāk sakot?– vajadzīga būda. Protams, var sammiju turēt arī dzīvoklī. Šis suns pa kājām nemaisīsies, un, ja vien cilvēki neslinko un mīluli ķemmē, garā vilna problēmas nerada. Ar mazgāšanu aizrauties nevajadzētu. Speciālisti iesaka samojedu vannot ne biežāk kā 3–5 reizes gadā, citādi krāšņo kažoku varot sabojāt. Samojedi neož pēc suņa, pat slapji esot, ja kādi netīrumi kažokā ieķēpājušies, tie mēdz paši nobirt, turklāt šie skaistuļi nemēdz novārtīties.
***
Samojedu suns
(Samojedskaja sobaka, Samoyed)
Izcelsmes valsts: Krievija (ziemeļu teritorijas un Sibīrija)
Augstums skaustā: suņiem 54–60 cm, kucēm 50–53 cm
Svars: 23–30 kg
Apmatojums: biezs, garš, ar īsu, mīkstu un blīvu pavilnu; uz ausīm īss un gluds
Krāsa: balta, krēmkrāsa, balta ar biskvītu
Aizjūga suns
Ganu suns
Nepieciešama fiziskā slodze
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Baltais mīļums
Nereti vienās mājās dzīvo vairāki samojedi– kārtīga kamanu vilcēju komanda. Divus gadus vecā Elza jeb Kenventaki Elisone Evening Star (tulkojumā no angļu valodas – Kenventaki Elisone Vakara Zvaigzne) pagaidām ir viena, taču, kā atklāja viņas saimniece Jolanta Stafecka, vasarā, kad Elzai būs kucēni, viens paliks pie mammas.
Kāpēc Stafecku ģimene izvēlējās samojedu? Jolanta stāsta: "Mēs jau kādu laiku domājām par to, ka vajadzētu suni. Netālu ir Pārogres dzīvnieku patversme, uz kurieni pa brīvdienām gājām vest suņus pastaigās, un bijām nolēmuši ņemt kādu suni no turienes. Taču tad meita sastapās ar diviem sammijiem un bija sajūsmā. Aizgājām uz suņu izstādi, ieraudzījām šos baltos, smaidīgos suņus un tūlīt pat šajā šķirnē iemīlējāmies. Palasījām informāciju par šķirni. Samojedi raksturoti kā draudzīgi un mīļi, labi izturas pret bērniem, ir veselīgi. Tas viss ir svarīgi. Arī tas, ka samojedi ir vidēji lieli?– sunim jābūt lielākam par kaķi!"
Kāpēc izvēlēta kucīte? "Mana liela mīlestība ir dārzs, un samojedu puika varētu daudz ko apskādēt, iezīmējot teritoriju," skaidro Jolanta.
Elza ir komunikabla – ejot pastaigā, ar visiem kaimiņu suņiem aprunājas. "Ar vienu draudzeni gan attiecības pabojājušās?– viņas mājā uzradies vēl viens suns, un, šķiet, draudzeņu starpā nu iezagusies tāda kā greizsirdība. Taču Elza ir ļoti draudzīga. Arī pret cilvēkiem. Reti kad aprej kādu garāmgājēju."
Kur Elza mitinās? "Viņa ir mūsu ģimenes locekle un dzīvo mājā. Nekādas neērtības tas nesagādā. Sammiju kažoks neož pēc suņa. Tas attīrās pats – dubļi izžūst un nobirst. Baltais suns jāmazgā reizi vai divas gadā vai pirms došanās uz izstādi. Ķemmējam Elzu regulāri, taču drīzāk tāpēc, ka viņai tas patīk, nevis tālab, ka citādi visur būtu atrodama suņa vilna (samojedi apspalvo mēbeles vai apģērbu mazāk nekā dažs labs īsspalvainis)."
Lai arī Elzai ir iespēja izskrieties pa dārzu, ar to vien viņai neesot gana. "Katru dienu ejam staigāt pa mežu," stāsta Jolanta, "un šādas pastaigas rada prieku gan sunim, gan mums. Domāju, ka šāds suns nebūtu piemērots cilvēkiem, kuri atrodas darbā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Sammijs, atstāts viens, ļoti skumst. Elza, viena palikusi, šo to ir arī sagrauzusi, bet, kā mans tētis jokojot teica, vajag sašķirot apavus tajos, kuri domāti sunim un kuri ne! Ja kaut kas tiek sagrauzts, vainīgs jau ir cilvēks – pietiekami nodarbināts suns ir laimīgs un nedarbus nepastrādā.
Mums ir arī kaķene, bet viņa jau ir veca (15 gadu!) un kā kompanjone dzīvespriecīgajai Elzai neder. Sunīte gan gribētu draudzēties, bet kaķenei vēl vienu iemītnieku mājās bija grūti pieņemt. Tagad abas sadalījušas teritoriju, un Elza kaķeni respektē. Starp citu, arī cilvēkiem viņa neuzmācas?– gaida, kad cilvēks varēs viņai veltīt uzmanību un paspēlēties."?
