Pasaulē ir vairākas rotaļsunīšu šķirnes – miniatūri dzīvnieki, kam pielikts angļu apzīmējums toy – rotaļlieta. Taču, lai gan daža laba modes dāma patiešām šādu mīlulīti uzskata par spēļmantiņu, mazulīši patiesībā ir spilgtas personības ar spēcīgu raksturu.
Stāsts par krievu tojiem jāsāk nevis ar Krieviju, bet gan ar Angliju – tieši angļu mazsunīši ir mazo krieviņu ciltsvecāki. Un angļi apgalvo, ka viņu toiterjeru vēsture ir vairākus gadu simteņus sena.
Mazie angļi
Jau 16. gadsimta gleznās redzami toiterjeriem līdzīgi ausainīši, ko ucina augstdzimušas dāmas. Ja tomēr mēģina sameklēt reālos šķirnes pirmsākumus, jāielūkojas 19. gadsimta sākuma notikumos. Tad Lielbritānijā aizliegtas suņu cīņas, bet azartiskie likmju licēji sākuši domāt, kā likumu apiet ar līkumu. Sadomājuši rīkot žurku ķeršanas sacīkstes.
Sacensībās visbiežāk izmantoti dažādi terjeri. Žurkošanas entuziasti drīz vien ievērojuši, ka grauzēju ķeršana labāk veikusies augumā vismazākajiem šuneļiem. Visticamāk, ideālais žurkotājs radīts, krustojot Mančestras terjeru, kas bijis apņēmības pilns un azartisks, ar itāļu levreti – ātrumam, vieglumam un izveicībai.
Pamazām mazulīši no žurkotavām iekarojuši arī augstdzimušu dāmu simpātijas un zinošu suņniecības entuziastu uzmanību. Kad aizliegtas arī žurku ķeršanas sacensības, četrkājainie mednieki kļuvuši vien par dāmu mīluļiem. Mazterjeriņi pirmoreiz izstādē demonstrēti 1826.?gadā. Toreiz bargie eksperti nosprieduši, ka viņu acu priekšā stājies vien īpaši mazs Mančestras terjeriņš.
Anglis Krievijā un...
Krievijā angļu toiterjeru uzplaukums datējams ar apmēram 19. gs. pirmo un otro desmitgadi. Tolaik galma dāmas drīkstēja pat piedalīties ballēs kopā ar saviem mazajiem anglīšiem. Ja nebūtu bijis boļševiku revolūcijas, iespējams, krievu toji nemaz nebūtu radušies.
Pēc revolūcijas noliedza visu, kas saistījās ar aristokrātiju, dekoratīvos sunīšus ieskaitot. Staļina laikos dekoratīvu dzīvnieku turēšana esot uzskatīta par amorālu. Tomēr daļa toiterjeru populācijas saglabājās, par ko lielā mērā jāpateicas mazulīšu potenciāli garajam mūžam. Gadu gaitā viņi bija pamatīgi sajaukušies ar citiem rējējiem.
Pēc Staļina nāves šķirnes entuziasti mēģināja glābt, kas vēl glābjams, bet... Dzelzs priekškars tomēr neļāva iepludināt Krievijā jaunas angļu toiterjeru asinis, bija jāiztiek ar PSRS atrodamo vaislas materiālu, bet no jauktenīšiem īstenus angļus izveidot vairs nebija iespējams. Tā nu nolemts veidot jaunu?– savu?– toiterjeru šķirni. Pirmais krievu toiterjeru standarts apstiprināts 1966. gadā. Tas paredzēja, ka mazie krieviņi ir augumā mazāki par saviem ciltstēviem, turklāt drīkst būt arī ar garu apmatojumu.
Pašu radītā, bet starptautiski neatzītā šķirne gandrīz gāja zudībā perestroikas laikā, kad padomju ļaudis kā dulni metās iegādāties visu Rietumos izloloto, savas vērtības atstājot novārtā. Par laimi, lai gan gadsimtu mijā krievu toiterjeru jau bija katastrofāli maz, šķirni izdevās saglābt. Talkā ņemti čivavas, papiloni un pekinieši.
Suņinieku dižorganizācija FCI par krievu centieniem ilgi grozīja galvu, līdz visbeidzot 2006. gadā šķirni atzina ar nosacījumu, ka šie suņi saucami nevis par toiterjeriem, bet gan par tojiem, jo no medniekiem terjeriem šiem radījumiem vairs neesot nekā. Krievu kinologi prasībai piekrita.
Personība mājās
Atšķirībā no daža laba cita mazsuņa, kurš neapzinās, ka lauvas sirds iepakota miniatūrā ķermenī, krievu toji ar savu spēju pārvērtēšanu nesirgstot un lielākiem suņiem krāgā nemetoties, taču drosmes trūkumu viņiem pārmest nevar. Kucītes ir mierīgākas un miermīlīgākas, bet suņi mēdzot būt arī kašķīgi. Pirkstu mutē bāzt un pirms paša suņa (nevis saimnieka) akcepta saņemšanas mīļoties līst nav ieteicams.
Suņa mazie izmēri un zobu īpatnības jāņem vērā, izvēloties barību. Vislabāk dot mīlulim mazajiem sunīšiem domāto profesionālo ēdmaņu, turklāt tādu, kas atbilst dzīvnieka vecumam. Tā kā krievu toji parasti ir aktīvi, par aptaukošanos var daudz nebēdāt, taču pārbarot arī nedrīkst.
Ieteicams mazos iepazīstināt ar pēc iespējas daudziem cilvēkiem, citādi viņi var pārvērsties par monstriem, kas katru saimniekam pietuvojušos būtni uzskata par draudu, no kā dievinātais cilvēks jāaizstāv. Vai arī aiz greizsirdības kļūt grūtsirdīgi. Katrā gadījumā ar krievu tojiem nepieciešams nodarboties, un viņi arī jāved pastaigās. Lai gan FCI darboņi par viņu piederību terjeriem nošķobījušies, spēcīgais un fizisku aktivitāti prasošais ķermenis, kā arī ziņkārīgā daba krievu tojiem mantota no senajiem angļu žurkotājiem.
***
Mīlīgais Riko
Gandrīz divus gadus vecais krievu īsspalvainais toiterjers Enriko, saukts arī par Riko, izceļas ar mīlīgu raksturu. "Cilvēkus, kam ir šādi sunīši, brīdina, ka jāuzmanās, jo suns var iekost. Mūsu suns nevienam kost nav mēģinājis," stāsta Riko audžutēvs Vasilijs Drobovs. Oficiāli Riko saimniece skaitās Vasilija un Valentīnas meita Olga, bet viņa studē ārzemēs, tāpēc rūpes par sprauno mazuli uzņēmušies vecāki. "Viņš jau bija pieradis pie mums un pie sabiedrības?– pazīst daudz cilvēku. Patiešām?– pazīst. Padzirdot pieminam kādu paziņu, saausās. Kad runājam ar meitu pa skaipu, viņš tūlīt pazīst viņas balsi un ir klāt pie datora, runājas ar viņu savā valodā."
Suņuki mēdzot būt paskaļi un riet par katru nieku... "Nē, Riko par neko nerej. Ja kāds svešinieks ir pie durvīm, tad gan pilda savu suņa pienākumu," smej Valentīna. "Tiesa, mēdz apriet arī pa logu redzamos suņus." Taču tad, kad Riko ir mājās viens, viņš esot kluss. Vismaz tā apgalvojot kaimiņi.
Ziemā pēc pastaigas Riko ļauj ķepiņas nomazgāt, lai uz trotuāriem sakaisītais sāls nekairina ķepu spilventiņus?– zābaciņu vai zeķīšu viņam nav. Taču apģērbs ir, un to audžumamma gatavojusi pati – gan jaciņu noadījusi, gan šo to pāršuvusi. "Šķiet, ka viņam salst arī dzīvoklī," stāsta Valentīna. "Un ziemā Riko vislabprātāk guļ zem segas kopā ar mums."
Riko ir itin veselīgs suņuks. Lai gan viņš ēd arī to, ko nedrīkst (kārumus no saimnieku galda), alerģijas viņu nav nomocījušas. "Riko ēd visu ko, mandarīnus un apelsīnus ieskaitot. Gurķi gan negaršo. Garšo saldumi, un reizēm viņš pie saldumiem arī tiek," atzīst Vasilijs. "Bet no saldumiem viņam reizēm ausis kļūst sārtas." Valentīna piemetina: "Saldumus uz galda atstāt nedrīkst?– Riko veikli lec, un viņš mēdz šo to nočiept... Taču aptaukošanās šim sunim nedraud?– pat pa dzīvokli nostaigā vairākus kilometrus dienā, pa starpu vēl paspēlējoties ar savām mantām!"
Atliekot vien pabrīnīties, kur tādā mazā šunelī var slēpties tik liela enerģija un izturība. "Vasarā izjutām, cik Riko ir spēcīgs. Braucām ar velosipēdiem, Riko palaidām saitītē – lai skrien. Sevišķi lēni nebraucām, taču brīžiem viņš pat vilka velosipēdu!" atceras Valentīna. Vasilijs piebilst: "Esmu ņēmis viņu līdzi, kad dodos skriet pa stadionu. Septiņi apļi soli solī, un Riko pat nešķiet piekusis. Kā apstājos, tā viņš sāk riet un aicina doties tālāk. Mierīgs kļūst tikai tad, ja viņu paņem rokās. Sak", lai jau tam piekusušajam cilvēkam tiek atpūta."
***
KRIEVU TOJS
Krievu toiterjers*
Russkiy Toy
Izcelsmes valsts: Krievija
Augstums skaustā: 20–28 cm
Svars: līdz 3 kg
Apmatojums: īsspalvainajiem – īss, cieši piegulošs, bez pavilnas; garspalvainajiem – 3–5 cm garš, taisns vai nedaudz viļņots, piegulošs, uz purna un galvas, kā arī kāju priekšpusē īss, kāju aizmugurē garš, uz ausīm garš un biezs
Krāsa: melna, brūna, zila ar dzelteniem plankumiem, kā arī ruda (var būt ar melnām vai brūnām iezīmēm)
Dzīves ilgums: 16–17 gadu
Kucēna aptuvenā cena: gludspalvainajiem – Ls 70 līdz pat Ls 400; garspalvainajiem – Ls 100 līdz Ls 500
Kopš 2006. gada, kad šķirne atzīta FCI, šis nosaukums vairs neesot lietojams...
Kompanjons
Viegli kopjams
