Suņi jaukteņi esot veselīgāki un saprātīgāki par tīršķirnes dzīvniekiem. Zināmā mērā tā ir patiesība, jo sevišķi, ja ir runa par mazskaitlīgu šķirņu pārstāvjiem, kam «asinis no malas» atsvaidzina «vārīšanos savā sulā».
Kas notiek, ja sapārojas divu jau pasen zināmu šķirņu pārstāvji? Piemēram, dalmācietis ar amerikāņu buldogu. Sanāk... Kā lai viņu nosauc?
Saukšu par dalmambulu.
Tiem, kuri suņulietas zina teorētiski, varētu šķist, ka īsteni savas šķirnes pārstāvji tiek pie mīlēšanās tikai un vienīgi ar savas šķirnes pārstāvjiem. Strikti ciltsdarba entuziasti ir šausmās par to, ka ģenētiski augstvērtīgi dzīvnieki dažkārt mēdz sapāroties ar citas šķirnes vai bezšķirnes suņiem. Jaunu šķirņu selekcionāri, kādu mūsdienās, šķiet, ir visnotaļ maz, par nesankcionētu pārošanos ir sašutumā – visam tak esot jānotiek zinātniski pamatoti, izfunktierējot, ko katra šķirne var dot jaunradījuma attīstībai. Taču vēsture rāda, ka tieši nejaušības dažkārt ir veiksmīgu un populāru šķirņu pamats. Iespējams, ka kāds dalmācietis un kāda amerikāņu buldogdāma jau kādreiz ir pēcnācējus radījuši. Iespējams, ka viņiem ir arī kāds jau pieņemts nosaukums (atzīšos, ka es to nezinu). Taču vismaz es ko tādu redzēju pirmoreiz. Jāteic – iespaidīgi un simpātiski.
Lords un Šeila ir piecarpus gadus veci amerikāņu buldodzienes un dalmācieša mīlas augļi. Stāsts par viņu vecākiem ir visnotaļ romantisks. Cienījama tīršķirnes amerikāņu buldogdāma jau pasen bijusi precību gados, taču neviens piedāvātais tās pašas šķirnes līgavainis viņai neesot bijis pa prātam. Kucīte bija metusi aci uz saimnieku paziņu dalmācieti, arī īstenu savas šķirnes pārstāvi. Visbeidzot, kā gadījās, kā ne, abi mīlnieki atrada mirkli tuvībai, un tās rezultātā piedzima seši kucēni.
Amerikāņu buldogu priekšteči no Anglijas uz Ameriku aizvesti 17. un 18. gadsimtā līdz ar cilvēkiem, kuri meklēja laimi Jaunajā pasaulē. Suņi ņemti līdzi kā potenciāli palīgi lopkopjiem. Viņus iesaistīja arī tolaik populārajās cīņās gan ar suņiem, gan vēršiem, strādājot sūro gladiatoru darbu. Taču atšķirībā no angļu buldogiem, kuri pārvērtušies par dīvānu matadoriem, amerikāņi vēl aizvien spēj tikt galā ar satrakojušos liellopu baru. Mūsdienās gan vairākumā gadījumu amerikāņu buldogi ir savu saimnieku pašapziņas vairotāji un kompanjoni. Pat Latvijā ir daži šīs šķirnes pārstāvji, kuri patiešām palīdz ganīt lopus.
Dalmācieši pieskaitāmi suņu aristokrātiem. Par līdzīgiem suņiem rakstījuši jau sengrieķu vēsturnieki, ticamas ziņas, kas saistītas ar Dalmācijas (Horvātijas) suņiem, rodamas jau 13. gadsimtā, bet ap 17. gadu simteni šādi suņi pavadījuši augstmaņu karietes. Viņu uzdevums bijis būt modriem un ar skaļu riešanu brīdināt par iespējamajām briesmām. Dalmācieši (dēvēti arī par Dalmācijas dogiem) patiesībā ir nopietni suņi, kuriem kā saimnieks nepieciešama spēcīga personība. Diemžēl daudz nelāga priekšstatiem par šķirni nodarīja 1956. gadā publicētā komiksu grāmata par 101 dalmācieti, vēl nelāgāks iespaids bija pēc piecus gadus vēlāk radītās multfilmas – ļaudis dalmāciešus iekāroja kā mājas mīluļus, neapzinoties, kāda ir šā suņa patiesā būtība, bet Holivuda turpināja nepatieso priekšstatu tiražēšanu. Tikai pateicoties izklaides industrijai, dalmācieši ir vieni no pamestākajiem tīršķirnes suņiem pasaulē.
Kas varētu rasties šādu divu suņu pārošanās rezultātā? Katrā gadījumā – nopietns suns, kura novaldīšana nav pa spēkam jebkuram dzīvniekmīlim. Turklāt, kā rāda reāls piemērs, vismaz pirmajā paaudzē, kas radusies stihiski, rezultāti ir itin atšķirīgi un tātad neprognozējami.
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Kad pasauli ieraudzīja cimperlīgās amerikāņu boldodzienes un dalmācieša pēcnācēji, brāļi Dmitrijs un Romāns Grigorjevi meklēja sev suņus, un, pārlūkojot sludinājumus, viņiem sirdī iekrita neparastie kucēni. «Gribējās lielus, skaistus suņus,» stāsta Dmitrijs. «Piederība kādai šķirnei nebija svarīga. Iepatikās šie kucēni.»
Lords mantojis dalmācieša punktaino kažoku, bet Šeila ir ar tumšiem plankumiem, kādi mēdz būt amerikāņu buldogiem, un dažiem dalmāciskiem punktiņiem. Arī raksturi atšķiras. «Šeilai visu gribas darīt strauji. Ja viņai kas nepatīk, to arī uzreiz izrāda rejot vai rūcot,» atklāj Romāna sieva Indra. «Lords vispirms padomā, reakcija seko vēlāk. Bet vispār viņi abi ir garastāvokļa dzīvnieki – reizēm aktīvi reaģē uz to, par ko citkārt pat neliekas ne zinis, un otrādi.»
Abi suņi pēc horoskopa ir Lauvas un kā lauvas atbilstoši dzimumam arī mēdz uzvesties. «Lords ir tāds kā slinkāks. Piemēram, viņš nepeld pakaļ ūdenī iemestam kociņam. Viņš pagaida, līdz to nomedī un no ūdens iznes Šeila, bet pēc tam viņai kociņu atņem,» stāsta Indra. Dmitrijs piebilst: «Šeilai patīk peldēties, bet Lords peldas tikai tik ilgi, kamēr mēs ar brāli esam ūdenī. Kad bija jauns, ūdenī vispār negāja. Arī mazgāties vannā viņam nepatīk – kā pieminu vannu, tā Lords kaut kur paslēpjas!»
Pret svešiniekiem abi dalmambuli izturoties ar aizdomām. Bez vajadzības agresīvi neesot, taču nekādi mīļumiņi arī nav. «Es droši varu atstāt suni dzīvoklī un kaut vai durvis neslēgt ciet – svešs iekšā netiks,» teic Dmitrijs. «Kad nopirku suni, mans vecākais dēls bija Anglijā. Atbrauca pēc dažiem mēnešiem un... bez manis dzīvoklī netika, lai gan pirms tam suns ar viņu bija iepazīstināts kā ar savējo. Brīvi ienākt un iziet var tikai manas ģimenes locekļi, kā arī brālis un Indra. Viņš rejot ziņo, kad mūsu mājas namdurvīs ienācis kāds svešinieks – visus mūsu mājas iedzīvotājus viņš pazīst pēc gaitas un, viņiem ienākot trepju telpā, nerej.»
Šie suņi esot viena saimnieka dzīvnieki. Neesot gan arī tā, ka saimnieku dzīvesbiedres un bērnus viņi neņemtu galvā, bet... «Piemēram, kad es dodos projām un piesaku, lai Lords gaida mani un neko nesastrādā, māja ir kārtībā. Ja to pašu saka sieva, tad kaut kas sagrauzts, kaut kas saplēsts. Tagad gan nedarbi nav tik bieži,» stāsta Dmitrijs.
«Iespējams, suņi vairāk klausa Romānu un Dmitriju, jo tad, kad viņi pārbrauc no darba, ir svētki – braucieni uz mežu, uz laukiem, izklaides. Mēs, sievas, esam vairāk kā tikai barotājas un ikdienas pastaigās vedējas. Šeilai Romāns ir gandrīz vai dieva vietā!» teic Indra. «Reiz meita pavaicāja, kāds ir Šeilas tētis. Kucīte, padzirdējusi vārdu tētis, tūlīt sarosījās, jo nosprieda, ka runājam par saimnieku. Ja esmu mājās ar suni viena, Šeila pie manis nemaz nepienāk. Toties no Romāna neatstājas ne soli. Arī meitas viņai ļoti patīk. Mazākā pat jāj Šeilai uz muguras, atņem mantiņas burtiski no mutes, un suns par to neniknojas (arī Dmitrija jaunākais dēls drīkst ar Lordu darīt, kas vien ienāk prātā). Kad meitenes ir laukā kopā ar citiem bērniem, Šeila, šķiet, pārējos uzskata par draudu savām mīlulēm. Jā, un ar svešiem suņiem abi mūsējie nav draudzīgi. Ja kāds uzkrīt uz nerviem, tad vajag lielu spēku, lai viņus noturētu. Jo sevišķi tad, ja abi mūsējie ir kopā. Toties ar manu kaķi Šeila sadzīvo itin labi, reizēm pat mīļi guļ uz vienas segas.»
Šādiem lieliem, spēcīgiem suņiem pienāktos krietna fiziskā slodze. «Mēs ar saviem suņiem ejam pastaigās trīs reizes dienā – no rīta un pēcpusdienā ir tādas īsākas pastaidziņas, vakarā parasti staigājam ilgāk,» stāsta Indra. «Šeila ir sterilizēta, un pēc operācijas viņa kļuvusi lēnīgāka. Lords gan nekad nav bijis īpaši ašs. Reizēm pēc izbraucieniem pie dabas Šeila jūtas pārgurusi, iespējams, ka viņai sāp kājas.» Dmitrijs piebilst: «Nekādi lielie skrējēji šie suņi nav. Taču vēl aizvien abiem patīk spēlēties ar bumbu, dažādām mantām, paši aicina saimniekus rotaļāties.»
Ar ēdamo esot jāuzmanās, jo abiem suņiem ir alerģija. Šeila reiz esot apēdusi granātābolu, un uzmetušās pumpas. Savukārt Lordam no saldumiem sāpot ausis. Abiem alerģija esot arī pret dažiem suņu šampūniem. Abi vasarā cieš no odu kodumiem.
Šeilai ar kažoku nekādu problēmu neesot – mainot apmatojumu divreiz gadā, kā jau gandrīz visi suņi. Turpretī Lords spalvu met visu cauru gadu. Kāds speciālists esot skaidrojis, ka tas tālab, ka viņā īsti labi nesadzīvojot dalmācieša un amerikāņu buldoga gēni.
Toties visādi citādi šie suņi esot ideāli. Un ļoti apķērīgi. «Sākumā vedām viņus uz suņu skolu, taču mums īsti nepatika instruktores metodes. Bet visu, ko māca, abi apgūst ātri, mācās arī paši – prot analizēt dažādas situācijas un atbilstoši rīkoties. Viņiem nav nekas jāsaka divreiz. Pastaigu laikā nekad nekur tālu neaiziet. Ir gadījumi, kad kaut ko nedzird, īpaši Šeila, kad ieraudzījusi ko interesantu,» smaida Indra un piebilst: «Vīra teikto gan vienmēr sadzird. Jo viņš taču ir viņas saimnieks!»
***
«Dalmambuls»
(Amerikāņu buldogs+dalmācietis)
Tā nav šķirne!
Latvijā: vismaz 6
Augums: druknāks nekā dalmācietim, spēcīgs, taču ne tik muskuļots kā amerikāņu buldogam; purns ne gluži «buldodzisks», taču kantaināks nekā dalmācietim
Augstums skaustā: ap 55–70 cm
Svars: ap 40 kg
Apmatojums: īss, cieši piegulošs, paass
Krāsa: balta ar dalmāciskiem punktiņiem, balta ar tumšiem plankumiem
Mūža ilgums: nezināms
Kucēna cena: itin simboliska (par Lordu un Šeilu maksāts 15 latu)
Sargsuns
Kompanjons
Nepieciešama fiziskā slodze
