«Gandrīz visi mūsu mājdzīvnieki pie mums ir nonākuši ar vecākās meitas Daces svētību, jo viņa ārkārtīgi mīl cilvēka četrkājainos draugus.
Kad kāmītis, jūrascūciņa, trusis, šinšilla, iguāna, suns vai kaķis jau ir kļuvis par mūsu ģimenes locekli, viņam ļoti pieķeramies arī pārējie,» stāsta Latvijas Radio 3 programmas Klasika direktora vietniece – programmu vadītāja Rūta Paula, kuras mājās, izaugot meitām, no kuplās grauzēju, spuraiņu, rējēju un ņaudētāju saimes tagad ir vairs tikai skotu nokareno ausu šķirnes kaķene Anemone. Meitas tagad ir katra savā dzīvē, tāpēc ar desmit gadu veco kaķu dāmu viņas satiekas, kad apciemo vecākus.
Kaut varētu šķist, ka Dace savas lielās dzīvniekmīlestības dēļ ir kļuvusi par veterinārārsti, tā vis nav. Viņa ir mūzikas menedžere, šobrīd dzīvo un strādā Londonā. Bet bērnībā viņa gluži kā Džeralds Darels zēna gados bijusi gatava mājās pārvest vai visu dzīvo radību, kas gadījās ceļā. Bet kā uz to reaģēja vecāki Rūta un Ivars Pauli? «Mums ir ļoti neatlaidīga meita, kas prata apvārdot. Laikam jau pie vainas ir mana mīkstā sirds,» nosmej Rūta un piebilst, ka meita ļoti rūpējusies par saviem aizbilstamajiem. «Kad māja bija pilna ar grauzējiem (padomju gados piedāvājums zooveikalos bija diezgan pieticīgs, dominēja peles, jūrascūciņas, dekoratīvās žurkas un kāmīši), Dacei zem gultas parasti bija viens maiss ar sienu, otrs – ar graudiem, kārtīga noliktava.»
Neiespējami pretoties
Jau būdama pieaugusi, Dace, apmeklējot gadskārtējo mājdzīvnieku izstādi, tik ļoti ieskatījusies kādā no tās dalībniekiem – ļoti piemīlīgā, nē, drīzāk neatvairāmi skaistā skotu nokareno ausu šķirnes kaķēnā, ka bijis skaidrs – mājās viņa atgriezīsies ar pūkaino dzīvībiņu padusē. «Nu kurš gan spētu pretoties mazam, brīnišķīgam pūkainītim ar milzīgām acīm?! Tad vecākā meita jau strādāja, tāpēc varēja atļauties nopirkt šo šķirnes kaķēnu, kas, atklāti sakot, bija diezgan dārgs.»
Rūta stāsta, ka esot mēģinājusi Daci atrunāt no murrātāja iegādes, jo mājās jau bijis suns. «Domāju, kā tie abi sadzīvos, jo daba taču ir ierīkojusi tā, ka suns un kaķis ir katrs savā frontes līnijas pusē,» bažas atceras muzikoloģe un divu meitu māte. «Mūsu bezšķirnes kucīte Nika, ko kucēna vecumā no sievām Centrāltirgus rajonā nopirka Dace, bija apveltīta ar izteiktu privātīpašnieciskumu. Tiklīdz kāds man tuvojās, Nika ļoti sargāja mani. Tā kucīte rīkojās arī tad, kad mājās ieradās Anemone, – bija tik nikna, ka pat, kaķim tuvojoties, atņirdza zobus. Bet kaķene neviesmīlīgo attieksmi uztvēra vēsā mierā. Viņa izvēlējās citu taktiku – riņķoja ap suni, nākot arvien tuvāk, ar savu ķermeni paužot: sak’, es jau neko, tāpat vien. Bija šķīsta nevainība. Un kucīte padevās. Vēlāk abas tik cieši sadraudzējās, ka gulēja viena otrai blakus.»
Kad rējējiņa esot traģiski gājusi bojā – mājas priekšā viņu sabraukusi mašīna, Anemone esot ilgi sērojusi – gulējusi vietiņā, kur iepriekš mēdza ieritināties Nika, un ēdusi no viņas trauciņa.
Līdzinās pūcei
Skotu nokareno ausu šķirnes kaķiem ir ļoti piemīlīgs izskats. Lielas, apaļas un atstatus novietotas acis, plakans purniņš, amizantas austiņas. Izrādās, visi kaķēni piedzimstot ar normālām ausīm, bet vēlāk – trīs, četru nedēļu vecumā – austiņas kļūstot nokarenas vai arī paliek stāvas. «Apaļās galvas, aizlauzto ausu un lielo dzelteno acu dēļ viņa, manuprāt, pēc izskata līdzinās pūcei,» vērtējoši saka Rūta.
Kaķēns esot bijis ļoti labi skolots, viņa atzīst, tāpēc kopš pirmā mirkļa jaunajā mājvietā uzvedies ideāli. «Anemone mācēja iet uz kastīti, bija (un joprojām ir) ļoti tīrīga, nenodarīja skādi ne mēbelēm, ne durvju stenderēm un sienām. Vienīgais telpaugs, kuram kaķene nopluinīja dažas apakšējās lapas, bija palma.»
Saimnieki ievērojot to, ka Anemone jābaro ar augstvērtīgu sauso barību. «Viņa labprāt skraukšķina savus karaliskos Royal Canin graudiņus. Lai būtu kādas pārmaiņas ēdienkartē, dažkārt kaķenei nopērkam vistu aknu pastēti, kas viņai ļoti garšo.»
Saista kaķa neatkarība
Rūta atklāj – kaut iepriekš vairāk bijusi suņu mīle nekā kaķu fane, Anemone viņai likusi mainīt domas. «Ar viņu ir vienreizēji viegli sadzīvot, es neko sliktu nevaru teikt. Man patīk viņas neatkarība un pašapziņa. Tikai tad, kad Anemone pati vēlas, viņa ieritinās man vai vīram klēpī. Dažkārt naktī dzirdam, ka murrādama mums tuvojas Anemone. Tajā brīdī sastingstam un gandrīz vai neelpojam, gaidot, kuram no mums kaķene izstiepsies blakus,» smejoties stāsta Rūta. «Ja Anemone no rīta ir pamodusies tuvāk vīram, tad viņa pirmais pienākums ir pakasīt kaķenei vēderiņu. Pēc tam kaķene uzlec uz klavieru stūra, kas ir pa ceļam uz virtuvi, jo zina, ka es iešu garām un viņu ķemmēšu ar suku, kas tur tieši šim mērķim ir nolikta. Anenomei ļoti patīk, ka viņu paijā un ķemmē, ko apliecina viņas skaļā murrāšana.»
Daba murrātāju esot apveltījusi ne vien ar skaistu ārieni, bet arī ar jauku raksturu. «Anemone ir miermīlības iemiesojums,» Rūta kodolīgi raksturo savu mājas mīluli.
Ar dziednieces spējām
Paulu skotietei ārkārtīgi nepatīkot braukt ar automašīnu. Kad jādodas pie veterinārsta, lai saņemtu ikgadējās potes, Anemone īso ceļa gabalu no mājām līdz klīnikai izjūtot lielu stresu. «Šā iemesla dēļ mēs viņu neņemam līdzi, kad nedēļas nogalē braucam uz laukiem. Vairākus traukus piepildām ar barību un ūdeni, bet kastītē ieberam vairāk smilšu. Kad Anemoni pirmo reizi atstājām uz divām trim dienām vienu, mums lūza vai sirds, bet atgriežoties redzējām, ka nekas traks nav noticis. Tiesa, sākumā viņa ļoti žēli ņaudēja, stāstot, ka bijis skumji bez mums, bet vēlāk mūs sodīja, dodoties prom un izliekoties, ka mūsu mājās nemaz nav. Tad mēs protamies, ņemam rokās suku un ķemmējam Anemones kažociņu.»
Rūta novērojusi, ka viņas kaķene esot ļoti ziņkārīga. «Ja kāds no mums atgriežas no veikala, nemaz nerunājot par ārzemēm, mūsu skaistule ir klāt un visu apošņā, iebāž somā savu purniņu vai pat iekārtojas koferī drēbēm pa vidu. Tāpat tam ģimenes loceklim, kas ilgāku laiku nav redzēts, Anemone staigā pa pēdām, no viņa ilgi neatstājoties ne soli.»
Kaķene uz mājiniekiem iedarbojoties gluži kā pretstresa preparāts. «Viņa dzīvo absolūti citā pasaulē, šķiet, daudz harmoniskākā nekā mūsējā, tāpēc, kad atgriežamies mājās, Anemones miers pamazām pielīp arī mums. Ieraugot, kā viņa, salikusi ķepiņas un ap sevi apvijusi asti, skatās uz mums un it kā saka: «Ko jūs tur stresojat?!», nedomas atkāpjas. Kaķa līdzsvarotība ļoti iespaido mūs.»
Anemone spējot arī ārstēt galvassāpes. «Kad man galva sāp tā, ka ir pat bijis grūti izturēt, kaķene uz spilvena apvijas manai galvai apkārt, no tāluma līdzinoties pižikam. Pamurrā, pamurrā, un sāpes pēc kāda laika ir atkāpušās.»
