Aktrise un režisore Inga Tropa, ko šosezon esam iepazinuši kā Ieviņu pašmāju seriālā Ugunsgrēks, atzīstas, ka viņai ir grūti sev piedēvēt kādu titulu vai īpašu uzrunu.
«Primāri esmu es, Inga Tropa. Pārējais ir tikai tas, ko es daru. Nekad neesmu par sevi domājusi tādās sadaļās – aktrise vai režisore. Es vienkārši daru darbus, kas man patīk, un izmantoju iespējas, kas tiek dotas,» viņa saka.
Inga teic, ka viņai piemītot mūžīgais klejotāja gars. «Domājot par gaidāmo interviju, es sāku pastiprināti pētīt lietas, kas ir man apkārt, un biju pārsteigta, ka man nav lietu, kam būtu pieķērusies, jo es nemīlu apaugt ar mantām. Man patīk brīvība un nepieciešamības gadījumā spēja ātri un mobili kustēties. Iespējams, tas ir tāpēc, ka esmu ieņemta un dzimusi citur un tad pārceļojusi uz pavisam citu vietu. Arī dzīves laikā bieži mainītas lokācijas, tāpēc nekad nav bijušas tādas pavisam īstas māju sajūtas,» aktrise secina un atceras, ka bērnībā viena no viņas mīļākajām multfilmām bija par pasaciņu – ar to arī tiek identificētas pašas ilgas pēc mājām. «Es vienmēr raudāju, dzirdot vārdus «zemes virsū nav tai mājas». Tolaik vēl neapjautu, kādēļ tik ļoti jūtīgi uz to reaģēju, bet tagad saprotu, ka laikam vienkārši esmu identificējusi sevi ar šo pasaciņu. No vienas puses, es ilgojos pēc mājām un tuvām vietām, bet, no otras puses, tā īsti nemaz nevaru iedomāties,» atklāta ir Inga.
Darbs kā misija
Dzīvē viss ir plūstošs un mainīgs, viņa saka, tāpēc par lietām, kas iedvesmo un dāvā enerģiju, jaunā sieviete apzināti izvēlas tādas, kas pieejamas vienmēr un jebkur. Līdzīgi kā Annas Brigaderes darbā, arī Inga par pamatu savai labsajūtai nosauc trīs atslēgvārdus – Dievs, daba, darbs. Viņa stāsta: «Es laikam piederu pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam patiešām patīk, sagādā baudu un prieku savs darbs. Esmu tajā iemīlējusies. Es nekad neesmu izjutusi šausmas, ejot uz darbu, līdz ar to man nav problēmu sevi vadīt un savākties, lai darbs tiktu paveikts. Es to uzskatu par ļoti interesantu misiju, ar ko ir jātiek galā.»
Lielu nozīmi sievišķīgā aktrise piešķir arī ciešai saiknei ar dabu – tā viņai ir tuva jau no bērnības, kad viņa, būdama maza meitene ar pinkainām matu cirtām, alka uzrāpties augstākajā koka zarā un pietuvoties debesīm, uzskrienot kalnā. «It kā es esmu komunikabla un viegli saprotos ar cilvēkiem, bet reizēm ir brīži, ka man gribas palikt vienai un atrasties dabā. Man patīk staigāt pa āru un vērot norises dabā. Man patīk tā sajūta, ka, pat īpaši neiejaucoties pasaules plūdumā, vien uzmanīgi vērojot, ir iespējams sajusties kā mazai daļiņai no visa lielā Visuma un saprast, ka arī es pati esmu šis Visums,» Inga skaidri pauž savu filozofiju. Tā kā tagad aktrises dzīves ritms biežāk ir saistīts ar pilsētas burzmu un lauku mieru neizdodas izbaudīt pārāk bieži, viņa ir iemācījusies dabas klātbūtni ieraudzīt arī Rīgas ielās. «Tikko sākot dzīvot Rīgā, arī man likās, ka te nav dabas, un es visur saskatīju tikai mūrus. Bet nu jau esmu iemācījusies, ka arī šeit taču ir zāle, koki, pavasarī zied sniegpulkstenītes. Kad netieku uz laukiem, labprāt aizbraucu uz jūru vai aizeju pastaigāties uz piemājas mežu,» viņa neslēpj paradumus.
Tautasdziesmas iedvesmai
Dabas motīvu netrūkst arī darba gaitās – literatūras pētīšana, kas ir nozīmīgs kādas izrādes gatavošanas posms, ļauj iedziļināties pasaules norisēs un nonākt pie sevī dusošām atklāsmēm. «Viens no pēdējiem darbiem, ar ko esmu aizrāvusies, ir Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, pēc kuras taisu izrādi. Arī tur ir daudz dabas motīvu. Caur Jaunsudrabiņa tekstiem sāku analizēt savu būšanu pie dabas un savas atklāsmes par to, kas ir dzīvība, no kurienes mēs visi nākam un kāpēc.»
Ikdienas prāta skaidrībai un dzīves iedvesmai nepieciešamo garīgumu Inga smeļas latviešu tautasdziesmās. «Esmu uzaugusi tādās mājās, kur tās ik pa laikam tika skaitītas vai dungotas, tāpēc arī vēl joprojām man tās ir tuvas. Vienu brīdi bija aktuālas darba dziesmas, citu – dažādu godu tautasdziesmas,» viņa stāsta. «Runājot par garīgumu, laikam var teikt, ka esmu reliģiju bieds, jo vienu dienu varu aiziet uz katoļu baznīcu, citu – uz pareizticīgo, vēl pēc tam uz jogu. Man patīk šīs lietas izzināt, bet esmu sapratusi, ka pamatvērtības visur ir nemainīgas. Tieši šīs vērtības ir tas, kas man interesē.»
Visuma enerģija
Lai uzturētu sevi formā un sakārtotu domas, Inga dodas uz cigun nodarbībām. «Tas ir darbs ar enerģijām. Cigunā ir kāds spēcīgs simbols – koks. Tajā ir gan zemes, gan kosmosa enerģija, bet pats stumbrs – spēcīgs, stalts, dzīvības enerģijas pilns. Cigun māca, ka tevī pašā jau viss ir, tikai jāprot paņemt īsto enerģiju un to izmantot savā labā. Grūti ir par to pastāstīt, labāk katram pašam to pieredzēt,» pārliecināta aktrise.
Viens no būtiskākajiem Ingas enerģijas avotiem ir rīti, kad viņa, pamodusies agrāk par visiem citiem, velta laiku sev. Viņa teic: «Es pieceļos apmēram piecos sešos no rīta, izdzeru glāzi ūdens, kam veltu īpašus spēka vārdus, un bez steigas sagatavojos dienai. Man patīk, ka agros rītos var redzēt, kā saulīte mostas – tas dod lielu spēku un enerģiju.» Sieviete atzīst, ka agrāk bijusi izteikta pūce un labprātāk rīta stundas pavadījusi, ilgi guļot, taču ar bērna piedzimšanu daudz kas mainoties. Inga atzīst, ka mundrumu dāvā arī tādas matērijas kā uguns un ūdens. «Mani nomierina lietus skaņa, es to pat izbaudu. Tāpat man patīk ilgi stāvēt dušā un ļaut, lai ūdens attīra mani ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Rēķins par ūdeni dažkārt sanāk liels, bet tā man ir viena no baudām, no kuras nespēju atteikties. Uguns savukārt man patīk tādā izpratnē, ka tagad, kad ārā ir auksti, es telpās labprāt dedzinu sveces.»
Līdzsvarā
Būtisks Ingai ir ar četrgadīgo dēlēnu Mihelu kopā pavadītais laiks, kad viņi kopā nododas pasaules izzināšanai. «Viņa dzīves pirmajos gados sanāca tā, ka biju daudz ar viņu kopā, bet tagad viņam arvien patīk tēta sabiedrība, kad viņi dara puiku lietas. Mūsu kopā būšanas brīžos man patīk tas, ka es no sava dēla varu mācīties, ka nevajag daudz, lai būtu priecīgs. Nav nepieciešamas dārgas lietas un īpaši notikumi – arī visparastākajā ikdienā var priecāties par to, ka ir sākusies jauna diena un tu esi pamodies. Mēs kopā dodamies pastaigās, smejamies, dauzāmies, arī risinām nopietnas sarunas. Piemēram, par to, kas ir nāve un dvēsele. Viņam patīk enciklopēdijas par kosmosu un citas nopietnas tēmas,» mamma atklāj. Esot laukos, Inga kopā ar dēlu dodas baudīt dabu un rīko izziņas ekspedīcijas, bet Rīgā Mihels labprāt apmeklējot muzejus, koncertus, teātri vai lasa grāmatas. «Viņš ir paziņojis, ka kļūšot par teātra režisoru,» Ingas balsī iezogas lepnums par četrgadnieka izvēli.
Aktrise nevairās atzīt, ka viņa pieder pie tiem cilvēkiem, kam harmonijai ar sevi un pasauli nepieciešama kustība. «Man šķiet, ka emocionāliem cilvēkiem ir nepieciešams fizisko un garīgo aktivitāšu līdzsvars,» viņa teic un atklāj, ka, lai saglabātu šo līdzsvaru, arvien vairāk cenšas staigāt kājām, sekojot līdzi savai elpai, tā sajūtot spēku pieplūdumu.
