Nacionālā teātra jaunais aktieris Ivars Kļavinskis neprot atbildēt, vai ir veiksminieks, jo līdz šim neesot juties nelaimīgs, lai varētu salīdzināt. Strādā darbu, kas patīk, nododas hobijiem, kuri aizrauj. Vienīgi draugiem varētu atrast vairāk laika.
«Es esmu tipisks rīdzinieks. Dzīvojis Ziepniekkalnā, pie Mārupes, Purvciemā un Pļavniekos. Kad mācījos 10. klasē, mana māsīca, kura darbojās daudzbērnu klubiņā, sadarbojās ar Annas Eižvertiņas teātri Skatuve, kurā organizēja aktiermeistarības kursus. Tur puišu vienmēr trūka, un Anna teica manai māsīcai, lai brālēns nāk pieteikties. Tā nu aizgāju, un man iepatikās,» skatuves gaitu pirmsākumus atminas Ivars, kurš Skatuvē pavadījis četrus gadus. Vēlāk izdomājis stāties aktieros Kultūras akadēmijā.
Lomas neskaita un nedala
Ivars teic, ka viņa kurss aizpildījis robus visos teātros, kur vajadzējis aktierus. «Teātru Latvijā ir tik, cik to ir. Paņēma lielāko daļu no mūsu izlaiduma.» Pašam šī ir jau septītā sezona Nacionālajā teātrī. «Es jau kādu laiku nedomāju tādās kategorijās – mīļākais vai nemīļākais teātris, jo, tikko tu esi iekšā profesijā, sāc domāt citādāk. Tu esi redzējis virtuves pusi un vairs nevari izrādi skatīties kā parastais skatītājs,» salīdzina aktieris un, jautāts, vai nedrebēja ceļgali, kāpjot uz lielās skatuves, teic: ja nu varbūt sākumā, tagad vairs ne. «Es jau astoņus gadus biju nospēlējis citos teātros. Skatuvē – desmit lomas, vēl Krievu drāmā – tur spēlēju, kad mācījos trešajā kursā.»
Jau būdams students, Ivars Nacionālajā teātrī nospēlējis divas lomas. «Vispirms bija diplomdarba izrāde Vovočka – tā bija Ērika Vilsona luga, kurā mēs ar Daci Bonāti spēlējām kopā. Otra luga bija Santa Krusa, kuru veidoja Indra Roga. To spēlējām Lielajā zālē, un es biju viens no jauniešiem.»
Lomu šo gadu laikā bijis tik daudz, ka Ivars tās vairs neskaita. «Kad bija jāraksta CV, tad sapratu, ka man jau bijis ļoti daudz lomu.» Aktieris arī nedala lomas lielajās un mazajās. «Pateikt ar lugu kaut ko var režisors, un tu tam piekrīti vai nepiekrīti un mēģini to izpildīt. Lilioms man bija liela loma, bet izrādē Uz neatgriešanos! bija vēl lielāka, jo tur es trīsarpus stundas netiku nost no skatuves… Visas ir foršas, tās nevar nepatikt. Tev jābūt ir savas lomas advokātam. Vai tu esi pēdējais slepkava vai kas cits, tev jāatrod šajā tēlā labās īpašības. Iemesls, kāpēc viņš tā dara,» stāsta aktieris, atgādinot, ka neviens nepiedzimst ļauns.
«Ar Liliomu bijām televīzijas raidījumā 100 grami kultūras un pārrunājām izrādi. Lilioms ir tāda dīvaina lieta. Izrāde kā tāda nav zināma daudziem cilvēkiem. Viņi zina tikai slaveno dziesmu. Bet dziesma ir pilnīgi kaut kas cits nekā luga. Tā ir viena epizode pašā izrādes sākumā, bet luga ir pavisam citādāka. Dziesma ir pacilājoša, taču luga dziļākajā būtībā ir skarba. Tas ir stāsts par sievieti, kuru sit vīrs, un, kad viņš no debesīm atkal atgriežas uz zemes, viņš sit meitu. Mēs, rupji sakot, visu gribam glorificēt. Šajā iestudējumā gājām citu ceļu. Cilvēkiem varbūt grūti to pieņemt. Es katrā ziņā ar slaveno Ģirta Jakovļeva un Ulda Dumpja izrādi to nesaistu, jo esmu dzimis 1983. gadā, bet šī izrāde parādījās, šķiet, 1972. gadā. No vecās izrādes esmu redzējis kaut kādus nelielus fragmentus. Tāpat tas ir ar Skroderdienām. Cilvēkiem vienmēr iepriekšējās izrādes šķiet labākas. Tad, kad būs nākamās, teiks atkal, ka pērnās sezonas iestudējums bijis labāks,» pasmaida aktieris.
Pēc Ivara domām, vieglāk ir spēlēt lugas, kuras repertuārā ir bieži. «Ļoti daudzas izrādes ir ar smalkām detaļām. Ja tās spēlē reizi mēnesī, reizi trijos mēnešos vai reizi pusgadā, tad ir grūti. Bet tās ir labas izrādes, kuras no repertuāra negrib ņemt nost. Taču, jo biežāk spēlē, jo ir vieglāk. Lai gan, no otras puses, ja katru dienu būtu jāspēlē viens un tas pats, tad tas būtu jau zem aknām. Es apbrīnoju tos aktierus, kuri vienā mūziklā spēlē 50 gadus. Ja ne 50, tad 20 noteikti.»
Kā aktieris iejūtas tēlā? «Mēģinājuma posmā ir tā, ka tu dzīvo ar to tēlu. Nav tā, ka tu izej ārā, un viss. Nav kā nogriezts ar nazi. Ja uzdevums ir pagrūts, tad tu mājās celies un gulies ar to tēlu. Bet tikt ārā no sarežģītas lomas man diži lielas problēmas nesagādā. Mums jau akadēmijā mācīja: ieej lomā ar 99 procentiem, bet vienu procentu atstāj sev, lai nesajuktu prātā! Simtprocentīgi – tas vairs nav tīri normāli. Paškontrolei ir jābūt tik un tā,» ir pārliecināts aktieris un piekrīt, ka katram aktierim tas tomēr ir dažādi. «Cits to uztver vairāk ar prātu, kāds vairāk ar sirdi, viens uztver vairāk, otrs mazāk… Bija tāda izrāde Uz neatgriešanos!, mēs ar kolēģi viens spēlējām galveno lomu, otrs – galvenā varoņa draugu. Un abi dublējāmies. Tas, kas spēlēja galveno lomu, sēdēja pīpētavā un nevarēja uzreiz aiziet mājās. Varbūt tāpēc, ka mazdrusciņ jāpiesēž pēc izrādes un jāpadomā. Bet īpašu rituālu man nav.»
Nestrādā naudas dēļ
Kā jau vairums šīs cunftes pārstāvju, arī Ivars teātrī pavada lielāko daļu sava laika. «Teātris ir milzīga daļa no manas dzīves. Bieži teātrī ir tā: vai nu veidot ģimeni, vai karjeru. Ja tu esi tai ritenī, atpakaļ tikt ir grūti. Ja tu neatdod sevi visu, tad ar tevi kādā brīdī sāk nerēķināties. Nāk nākamais, un tam dod uzdevumu, bet tu paliec bešā...» aktieris atklāj aizkulišu skarbo ikdienu un atzīst, ka savs darbs ir jāmīl. «Tu nevari strādāt aktiera darbu, ja to nemīli. Tad ej prom! Uz teātri nenāk naudas pēc, jo aktieris nemaz tik daudz nenopelna. Izdzīvot jau var, bet es nezinu nevienu aktieri, kurš šeit būtu naudas dēļ. Tā ir mīlestība pret darbu. Citam tā ir misijas apziņa. Mākslinieks taču vienmēr ir ar kaut ko neapmierināts – varētu būt labāk. Labāk skatītājiem, jo mēs jau strādājam viņiem. Skatītājam kaut kripatiņa ir jāpaņem no izrādes. Kultūra ir kaut kāda misija, tai ir kaut kāds mērķis. Tā pastāv cilvēces labā.»
Redzesloku palīdzot paplašināt grāmatas. Atvaļinājuma laikā Ivars cenšas daudz lasīt, kamēr sezonas laikā «galva ir pilna ar to materiālu, ar kuru ir jāstrādā». Un tad sanākot palasīt tikai žurnālus. «Veltīt laiku kaut kam citam nevaru. Lasu tikai tik, cik ir vajadzīgs konkrētam darbam. Intereses man ir dažādas, patīk gan klasiskās, gan modernās lugas. Es nevaru teikt, ka man patīk tikai klasiķi. Agrāk skolā domāju par dzejoļiem, kā tā skolotāja saprot, ko tas dzejnieks gribēja pateikt ar to dzejoli. Vai lugā – ko autors gribējis pateikt. Man liekas, ka konkrētu darbu vairāk sāc izprast tikai tad, kad to spēlē. Tad, kad skrupulozi mēģini, tad tieši redzi, kas tai lugai apakšā.»
Miljonu tērētu neprātīgi
«Es jau četrus gadus esmu aizrāvies ar makšķerēšanu. Darbs visu laiku ir stresains, jūties kā vāvere ritenī. Tad nu gribas aizbraukt no tā visa prom. Es gan spiningoju, gan sēžu ar grunteni. Varu nosēdēt 12 līdz 16 stundas. Tas ir viens no maniem lielākajiem hobijiem.» Ivars mēdzot izbraukt arī ar riteni. «Reizēm sezonas laikā braucu arī uz teātri. Pagājušajā sezonā biju paslinks.» Bet ziemā aktieri aizrauj hokejs un slidošana. «Es dzīvoju Purvciemā, netālu no Biķernieku meža. Tur ir trase un var slēpot. Vai arī pa mežu. Agrāk gan vairāk to darīju. Sezonas laikā atrast brīvu laiku ir grūti.»
Viena no lietām, ko aktierim esot grūti izprast, ir draudzība. «Kādreiz man bija plašs draugu pulks. Taču, jo vairāk tu esi darbā, jo tas loks samazinās. Draudzība ir jākopj. Reizēm tie cilvēki jāsatiek. Normāli cilvēki sanāk kopā piektdienās, sestdienās, svētdienās. Tad, kad viņiem brīvs, es strādāju. Līdz ar to tu draugus nesatiec pusgadu, gadu. Kāda tur vairs draudzība? Pavisam tuvie draugi, protams, paliek. Tomēr man ir cilvēki, kurus es uzskatu par labiem draugiem, bet kurus neesmu redzējis septiņus gadus. Tie ir aizgājuši savā dzīvē, pilnīgi kaut ko citu darīt. Žēl. Toties tagad man ir draugi teātrī.»
Darba dēļ noteikti cieš arī ģimene? «Ģimene man ir pirmajā vietā. Tāpat kā mīlestība. Tā ir pati svarīgākā lieta dzīvē. Precējies es vēl neesmu, bet draudzene man ir.» Mīlestība, pēc Ivara domām, ir viens no iekšējiem dzinuļiem, kas liek rosīties, būt darbībā.
Ja Ivars laimētu miljonu? «Laikam sajuktu prātā,» nosmej Ivars. «Droši vien notērētu. Sapirktos visādas nevajadzīgas lietas. Varbūt kaut kur aizbrauktu. Ceļojis daudz neesmu. Bērnībā nepanesu braukšanu autobusā, trolejbusā – man nebija slikta dūša, bet kaut kā uz ģīboni vilka. Tagad man tas ir pārgājis un šur tur esmu bijis. Horvātijā, Turcijā, Slovēnijā, Ungārijā, Beļģijā, Krievijā, Zviedrijā. Zviedrijā rādījām lugu Visi mani prezidenti,» palielās aktieris.
Tomēr mājās esot vislabāk. «Tur man ir miers! Esmu tāds pamatīgs latvietis. Esmu dzīvojis privātmājā – tā ir tāda bišķiņ savrupība, nošķirtība, kad tev ir kāda vieta, kur tu aizbrauc. Tev ir ģimene, kaķis, tev ir sava republika vai miera osta. Latvietis jau bišķiņ ir tāds savrups.»
