Raidījuma Četras istabas vadītājs Jānis Rāzna, kuram pirms tam nebija saistības ar televīziju, katru dienu ar prieku dodas veikt viņam uzticētos pienākumus, taču viņam patīk strādāt arī valsts darbā, jo tas liek ievērot zināmu kārtību un sevi disciplinēt.
«Radošā puse, kas manī pirms tam vairāk snauda vai bija noplacināta, tagad, pateicoties televīzijai, laužas ārā,» saka Jānis Rāzna.
Viņš atceras, ka pirmajos raidījumos apmēram pirms gada juties nedroši un satraukts, jo tie notiek tiešraidē, taču tagad pirms ētera protot saglabāt iekšēju mieru.
«Iestājās zināms apjukums, nesapratu, kurā brīdī uz kuru kameru ir jāskatās. Izaugsme ir fantastiska. Būtisks moments, ka gan man, gan Elitai Margai (otrai raidījuma vadītājai) izdevies vienam otru tik labi sajust. Jo brīvāk jūtamies, jo labāk. Sākumā vairāk darbojāmies atsevišķi, nevis kā vienots un organisks veselums,» atklāj Jānis.
Viens pret vienu
Pret sevi esot prasīgs vairāk nekā pret citiem, tāpēc viņš mēdz noskatīties raidījuma atkārtojumu, lai izvērtētu, kāds tas ir bijis, kādas bijušas kļūdas un ko vajadzētu mainīt. «Paškritika ir laba lieta, ja vien cilvēks neieiet galējībās, robežai ir jābūt,» secina viņš. Jānis uzskata par lielu priekšrocību, ka raidījumiem ir tiešraide, nevis tos raida ierakstā. «Tā ir vienreizēja iespēja, kas ir jāizmanto, un jāizdara, kā nākas. Tad ir sajūta, ka tu esi pozīcijā ar skatītāju 1:1. Tur nav nekā samākslota, lai gan ir grūtāk, prasa koncentrēties un acumirklī reaģēt, vienlaikus klausīties līdzi, ko saka partneris. Veidojot ierakstu, ja kaut kas neizdodas vai vadītājs pārsakās, var filmēt no sākuma, bet man tā nepatīk.» Raidījumā apskata dažādas aktuālas tēmas, sadzīves problēmas, tāpēc tā esot lieliska iespēja pašam paplašināt savu redzesloku un zināšanas. «Esmu piefiksējis, ka darbā (Jānis strādā Pārtikas un veterinārajā dienestā par personāla vadības daļas vadītāju – aut.), sarunājoties ar kolēģiem, nereti lietoju frāzi: mēs Četrās istabās
uzzinājām...»
Ar pirkstu līdzi likumam
Ar katru dienu, esot televīzijā, raidījuma vadītājs šajā vidē jūtas aizvien lunkanāk un aizvien vairāk tai piederīgs. «Pirms nokļuvu raidījuma vadītāja krēslā, man nebija nekādas saistības ar televīziju. Biju kārtīgs valsts ierēdnis, patriots, kurš ar pirkstu vilka līdzi pieņemtajiem likumiem, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Tie cilvēki, kuri strādā televīzijā, ir mākslinieciskāki un radošāki.» Jānis piekrīt, ka televīzija ir mainījusi viņa rakstura īpašības pozitīvā virzienā.
«Man ir sajūta, ka pienāks brīdis, ka aiziešu no valsts darba un saņemšu citu piedāvājumu. Tas nav īsti izkristalizējies, vai tas būs saistīts tieši ar televīziju. Man ir šāda iekšējā sajūta. Kāpēc esmu televīzijā, laikam būtu jājautā raidījuma producentam Andim Mizišam. Man patīk televīzijas vide, viss process, kas tur notiek, atmosfēra un aura, un līdzi tam nāk arī pieredze. Taču, no otras puses, man patīk strādāt arī valsts darbā.» Saistībā ar darbu televīzijā Jānim kluss sapnis esot kļūt par profesionālu kadra cilvēku, uz to viņš vēlas tiekties, lai skatītājs pretī saņemtu patiesu baudījumu.
Sākās ar Lauku sētu
Pēc izglītības Jānis ir diplomēts jurists. «Izvēle laikam bija vairāk emocionāla – prestiža profesija, labs atalgojums. Man gan šis ceļš neaizgāja klasiskā virzienā – nekļuvu par juristu vai advokātu, bet pagriezās citādi, veidojot karjeru un gūstot pieredzi valsts pārvaldē. Nevienu brīdi neesmu to nožēlojis.» Pirmās darba gaitas bijušas saistītas ar tiesu administrāciju. Viņš uzskata, ka karjeras izaugsme notikusi strauji, un par to viņš ir priecīgs. Ikdienas ritms Jānim ir strikts, rūpīgi saplānots – darba diena valsts iestādē sākas agri no rīta, jo pēcpusdienā jau jāsteidzas uz televīziju. Jānis bijis sabiedriski aktīvs jau skolas gados – veica klases vecākā pienākumus, darbojies skolas pašpārvaldē.
Jānis teic, ka līdz ar parādīšanos televīzijā pārāk neizjūt atpazīstamību, taču ir bijušas interesantas situācijas.
«Pērn biju aizbraucis uz Viesīti, kur dzelzceļa muzejā jutu, ka gide uz mani tā īpaši skatās. Viņas kolēģe pienāca un teica, redz, kur Jānis no Četrām istabām. Kad nesen mani apturēja ceļu policists un uzrādīju autovadītāja apliecību, viņš man pārjautāja: Jānis Rāzna? Četras istabas?» patīkamas epizodes atceras raidījuma vadītājs. Viņu nereti pazīst arī kā šova Lauku sēta dalībnieku, kurā viņš piedalījās 2012. gada vasarā. «Tas arī patiesībā bija neapzinātais sākums manām gaitām televīzijā. Šova producents un režisors Andis Mizišs mani acīmredzot tur ievēroja un pērn februārī uzaicināja uz provēm Četrām istabām. Sapratu, ka ir jāpiedalās, lai gan vienā filmēšanās mirklī uznāca šaubas: ko es te daru?»
Sirsnība un komunikabilitāte
Raksturojot sevi, Jānis teic, ka esot sirsnīgs cilvēks, cenšas izveidot labu kontaktu ar citiem. «Man patīk komunicēt ar cilvēkiem. Saskarsmei ir jābūt. Nekad neiziešu uz konfliktu, ja otram cilvēkam nebūs tam pamatojuma. Taču, ja tajā pašā laikā kādam būs spēcīga argumentācija par lietu, kam sākumā nepiekritu, tad noteikti uzklausīšu. Klausīties otru cilvēku – tas ir jāprot, tā ir svarīga
rakstura īpašība.» Pieder pie cilvēkiem, kuriem patīk precizitāte. «Ja darbā kādam vajag pateikt kādu asāku vārdu, to izdaru. Agrāk, strādājot sanitārajā robežinspekcijā, pēc tam Pārtikas un veterinārā dienesta iekšējās kontroles daļā, viens no pienākumiem – izmeklēt disciplinārlietas un vainīgajam likt rakstīt paskaidrojumu. Man bija grūti kādam prasīt paskaidrojumu, jutos slikti, it sevišķi, ja cilvēks bija emocionālāks – izplūda asarās vai redzēju, kā viņam trīs rokas. Pēc tam ieņēmu citu pozīciju, ka tam tā ir jābūt, ieguvu stabilitātes izjūtu. Tas man iemācīja arī pašam kļūt emocionāli stabilākam skarbās dzīves situācijās. Ja rodas konflikts vai asāka vārdu pārmaiņa, tad mierīgi uzklausu otru bez emocijām. Lai gan tie, kuri strādā personāldaļā, ir tie labie, kuri nekad neiet ar pātagu pa priekšu,» smaida Jānis.
Nekad nestrebj karstu
No cilvēka ir atkarīgs, kā viņš uztver apkārtējo pasauli un dzīvi. «Citreiz kolēģēm saku, ka nevajag uztraukties par to, ko mēs nevaram ietekmēt un izmainīt,» saka Jānis, kurš arī pats cenšas ievērot šādu principu. Savus abus darbus – valsts pārvaldē un televīzijā – Jānis apvieno ar fiziskām aktivitātēm – vismaz divas reizes nedēļā apmeklē sporta zāli. Šoziem vēlējies braukt slēpot uz Alpiem, jo līdz šim ar slēpošanu nodarbojies tepat, Latvijas kalnos, taču nav izdevies un šo sapni mēģinās īstenot nākamajā ziemā.
«Raidījums ir pirmajā vietā. Man patīk lietu kārtība. Pēc horoskopa esmu Zivs, kas ir visemocionālākā zīme. Zivīm konkrēts ikdienas ritms nāk tikai par labu.» Emocijas vīrietis protot paturēt sevī, mierīgi visu apsvērt un pēc tam pieņemt attiecīgu lēmumu. «Viena no patiesībām, ko esmu atklājis, – nevajag strēbt karstu un šādā mirklī pateikt ko tādu, kas pēc tam būs jānožēlo. Pēc tam to izlabot būs grūti. Tāpēc reizēm labāk ir paklusēt. Ja būs ko teikt, tad to varēs pateikt arī vēlāk.»
Garderobes maiņa
Ikdienā īpaši iedvesmas avoti neesot jāmeklē. Reizēm labprāt palasot ezotērisku literatūru. «Jau kādu laiku vairāk esmu pievērsies kultūras dzīvei. Tas noteikti tā noticis, pateicoties arī darbam televīzijā. Mans redzesloks paveras plašāks. Pirms tam, nebaidos pat tā teikt, biju plānā galdiņa urbējs.» Ar nepacietību gaida vasaru, nevis tādēļ, lai laiski gozētos pludmalē, bet lai uzspēlētu volejbolu vai pavizinātos ar ūdens moci, vai dotos pārgājienā, nakšņojot teltī.
Kad Jānis sāka strādāt televīzijā, mainīja savu ģērbšanās stilu. Tas kļuvis košāks un krāsaināks. «Darbavietā valsts iestādē nav noteikts stingrs dreskods, taču ir reizes, kad jāuzvelk uzvalks un jāuzliek kaklasaite. Ļoti labi jūtos uzvalkā, bet tikpat labi jūtos košā brīvā stila apģērbā.»
Noslēpuma atslēga
Mīļotā sieviete Ieva un meitiņa Rēzija Roze, kurai ir četri gadi un kurai viņš cenšoties būt labs, mīļš tētis, ir Jāņa ģimene. «Nesen raidījumā veidojām sižetu par tēmu, kādas problēmas rodas, ja divi cilvēki dzīvo kopā un oficiāli nav reģistrējuši savas attiecības,» stāsta Jānis un uzreiz velk paralēles ar savu dzīvi. «Man arī diemžēl ir šāds neizdarīts darbs. Nebaidos to atzīt. Pieņemu, ka Ieva gaida no manis bildinājumu. Daudzas raidījuma tēmas liek aizdomāties arī par sevi.» Savstarpējās attiecībās par svarīgām īpašībām nosauc uzticēšanos, sapratni un prasmi par visu izrunāties. «Ja kaut kas attiecībās sāk sāpināt vai burbuļot, tad nevajag gaidīt, kad notiks sprādziens. Tas uzreiz ir jāpasaka, un tad abiem jādomā, ko var mainīt, kaut vai sadzīviskajos sīkumos. Es cenšos par visu izrunāties ar Ievu, jo tā ir noslēpuma atslēga attiecībās.
