Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Pasaulē

Milzu aisbergs atšķēlies no šelfa Antarktīdā, zinātnieki savos izteikumos piesardzīgi

PLAISA. Straujā plaisas veidošanās Larsena C šelfā noveda pie likumsakarīga rezultāta – milzīga aisberga atdalīšanās no šelfa © AFP

Viens no līdz šim lielākajiem reģistrētajiem aisbergiem pagājušonedēļ atdalījies no Antarktīdas Larsena C ledus šelfa un pašlaik dreifē Vedela jūrā, pakāpeniski sadaloties sīkākos gabalos. Zinātnieki mierinājuši, ka tas ir ciklisks process, kas neietekmē pasaules okeāna līmeni, tomēr pastāv bažas, ka milzīgā ledus blāķa atlūšana ievadījusi Larsena C šelfa sabrukšanu, bet, ja tā – ar laiku okeānā var iešļūkt arī ledāji, kas pašlaik atrodas uz Antarktīdas cietzemes.

Par A68 nodēvētā aisberga kopējā platība ir 5800 kvadrātkilometru. BBC norāda, ka tas ir aptuveni Bali salas vai ASV Delavēras štata lielumā jeb gandrīz divas reizes lielāks par Luksemburgu. Aisbergs, kura ledus biezums pārsniedz 200 metru, ir viens no lielākajiem reģistrētajiem novērojumu vēsturē. 2000. gadā no Rosa ledus šelfa atlūza ledus kalns, kura platība bija aptuveni 11 000 kvadrātkilometru, un pēc sešiem gadiem šī aisberga B-15 atlūzas majestātiski peldēja garām Jaunzēlandes krastiem. Savukārt 1986. gadā no Larsena C šelfa atlūza 9000 kvadrātkilometru liels aisbergs. BBC atgādina, ka 1956. gadā ASV kara flotes ledlauzis netālu no Antarktīdas krastiem fiksējis milzu aisbergu, un jūrnieki lēsuši, ka tā platība varētu sasniegt 32 000 kvadrātkilometru, taču tolaik diemžēl vēl nebija izgudroti mākslīgie Zemes pavadoņi, no kuriem novērot ledus kalnus, un šī informācija palikusi neapstiprināta.

Tiesa, ja neņem vērā aisberga izmērus, nekas ārkārtējs nav noticis, sarunā ar Reuters sacījis Svonsī universitātes profesors Adriāns Lakmens - viņa vadītā projekta MIDAS pētnieki jau gadiem ilgi novērojuši plaisas veidošanos Larsena C šelfā un sapratuši, ka lielā aisberga atlūšana ir tikai laika jautājums. 2015. gadā MIDAS projekta zinātnieki žurnālā The Cryosphere rakstīja, ka plaisa sākusi veidoties 2010. gadā un pēc četriem gadiem šis process kļuvis daudz straujāks. Pagājušā gada novembrī plaisa bija aptuveni 113 kilometru gara un 91 metru plata, taču šī gada janvārī tās garums jau sasniedza 175 kilometrus, bet platums vietām bija 460 metru. Neraugoties uz to, ka pašlaik dienvidu puslodē ir ziema, plaisa turpinājusi augt, tai veidojušies atzarojumi, un kaut kad laikā no 10. līdz 12. jūlijam jaunais ledus kalns pilnībā atšķēlies no šelfa.

«Aisberga rašanās nepaaugstinās pasaules okeāna līmeni, gluži tāpat kā šķidruma līmeni glāzē izkūstot nepaaugstina tajā iemestie ledus gabaliņi,» sarunā ar Deutsche Welle uzsvērusi Brēmerhāfenes Alfrēda Vegenera Polāro un jūras pētījumu institūta ģeofiziķe Daniela Jansena. Viņa atgādinājusi, ka ledus šelfi jau tāpat peld ūdenī un, atlūstot aisbergam, ūdenī esošā ledus masa nepieaug. Taču zināmas neērtības cilvēkiem šis ledus kalns var sagādāt.

Svonsī universitātes glaciologs Mārtins O'Līrijs, atsaucoties uz datiem, kas saņemti no Eiropas kosmosa aģentūras pavadoņiem Sentinel, piektdien vēstīja, ka aisbergs jau sācis šķelties. Tas nozīmē, ka jau drīzumā var izveidoties vesela ledus kalnu armāda, kas dreifēs Vedela jūrā un tās tuvumā. Nozīmīgu kuģu tirdzniecības maršrutu šajā reģionā nav, taču krietni piesardzīgākiem nāksies būt Antarktīdas piekrasti apmeklējošo kruīzu kuģu kapteiņiem. Reuters atgādina, ka 2007. gadā pēc sadursmes ar aisbergu pie Antarktīdas pussalas krastiem nogrima kruīzu kuģis MS Explorer - vairāk nekā 150 pasažieru un apkalpes locekļu laimīgi izdevās evakuēt.

Atlūzušā ledus kalna dēļ Larsena C šelfa platība ir samazinājusies par aptuveni 12%, un tā liktenis dara bažīgus zinātniekus. Britu Antarktīdas pētījumu pārvaldes zinātniskās programmas vadītājs Deivids Voens intervijā Reuters sacījis, ka aisbergu atdalīšanās patiešām ir ciklisks process, kam nav saistības ar globālajām klimata pārmaiņām - taču ar nosacījumu, ka ledus šelfs pēc tam atjaunojas. Taču tas ne vienmēr notiek. Piemēram, 1995. gadā sabruka Larsena A, bet 2002. gadā Larsena B ledus šelfi. Ja tāds pats liktenis piemeklēs krietni prāvāko Larsena C šelfu, uz cietzemes esošie ledāji sāks strauji plūst uz jūru, turklāt to kušana var paātrināties no jūras iztvaikojošā relatīvi siltākā gaisa dēļ. Un šādā gadījumā jau nāksies runāt par pasaules okeāna līmeņa ievērojamu paaugstināšanos.