Kā vērtēt pašvaldību vēlēšanu rezultātus, kāpēc neizdevās gāzt Nilu un kam jānotiek, lai to izdarītu, kādus pārsteigumus var gaidīt Saeimas vēlēšanās un kāpēc Rīgas domes labējām partijām vajadzētu Ušakovam aizsūtīt šampanieti, Neatkarīgās diskusija ar politologu, Latvijas Universitātes asociēto profesoru Ivaru Ījabu un socioloģisko pētījumu centra Latvijas fakti vadītāju Aigaru Freimani.
Neatkarīgā: - Maija beigās publiskotā LF aptauja uzrādīja ievērojamas nobīdes no realitātes - jo īpaši attiecībā uz Jauno konservatīvo partiju (JKP) (rādīja 1,6, bija 13,42%), Saskaņu (42,8% / 50,82), Latvijas reģionu apvienību/Latvijas attīstībai (LRA/LA) (8,1 / 13,6), nedaudz mazāka kļūda bija attiecībā uz NA (5,8 / 9,25) un Vienotību, kurai prognozēja neiekļūšanu domē (3,1% / 6,25%). Vairāk dots ZZS (5,9 / 3,3). Nošāvāt greizi vai lielais neizlēmušo īpatsvars - 24,3% - sabojāja jūsu statistiku?
Aigars Freimanis: - Šī aptauja bija publiskota LNT ziņās 28. maijā, bet faktiskā aptaujāšana notika no 8. līdz 15. maijam. Neplānojām šos datus publicēt, jo reitingu dinamika liecināja, ka būs izmaiņas. Domāju, publicēšanai tos nosūtīja aptaujas pasūtītājs, naivi cerot, ka tas viņiem palīdzēs, bet tas, tieši otrādi, ļāva safokusēt vēlētājus uz noteiktām partijām.
ZZS reitings kritās ik mēnesi par apmēram pusotru procentu, maija vidū viņi vēl turējās, bet pēdējā aptaujā maija beigās jau bija diezgan tālu zem 5%. Vienotībai tas auga, un bija nojaušams, ka ies uz augšu.
JKP atpazīstamība bija ārkārtīgi zema. JKP nosaukums daudziem respondentiem ne ar ko nesaistās. Līdzīgi ar LRA. Martā Mārtiņa Bondara kā mēra kandidāta reitings bija 12%, partijai - 2,9! Aprīlī abi jau saslēdzās kopā. Man kā pētniekam šis savulaik Aināra Šlesera iedibinātais mēra kandidātu sacensības žanrs rada grūtības atrast pareizo instrumentu elektorāta apmēra noteikšanai. Viens no veidiem ir prasīt par līderiem. JKP līdere bija Juta Strīķe, bet lielākais runas vīrs - Jānis Bordāns, kurš pat nevarēja skaidri pateikt, kurš būs mērs - viņš, Strīķe vai Juris Jurašs. Tas radīja aptauju vājību. JKP rezultātu bija grūti noteikt, tā nospēlēja tā saukto melnā gulbja lomu, kas iespaido visus pārējos.
- Kāpēc exit poll dati, kas uz brīdi daļai sabiedrības ļāva noticēt Nila gāšanai, tik daudz atšķīrās no faktiskajiem rezultātiem?
A.F.: - Vispirms bija mazs exit poll izlases apjoms - Rīgā 2000. Es no piedāvājuma taisīt šo aptauju atteicos, jo CVK mājaslapā nevarēju atrast iecirkņu sarakstu ar tajos reģistrētajiem vēlētājiem. Bez šiem datiem nevar izveidot izlases struktūru.
Ivars Ījabs: - Pieredze ar exit poll datiem Latvijā ir diezgan slikta. Tas ir temats, par kuru parunāt televīzijā vēlēšanu naktī, bet noteikti ne skaitlis, uz kuru balstīties. Turklāt pēc 2014. gada valodas referenduma latviskajā vidē atklāti nepazīstamam cilvēkam teikt, ka balso par Saskaņu, ir kļuvis par sliktu toni.
- Kāpēc ar visu to mašinēriju, administratīvo resursu, miljonu informatīvajiem izdevumiem, Bi2 koncertu u.c. Ušakova pārsvars ir tik knaps? Kāpēc zaudēja daļu vēlētāju, tostarp latviešu?
I.Ī.: - Iespējams, cilvēki nogurst no viena un tā paša. Citu pilsētu līderi, kas saglabājuši amatus, nav saskārušies ar tik antagonistisku kampaņu. Pat Aivars Lembergs ne. Rīgā visa latviskā sabiedriskā doma bija pietiekami kritiska pret Ušakovu.
A.F.: - Latviskā elektorāta daļa, tuvojoties vēlēšanām, Saskaņai strauji saruka, lielā mērā pateicoties arī kampaņas un latvisko mediju spiedienam, kur galvenais vēstījums bija Gāžam Nilu. Ja gada sākumā viņu elektorātā apmēram piektdaļa bija latvieši, tad pēdējā aptaujā vairs tikai 10%. Saskaņas ideoloģisko modeli Rīgā varētu dēvēt par pragmatisku populismu jeb populismu līdz tai robežai, līdz kurai var strādāt - virkne sociālo pasākumu, pabalstu, atvieglojumu. Tas darbojas, bet ar laiku jāsper solis tālāk, jo cilvēki pierod pie esošā. Iet tālāk, atrast vēl kādas nišas, kurās vēl ko piedāvāt, bija faktiski neiespējami. Un citas partijas to negrasījās atņemt. Atlika cerēt uz etniski lojālajiem vēlētājiem, kurus viss tas balagāns un tirdziņš latviskajos medijos neinteresēja. Jautājums bija par latvisko vēlētāju. Bija brīdis, kad Ušakovs atteicās diskutēt latviskajos medijos, tomēr piedalījās pēdējās LTV debatēs. Domāju, ja viņš uz tām nebūtu aizgājis, paliktu zem 50%.
- Cik lielā mērā latviskajā flangā nostrādāja populistiskie solījumi par polisēm, bezmaksas sabiedrisko transportu, piemaksām pensionāriem?
I.Ī.: - Tā saucamās labējās partijas kļuva kliedzoši kreisi populistiskas un solīja sadalīt visu, ko vien var. Domāju, ka Ušakovs, iegūstot vairākumu, ir izglābis latviskās partijas - ja tām vajadzētu kaut ko no visa sasolītā realizēt, tas beigtos ārkārtīgi nejauki. Tām vajadzētu paklusām samesties un aizsūtīt Ušakovam šampanieti.
A.F.: - Šī latvisko partiju spārna savstarpējā konkurence ar vairāksolīšanu vienubrīd jau zaudēja jēgu, jo bija tik pārsaldināta un maz ticama, ka vēlētājs vairs nereaģēja. Visa kā bija stipri par daudz. Vairāk nospēlēja personību atpazīstamība garākā laika posmā, kur ieguvēji, pirmkārt, bija LRA un Bondars, kura elektorāts pamatā ir kundzes 40+, kurām viņš patīk - izskatīgs, samērā jauns, bet sirmot sācis, pietiekami enerģisks, šur tur agresīvs, šur tur samierniecisks. Vienotības mēra amata kandidāts Vilnis Ķirsis arī sāka vilkt uz to pašu pusi. Bordāns nav tik pazīstams, līdz šim politikā totāls neveiksminieks, lai arī bijis ministrs, pārstaigājis daudzas partijas, bet šajā kombinācijā ar Jurašu un Strīķi viņš sēdēja kā melnais gulbis uz vairāku partiju šaubu pārņemtā elektorāta. Noteikti uz Vienotības, kuras pirmsākumi politikā meklējami cīņā ar korupciju. Daļēji uz NA, kuras biedrs bija Bordāns, arī uz LRA/LA, jo abi bija jauni spēki Rīgā. JKP sūca no visiem. Pēdējā aptaujā JKP kā otrā izvēle bija pusei no minētajām partijām.
- Ja būtu latvisko partiju vienotais saraksts - summā bloks iegūtu vai zaudētu? Vai tā ir varas maiņas panaceja?
A.F.: - Domāju, ka tik un tā nepietiktu varas maiņai. Var jau spekulēt, ka 6% tika zaudēti uz pārdali, atdodot 5% barjeru nepārvarējušo latvisko partiju balsis domē iekļuvušajiem, kur visvairāk iegūst uzvarētājs. Bet arī pirms pārdales Saskaņai/GKR bija 50,8%.
I.Ī.: - Vienotība un citas partijas piesauc argumentu, ka Rīgā starp pilsoņiem latvieši ir vairākumā. Bet Ušakovu atbalsta arī latvieši, kaut vai tie paši 15% šogad, kurus aizvilkt projām nebūs tik viegli. Ir cilvēki, kam patīk viņa stils, vērienīgais PR, skatījums uz dažādām lietām. Turklāt grūti iedomāties, kā esošajos apstākļos šāds nacionālais saraksts varētu izskatīties. Tas arī būtu nepatīkams etniskās konfrontācijas signāls - latvieši balso par latviešiem, krievi par krieviem, un neviens nerunā par citām tēmām.
- Esat izteicies, ka šī varētu būt Ušakova pēdējā četrgade. Kam jānotiek, lai pēc četriem gadiem vara Rīgā mainītos?
I.Ī.: - Tiem, kas patiešām Ušakovu grib izgāzt no krēsla, vajadzētu nopietni pret šo uzdevumu izturēties. Kritiens no 39 uz 32 mandātiem ir pietiekami liels, lai pieņemtu, ka tas varētu būt vēl lielāks, ja uz to strādā. Valdības partijas uz Rīgu izspieda kaut kādus kandidātus, no kuriem neviens nebija superstārs.
- Vai viņiem vispār ir tie superstāri?
I.Ī.: - Kā kuram. Pret Ušakovu tomēr jāliek pirmā ranga cilvēkus, kā to izdarīja LRA. Fantazēju, ka Vienotība varētu likt, piemēram, Kārli Šadurski. Tad būtu riktīgs tesiņš, kas piesaistītu uzmanību, un Vienotība noteikti nebūtu piektajā vietā!
- Viņš ir nepopulārākais ministrs!
I.Ī.: - Viņš tomēr saistās ar krievu skolu reformu, ir gana mutīgs un šerps.
- Domājat, Rīgā vajadzēja cilāt nacionālo jautājumu un tas nostrādātu labāk nekā veselības polises pensionāriem?
I.Ī.: - Bet kā Ušakovu izgāzt? Diskusijās par tīri saimnieciskiem jautājumiem valdības partiju pozīcijas ir ļoti švakas, cilvēki netic, ka tās varētu Rīgu pārvaldīt labāk nekā valsti. Tāpēc saimnieciskās jomās cilvēki balsos par tiem, kas jau ir pie varas.
- Pēc pagājušajām vēlēšanām jau runāja par to, ka tā bija Vienotības kļūda iekāpt NA nišā ar Sarmītes Ēlertes retoriku.
I.Ī.: - Nesaku, ka Šadurskis būtu risinājums visām problēmām, bet ir nepieciešams pirmā ranga cilvēks, kurš spētu uzturēt publisku konfrontāciju ar Ušakovu tādā līmenī, ka cilvēki ieklausītos un noticētu. Arī NA Baiba Broka to nespēja. Var nepatikt Bondars, bet viņš tomēr ir trešais populārākais premjera kandidāts. Strīķe un Bordāns ir nišas produkts un lielā mērā ņem nost balsis Vienotībai, bet viņi ir ar daudz lielāku uguni acīs nekā Vienotības vai NA virzītie.
- ZZS nespēja iekļūt Rīgas domē slēpjas līdera trūkumā vai ideoloģijā - ko zemniekiem vai zaļajiem darīt Rīgā?
I.Ī.: - Domāju, tā ir prioritāšu secība. Viņiem ir pietiekami plašs cilvēku tīkls valsts pārvaldē, ir savas intereses kapitālsabiedrībās, ir savi pašvaldību cilvēki. Naudas un cilvēkresursi ir ierobežoti. ZZS ir Latvijas pašvaldībās visplašāk pārstāvētais politiskais spēks, un nedomāju, ka tur kāds briesmīgi raudātu par neiekļūšanu Rīgas domē.
- Lai arī Gatis Truksnis, neraugoties uz skandāliem, ir ar pārsvaru visvairāk plusotais deputāts Jūrmalā, ZZS tomēr viņu nevirzīs mēra amatam «veselības problēmu» dēļ. No ZZS puses - pareizs solis?
I.Ī.: - Pieņemu, ka ZZS vadība pēdējo mēnešu laikā ir sapratusi, ka arī Rita Sproģe ir gana ok, bet Truksnis ir riskants. Četros gados Jūrmalā, kā rāda prakse, var notikt ļoti daudz kas.
A.F.: - Vēlētājs domā pragmatiskāk un gatavs piedot daudz ko. Arī 2013. gada vēlēšanās Jūrmalā dzirdējām naidpilnus stāstus, ar ko tik Truksnis nenodarbojas, tajā pašā laikā atklāsmes, ka balsos par Truksni, jo ir atlaides nekustamā īpašuma nodoklim.
- Vēlētāji nejutīsies piekrāpti?
I.Ī.: - ZZS Jūrmalā nav absolūtais vairākums un tāpat jāveido koalīcija, vienmēr var pateikt, ka partneri iebilst, bet arī Truksnis turpinās darboties kaut kādā kapacitātē. Truksnis tomēr ir atbildīgs par atsevišķiem publicitātes incidentiem, un viņam nevajadzētu būt ļoti pārsteigtam, ka ZZS neraujas viņu ielikt amatā.
A.F.: - Jūrmalas sabiedrība ir ļoti īpatnēja, būtiski atšķiras no citām pilsētām tematikā, priekšstatos, vajadzībās, uzskatos, tā ir arī ārkārtīgi sadalīta. Loģiskāk Truksni ar viņa reputāciju atstāt rezervistos. Turklāt pēdējās debatēs Sproģe izskatījās neparasti labi - pietiekami kompetenta, atbildēt spējīga. Ja ZZS tiecas veidot kādu jauno seju, ar mazliet svaigākām idejām, iekšējo enerģiju, varētu likt uz viņu.
- Cik lielā mērā šo vēlēšanu rezultātus varam projicēt uz nākamā gada Saeimas vēlēšanām?
A.F.: - Protams, būs Saskaņa, bet bez GKR, kas negrasās piedalīties vēlēšanās. Noteikti ZZS, NA, kas noteikti nonāks kaut kādā mijiedarbībā. Šīs ir divas izteikti nacionāli konservatīvas partijas, lai arī ar atšķirīgām ideoloģiskām ievirzēm atsevišķos jautājumos. Bet arī ZZS veidols var mainīties.
Grūti vēl pateikt, kas notiks liberālajā un sociālajā spārnā ar Vienotību, LRA un vai tā paliks kopā ar LA.
I.Ī.: - Nedomāju, ka tur viss ir vienkārši. Reģionu cilvēki ir samērā konservatīvi, savukārt LA vadība iet praidā. No vienas puses, LRA ir parlamentārā pārstāvniecība, kuras spilgtākais tēls bija Artuss Kaimiņš, tagad Bondars. Bet cilvēkiem, kas Vidzemē balso par LRA, Rīgas politika ir tāla. Piemēram, Venta Armanda Kraukļa leģitimitāte Valkā nekādā veidā nebalstās tajā, ko Rīgā dara Bondars.
- Vai LRA ir vairāk vietējo līderu apkopojums, nevis vienota partija ar ideoloģiju? Ja tā, vai Saeimas vēlēšanās tai neklāsies grūtāk?
I.Ī.: - Jā, tā ir reģionālo personību partija ar pāris zināmiem cilvēkiem centrā. Sadarbības piedāvājumu LRA netrūkst, un uz Saeimu LRA varētu piepulcēties vēl kādas partijas. Interesanti būs ar Vienotību, kuras reitings zem 5%, kas ļoti neiet kopā ar tās struktūru. Viņiem ir ārkārtīgi daudz cilvēku visdažādākajās pozīcijās, kuri gaida, ka viņi šajās pozīcijās varēs palikt. Pieļauju, ka būs kādi aicinājumi strādāt kopā, veidot proeiropeisko spēku apvienību, kuru vairs nesauks Vienotība.
- Vienotības vārds varētu pazust, bet liela daļa cilvēku ne?
I.Ī.: - Varbūtība, ka Vienotība uz Saeimas vēlēšanām neies kā Vienotība, pastāv. Iedomājieties, ka esat kādas jaunas, samērā perspektīvas partijas vadītājs un jums piedāvā pievienoties vienai vecai, nopelniem un arī skandāliem bagātai, pieredzējušai partijai. Vai jūs būtu gatavi savu brendu likt uz kārts un pievienoties nosaukumam Vienotība, vai tomēr ietu kopā, nosaucot to kaut kā savādāk? Drīzāk savādāk. Partija ar nopietnu infrastruktūru, nopietnām pozīcijām un pieredzi ir 4% reitinga apjomā! Loģiski būtu, ja viņi kaut kā pārkārtotos, bet problēma ir ārkārtīgi zemās lēmuma pieņemšanas spējas - velkam visu garumā, nezinām, ko gribam, nevaram vienoties, esam personiski apvainojušies uz to un šito...
- JKP tiešām atstās Strīķi, Bordānu Rīgas domes opozīcijā? Kas bez viņiem var pavilkt sarakstu uz Saeimu?
A.F.:- Saeima, protams, ir augstāka līga. Nešaubos, ka varētu būt stāsts par to, ka esam apspiesti Rīgā opozīcijā, bet, kolīdz nonāksim Saeimā, tad jūs redzēsiet!
I.Ī.: - Pagaidām no JKP puses ir tikai stāsts par zvērisku cīņu ar korupciju Rīgas domē un citur.
- Kaimiņa faktors ir izsmelts?
I.Ī.: - Ir ļaudis, kas pietiekami daudz viņā investējuši, bet sapratuši, ka viņš ir ļoti grūti kontrolējams. Jautājums, vai viņi turpinās investēt un taisīt viņu par stāru? Manuprāt, tas ir liels risks. Vladimirs Žirinovskis ir spējīgāks uz konstruktīvāku dialogu nekā Kaimiņš.
- Daugavpilī, Liepājā Jēkabpilī nosacīti latviskās partijas mēģina veidot koalīciju ar Saskaņu. Šīs sarkanās līnijas lielajās pilsētās nav aktuālas un neatsauksies uz Saeimas vēlēšanām?
I.Ī.: - Vietējie līderi daudz neuztraucas par Saeimas vēlēšanām, nedomāju, ka tas varētu iedragāt partijas startu Saeimas vēlēšanās, jo īpaši reģionāļiem, kuru nosaukums jau ataino to akcentu. Un vai Jānis Vilnītis briesmīgi raudās par to, ka LRA nākamgad pazaudēs dažas balsis no ļoti nacionāli noskaņotiem vēlētājiem Liepājā? Nedomāju!
- Vairumā pašvaldību vara tomēr nemainīsies - labi strādājuši vai zemas prasības iedzīvotājiem?
I.Ī.: - Valstī, kurā vidējais valdības ilgums vēl nesen bija 14 mēneši, pārmest izmaiņu trūkumu varbūt nemaz nevajag. Daļa varbūt ir pasīvi, daļa rīkojas racionāli un izvērtē riskus. Ir lērums cilvēku, kas ir atkarīgi no vietējās varas, publiskajā sektorā, pašvaldībās, tās iestādēs strādājošie.
A.F.: - Domāju, ka jā, apmierināti. Teikšu nepopulāri, bet kopumā Latvija pieder pie attīstīto valstu pulka, līmenis, kāds ir Latvijā, nez vai kādreiz ir piedzīvots, ekonomika attīstās, algas aug, protams, ir liela sociālā nevienlīdzība. Šādā situācijā cerēt uz pārmaiņām ir ļoti sarežģīti.
Piemēram, kad veicām aptauju 2013. gadā un šogad Jelgavas novadā, daudz kritizētajam Ziedonim Caunem bija augstākais reitings, jo neviens cits nebija konkurētspējīgs, viņa laikā padarīto varēja redzēt uz ceļiem, skolās un citviet. Un tā ir daudzviet. Skeptiski izturos pret iniciatīvu pašvaldību vadītājam stādāt ne vairāk kā divus termiņus. Varbūt par to var runāt lielajās pilsētās, bet mazajās diez vai būtu viegli atrast citu avantūristu, kas gatavs uzņemties pašvaldības un politisko vadību ar trūcīgu budžetu.
