Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Politika

Politologi: "Vienotība" spēlē destruktīvu spēli

© Ekrānšāviņš no avīzes

Nodokļu un veselības aprūpes finansēšanas reforma iestrēgusi bezgalīgās diskusijās, un grūti vairs saprast, kurp tā ved, kas būs ieguvēji, ja tādi būs. Kādi iemesli ir partiju nespējai vienoties, cik stabila un rīcībspējīga ir šī valdība, Neatkarīgās diskusija ar socioloģisko pētījumu firmas SKDS direktoru Arni Kaktiņu un politologu Filipu Rajevski.

Neatkarīgā: - Kā jūs vērtētu šīs valdības rīcībspēju - pieteiktas nodokļu, izglītības, veselības aprūpes reformas, bet viss buksē. Reformu fronte nav par plašu vai viens ar otru saistīti un tieši jāreformē viss kopā?

Arnis Kaktiņš: - Šī valdība savā rīcībspējā ir līdzvērtīga iepriekšējām, varbūt ar to niansi, ka pašreizējā finanšu ministre nevis vienkārši atsēž savu laiku un risina tikai operatīvās problēmas, bet ir pieķērusies kam fundamentālākam.

Filips Rajevskis: - Tomēr iepriekšējās valdībās nevienai no partijām nebija sajūtas, ka tā ir viņu pēdējā valdība, kāda šobrīd varētu būt Vienotībai. No tās arī izriet tās līdzdalība valdības rīcībspējas stiprināšanā vai darbībās, lai parādītu, ka ZZS vadītā valdība ir rīcībnespējīga. Jautājums nav par reformu loka plašumu, bet par to, ka viens politiskais spēks koalīcijā mokās ar reitingu mazspēju un vajadzību sevi profilēt uz šo reformu fona. Tas pamatīgi sit pa valdības rīcībspēju. Atšķirībā no iepriekšējām valdībām šai vismaz ir gribētspēja. Laimdotas Straujumas vadītās valdības vienīgā gribēšana bija bez kauna novadīt Eiropas prezidentūru! Kāpēc Vienotība nerealizēja reformas, kas rindā gūlās uz tās valdības galda?

ZZS labi saprot, ka naudas apjoma palielināšana cilvēku kabatās nodokļu reformas rezultātā ir labs fundaments priekšvēlēšanu kampaņai. Diemžēl veselības reforma retorikas līmenī nonākusi līdz ļoti triviālam līmenim. Tā vietā, lai skaidrotu, kas mainīsies pēc reformas, dzirdēts tikai par 100 miljonu eiro ieguldīšanu algās, kas nozīmē vidēji papildus 12 tūkstošus eiro katram darbiniekam gadā.

- Vai tiešām visas partijas meklē risinājumu un nevar to atrast tāpēc, ka ir kaut kādas ideoloģiskas pretrunas, vai ir katras partijas deķa vilkšana uz savu pārvaldīto jomu, nespēja paraudzīties plašāk? Vai te ir pieminētā politiskā profilēšanās uz reformu fona?

A. K.: - Tur nepārprotami nav runa par to, ka valdība kā vienots organisms ietu uz vienotu mērķi - partijas ir katra par sevi, ir konflikts ar Vienotību, kas brīžiem spēlē ļoti destruktīvu spēli pret ZZS, kuriem ir salīdzinoši augsta popularitāte. Iespējams, Vienotība domā, ka, noraujot ZZS, duļķainajos ūdeņos varbūt arī tā varēs kādas zivis noķert.

Vai ir kādas ideoloģiju pretrunas? Grūti domāt šādās kategorijās - ideoloģijas neredzu jau ilgstoši Latvijas politikā. Drīzāk publiskajā telpā redzamais ir kļuvis par kaut ko tik kliedzoši absurdu - Vienotības Rīgas mēra amata kandidāts Vilnis Ķirsis izteicās, ka mums, labējām partijām, vajadzētu turēties kopā, kamēr viņu solījumi bija vairāk nekā kreisi! Tas, ko solīja tā sauktās labējās partijas, salīdzinot ar Saskaņu, kas sevi pasniedz kā sociāldemokrātus, ir galējs sociālisms - komunisms. Tur ir pazudusi jēga, cilvēki lieto terminus nesaprotamā un dīvainā veidā.

F. R.: - Varam runāt par ideoloģiska rakstura signāliem. Vienotība ar šo priekšvēlēšanu kampaņu un programmu Rīgai, ar savu attieksmi pret reformām parāda, ka tā slimo ar neārstējamu slimību, ar kuru beidza arī Latvijas ceļš, Tautas partija. Šīs lielās un jaudīgās varas partijas savas pirmsnāves agonijā pēkšņi kļūst neadekvāti kreisas un sāk nenormāli rūpēties par cilvēkiem. Labējā Vienotība runā par nevienlīdzību, pensionāriem, ka vajag progresivitāti ienākuma nodoklī! Labējās ideoloģijas radītāji ir kapā stāvus piecēlušies! Viņi ļoti lielā mērā degradē arī kreisās idejas, jo, kad kreisā idejas kļūst par slīkoņu idejām, tad jāsola pilnīgi viss, tiek aizmirsta ekonomikas produktīvā daļa un aiziet pilnīgā pārdales procesā.

- Kad sākotnēji pieteica nodokļu reformu, pievilka arī nevienlīdzības mazināšanu, bet prioritāte bija ekonomikas, konkurētspējas stiprināšana.

F. R.: - Šie pseidokreisie parasti rūpējas par pabalstiem, trūcīgajiem un brutāli aizmirst vidusšķiru, uz kuriem bija vērsta reforma.

- Vai, pievelkot klāt arvien jaunus uzdevumus konkurētspējas, ekonomikas izaugsmes celšanai - nevienlīdzības mazināšana, veselības aprūpe, ģimenes ar bērniem utt. -, nepazūd sākotnējā jēga?

A. K.: - Te es pieliktu lielu jautājuma zīmi. Nav paredzams, ar ko šī reforma beigsies. Rēķinos arī ar pilnīgi postošu rezultātu, pilnīgi citādāku, nekā iecerēts. Kādu nodokļu samazinājumu vietā sabiedrība var dabūt pieaugumu.

F. R.: - Ja Vienotības kāre pārdalīt arvien augs, sajūtot, ka no šīs pārdales retorikas tā dabū politisko vilkmi, tad nebrīnīšos, ka reformu beigās veiks nacionāļi, ZZS kopā ar Saskaņu, jo šiem spēkiem nav problēmu nākamajās Saeimas vēlēšanās un tās var sagaidīt reformas ilgtermiņa augļus, kurus Vienotība varētu arī nesagaidīt.

A. K.: - Partijiskajā līmenī varbūt ir kaut kāds plāns, tostarp, kā sagraut politiskos oponentus, bet ir arī konkrēto indivīdu vērtīborientācija un pasaules redzējums. Pašreizējā elitē, valdībā zināms kreisums redzams pa visu perimetru. Man radies iespaids, ka daļai patiesi šķiet, ka īstās receptes, kas Latvijai ir nepieciešamas, ir jauni, augstāki nodokļi. Tad valstij būs daudz naudas, un tā iedos visiem grūtdieņiem. Jo bagātāka valsts, jo bagātāki cilvēki, bet bagātāku valsti var dabūt, vairāk iekasējot. Arī NA cilvēkus, varbūt ar atsevišķiem izņēmumiem, grūti nosaukt par ekonomiski labēji domājošiem.

- Vai, redzot, cik tālu diskusiju process aizgājis, reformu ieguvumi ir cilvēkiem no malas saprotami?

F. R.: - Manuprāt, viņi paši jau sāk nesaprast, kam būs, kam nebūs, it īpaši, kad katlā pēkšņi tiek iemests arī sociālais nodoklis. Katlā samesti tik daudz dažādu ingredientu, ka tā garša ir pazudusi. Ja sākumā bija skaidrs, ka reforma palīdzēs uzņēmējiem, strādājošajiem, vidusslānim, kas varētu veicināt ekonomisko aktivitāti, tad šobrīd ar centieniem risināt samilzušo veselības aprūpes problēmu, iemetot visā sociālo nodokli, daļa šīs reformas ideoloģiskās sastāvdaļas sāk zust.

A. K.: - Uz nodokļiem var paraudzīties arī caur varas leģitimitātes prizmu. Aptaujas ilgstoši rāda, ka uzticēšanās varai ir ļoti, ļoti zema.

- Tas nenozīmē, ka nekas nav jādara, jo īpaši, ja veselības aprūpe ir uz sabrukšanas sliekšņa?

A. K.: - Protams! Bet tas ir sava veida atskaites punkts. Ar nodokļu izmaiņām vara brauc iekšā mūsu kabatās, ņem mūsu sūri, grūti nopelnīto naudiņu. Protams, tā apgalvo, ka tas taču mūsu pašu interesēs, jo pilsoņi paši par sevi nespēj pilnībā parūpēties. Sabiedrība turpretī šiem cilvēkiem neuzticas. Ja šāda vara grib vēl vairāk no mums paņemt, lai it kā par mums parūpētos, nevar gaidīt, ka sabiedrība par to būs sajūsmā un steigs centīgi maksāt nodokļus. Ja nodokļi tiks palielināti, notiks vēl lielāka atsvešināšanās un neuzticība, un tad jautājums būs nevis vai, bet kurās vēlēšanās un kādā veidā šeit viss sagāzīsies. Nodokļu jautājumi šo procesu var ļoti paātrināt.

- No leģitimitātes viedokļa raugoties, ZZS no koalīcijas partijām reitingi ir visaugstākie - varbūt tai drosmīgāk jāņem atbildība uz sevi, jāpieņem lēmums un tas kolhozs vienreiz jāizbeidz?

F. R.: - Piekrītu, tā rotaļa ar Vienotību un tā raustīšana ir ieilgusi. Reformas sākotnējais uzstādījums ar nodokļu pazemināšanu bija labs solis no leģitimitātes viedokļa. Bet tagad prioritāri iznāk vēlēšanu, nevis globālie valsts izdzīvošanas jautājumi. Tā ir ciniska rotaļāšanās ar cilvēku aktualitāti Nr. 1 - veselības aprūpi, mētājot kaut kādus nodokļu miljonus, pēc būtības nedodot skaidru atbildi, kur ir problēma un kā šī nauda to atrisinās.

- Un vai tā atrisinās tikai medicīnas personāla vai arī pacientu problēmas.

F. R.: - Jā. Kam tad reforma domāta - pacientiem, medicīnas personālam vai varbūt farmācijas kompānijām un celtniekiem? Ieguldām pusmiljonu, uzbūvējam vēl piecus skaistus slimnīcas korpusus! Daudz jau tika ieguldīts Dzemdību namā, bet vecmātes saņēma 20 centu pielikumu! Te arī simts miljonu ieguldīs, kamēr tā nauda pa visu piramīdu iztecēs, māsas saņems klāt centus. Un viņas kliegs, ārsti kliegs, jo viņiem nav medicīnas māsu, pacienti kliegs, jo nav pieejami pakalpojumi, veselie kliegs, jo redz, ka viņi maksā, bet rezultāta nav.

- Tuvojošās Saeimas vēlēšanas reformas deformēs vai varbūt tieši palīdzēs tās pieņemt?

F. R.: - Ceru, ka vēlēšanas iedos noteiktību ZZS tam vienā brīdī pielikt punktu, ja nav atbalsta, lai pasaka, kurš ir nogrāvis reformu. Šobrīd visi apkārt dejo un bļauj, kas nav labi, bet neredzam nevienas alternatīvas, aprēķinus, skaitļus. Domāju, tas arī grauj Vienotības reitingu, jo cilvēkiem ir apnicis. Viņi ilgi ir valdījuši, un tas bija labi? Viņiem liekas, ka bija labi, jo viņi bija pie varas. Vienotības reitings ir sabrucis, un viņi mēģina caur šo destrukciju tagadējo valdošo partiju nopurināt no tās augstākiem reitingiem.

A. K.: - Un viņiem ir potenciāls nopurināt ZZS popularitāti, no kā gan automātiski neizriet, ka viņi no tā ko īpaši varētu iegūt. Bet valsts nākotnes perspektīvā tā ir pilnīgi destruktīva un nepieņemama rīcība. Pat iespējamie Vienotības ieguvumi nekādi neatsver potenciālos riskus un ļaunumus, kādi esošajā ekonomiskajā, demogrāfiskajā, ģeopolitiskajā situācijā ar šādu destruktīvu politiku tiek radīti.

- Jūsuprāt, Vienotība var nopurināt tikai ZZS reitingu vai arī valdību? Tā tiešām ir tik superstabila, jo nav citu variantu?

A. K.: - Neticu, ka tā var nopurināt valdību, jo - kādas ir alternatīvas? Nez vai neilgi pirms vēlēšanām koalīcijā iesaistīt Saskaņu kāds sadūšosies.

- Lielajās pilsētās sadarbība ar Saskaņu vairs nav tabu.

Nacionālajā līmenī tomēr būs joprojām?

A. K.: - Nacionālais līmenis ir cita pasaule ar citiem spēles noteikumiem. Šī valdība pastāvēs tikai tāpēc, ka tai nav alternatīvas.

F. R.: - Un mazākumvaldība šajā situācijā nav iespējama. Nedomāju, ka Kučinskis kā racionāls cilvēks būtu tik traks, ka ietu uz mazākuma valdību, jo tā neko no pieteiktā nevarēs izdarīt.

- Teicāt taču, ka Saskaņa varētu nobalsot par reformu!

F. R.: - Tas ir jautājums par atsevišķu lēmumu pieņemšanas tehniku parlamentā, ko ZZS māk nokārtot. Bet neiedomājami, ka ZZS veidotu mazākuma valdību, ko stutē Saskaņa. Un, ko iegūtu Vienotība, gāžot valdību? Viņi kļuvuši arvien vājāki kopš brīža, kad Kučinskis kļuva par premjeru. Bet - kādas gan Vienotībai ar tās 5% reitingu varētu būt ambīcijas uz premjera amatu pēc šīs valdības gāšanas! Drīzāk tai varētu samazināties ministru skaits, koalīciju varētu paplašināt un atņemt Vienotībai kādu no svarīgākajiem amatiem. Vienotība tad var pat kampaņu nesākt, nav ko tērēties!

- Arī neviens ministrs nešķiet nestabils?

F. R.: - Situācija ir pārāk saasināta, lai sāktu viņus raustīt. Protams, Kučinskis vienmēr var kādu patriekt, bet viņš ir pietiekami racionāls un saprot, ka tas iedzītu valdību vēl lielākā iekšējā krīzē. Drīzāk strādās ar tiem, kas ir.

A. K.: - Visdrīzāk. Vienīgo varbūtību šādām pārmaiņām varētu sagādāt Vienotības destrukcijas palielināšanās. Teorētiski neizslēdzu iespēju, ka kādu stratēģisku apsvērumu rezultātā Kučinskis padzen kādu ministru, jo lietas ir iestrēgušas un nevar saprast, kā tās risināt, vai arī viņam vajag parādīt, ka viņam ir mugurkauls un stipra roka, ka viņš ir lēmējs.

- Jau iepriekšējās valdības, gan tās, kas saucās reformu valdības un partijas, gan tās, kas saucās citādi, reformas muļļāja, muļļāja, un faktiski vienīgā vērienīgā reforma, kas veikta, ir administratīvi teritoriālā reforma, ar kuras turpinājumu arī īsti neiet. Kāpēc šī mazspēja?

A. K.: - Manuprāt, pēdējos 20 gadus nepārtraukti tiek runāts par reformām, un nez vai teju neviena nav īstenota. Jautājums - kā mēs saprotam šo vārdu un lietojam. Ārējie apstākļi visu laiku mainās, un tas nosaka nepieciešamību mainīties līdzi, vai mēs šīs pārmaiņas saucam par reformām vai nē.

F. R.: - Tam jāpiekrīt, tomēr, ja runājam par divām sāpīgākajām - izglītības un veselības - reformām, tad to veikšanai jāiet roku rokā ar atziņu, ka Latvijā iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Veicot nodokļu reformu, ātrāk varam nokļūt tajā līmenī, kad cilvēki sāk atgriezties. Igaunijā jau divus gadus viņi atgriežas. Bet tā plūsma tik un tā nebūs liela, varbūt vairāk nesaruks iedzīvotāju skaits. Mums 20-30 gadu perspektīvā būs varbūt divi miljoni iedzīvotāju, bet infrastruktūra mums uzbūvēta uz 2,5 miljoniem. Ir rinda situāciju, kur jābūt politiskai drosmei to pieņemt un uz to vērst arī lēmumus.

- Vai esošā politiskā konjunktūra ir labvēlīga šādu politisko lēmumu realizēšanai? Vai esošās valdības alternatīvas trūkums vien ar minēto partneru destrukciju, vēlēšanām, individuālajiem uzskatiem tam netraucē?

F. R.: - Domāju, ka virziens ir pareizs - palielināt ienākumus ātrāk un ekonomikai attīstīties nevis ar 2% gadā, bet ar 5-6%, lai algas pieaug, cilvēki nebrauc prom, varbūt atgriežas, lai varam konkurēt ar mūsu pašu cilvēkiem Eiropā. Baidos, ka piedāvātā nevienlīdzības mazināšanas versija to varētu sabojāt.

A. K.: - Lai panāktu šādu izaugsmi, izskatās, ka valdībai jāiziet konfrontācijā ar Eiropas Komisiju (EK) - to spēj izdarīt tikai cilvēki, kam ir iekšas, kuri ir nevis vienkārši politiķi, bet valstsvīri. Ja uz pasauli skatās politiķu acīm, šādas reformas nav iespējamas, tad ir šis galējais kreisums, ko redzējām pašvaldību vēlēšanu kampaņā.

F. R.: - Bet mums pašiem ir jādomā par mums, nevis EK! Cilvēki, kuru pārraudzībā ir kādas desmit valstis, nevar iedziļināties mūsu problēmās, tāpēc nav brīnums, ka viens no pēdējiem emisāriem, kas bija Latvijā, mūs visu laiku jauca ar Slovēniju. Vācijai kā ekonomikas lielvarai ar milzu rūpnīcām 2% pieaugums ir labs ātrums, Eiropā par to būtu sajūsmā, varētu nokreditēt Grieķiju, nopirkt pusi Spānijas un vēl izglābt Itāliju. Bet, ja mēs augam ar 2%, mēs nīkstam ārā un kļūstam par vecās Eiropas lētā darbaspēka nožēlojamu piedevu un perifēriju. Ir virkne precedentu, kad Eiropas valstis ir panākušas izņēmumus savām vajadzībām, tos izcīnījušas, nevis akli sekojušas instrukcijām. EK un Pasaules bankas padomi ir labi tad, kad valsts grimst, tādā situācijā, kāda bija 2009. gadā. Viņiem ir nauda, ekspertīze, zināšanas, viņi ievieš sistēmā zināmu kārtību. Bet neesmu nedzirdējis, ka valstis būtu attīstījušās, kļuvušas bagātas, pateicoties EK padomiem. Bagātas valstis kļuvušas pašas ar savu politiku.

A. K.: - Arī plašāk pasaulē diez vai atradīsim kādu veiksmes stāstu, kas būtu bijis, kādam akli sekojot padomiem no malas. Jo tie, kas dod tos padomus, to dara, vairāk domājot par savām interesēm, kas gan nenozīmē, ka tie nepalīdz arī padomu saņēmējvalstij. Bet tie nekad nav simtprocentīgi vērsti uz šīs valsts labumu.