Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Politika

Grīļīgā "Vienotība" sašķobās vēl vairāk

© Kaspars Krafts/F64 Photo Agency

Ieilgušā krīzē dzīvojošās Vienotības priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns neveiksmju un kļūdu muklājā partiju ievilcis vēl dziļāk. Organizācijas priekšsēdētāja amatam virzītais politiķis paziņojis, ka aptur savu kandidēšanu uz priekšsēdētāja amatu un var organizāciju pat pamest, jo nav apmierināts, ka viņa kandidatūra nav vienīgā partijas biedru apspriestā.

«Kā iespējamie kandidāti uz partijas priekšsēdētāju šobrīd ir izskanējuši divi vārdi - mans un Solvitas Āboltiņas. Tā kā mums ir diametrāli pretējs skatījums uz partijas turpmāko attīstību, Vienotības frakcijai ir jāpieņem lēmums par partijas nākotni un to cilvēku, kuram viņi dod uzticību partijas turpmākai vadībai. [..] Esmu pārliecināts, ka, lai Vienotība varētu veiksmīgi attīstīties, tai ir jābūt vienam līderim ar skaidru uzticības mandātu. Līdz ar to frakcijas lēmums būs izšķirīgs arī man. Vai nu man tiek dota uzticība partijas vadībā, vai arī atstāju partiju,» norādot, ka viņam vajadzētu būt arī partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājam, paziņoja politiķis.

Šis E. Smiltēna lēmums bija pārsteigums visiem partijas biedriem - arī tās priekšsēdētājam Andrim Piebalgam, kurš tikai nesen paziņoja, ka vairs nevēlas vadīt Vienotību, un kā labāko kandidatūru savam pēctecim virzīja E. Smiltēnu.

Tas, ka E. Smiltēns tiek gatavots Vienotības stūrmaņa amatam, bija skaidrs, jau ilgi pirms A. Piebalgs oficiāli paziņoja par savu lēmumu. Par to liecināja arī fakts, ka pēc iknedēļas koalīcijas sadarbības padomes sēdes tieši viņš bija tas, kas pauda partijas viedokli vienā vai otrā organizācijai svarīgā jautājumā. Uz šo garantēto raidlaiku televīzijas ziņās un ekspozīciju rakstošajos medijos nekandidēja nedz A. Piebalgs, nedz daudz peltā S. Āboltiņa, kas pēc koalīcijas sēžu beigām zāli pa melno izeju parasti pameta, vēl pirms tajā ienāca žurnālisti.

E. Smiltēns, skaidrojot, kādēļ viņš aktualizējis jautājumu par S. Āboltiņas lomu partijā krietni pirms 19. augustā plānotā kongresa, kurā līdz šim partijas priekšsēdētāja amata iegūšana viņam bija garantēta un pēc kura jautājums par Saeimas frakcijas vadītāja maiņu būtu ne tikai loģisks, bet arī leģitīms, ir izvairīgs un atkārtoti norāda, ka partijas izdzīvošana ir iespējama tikai tad, ja tās biedri ir gatavi radikālām pārmaiņām.

Iespējams, ka uz šādu soli, kuru kāds asprātis sociālajā tīklā Twitter pamatoti nodēvēja par «trīs saujām Smiltēna» uz Vienotības zārka, E. Smiltēnu pamudināja partiju pārstāvošā Salaspils mēra Raimonda Čudara sarkastiskais aicinājums S. Āboltiņai konkurēt ar E. Smiltēnu un pašai sevi pieteikt partijas vadītājas amatam.

«Nevar būt, ka partiju formāli vada viens cilvēks, bet medijos galvenā uzmanība tiek pievērsta citam,» gana precīzi norādot uz Vienotības un paša E. Smiltēna nespēju radīt jaunus harismātiskus līderus, saka R. Čudars.

Pati S. Āboltiņa noliedz, ka būtu kaut apsvērusi iespēju atkal pārņemt partijas vadību. Viņu neviens partijas biedrs arī nav aicinājis to darīt. Savukārt pati atkāpties no Saeimas frakcijas priekšsēdētājas amata viņa pagaidām negrasās, jo uzskata, ka, uzņemoties šos pienākumus, uzņēmusies arī atbildību pret frakcijas biedriem, tādēļ loģiski būtu, ja jautājums par frakcijas vadītāju tiktu lemts balsojot.

A. Piebalgs saka, ka Vienotība par to lemšot šajā trešdienā, bet pagaidām izskatās, ka frakcija vadību nemainīs, jo pat Vienotību pametušajā par Viņķeles piecīšiem dēvētajā politiķu grupā S. Āboltiņai joprojām ir atbalsts. Neoficiāla informācija gan vēsta, ka S. Āboltiņa ar aizgājējiem vienojusies, ka arī pēc aiziešanas no partijas tie viņu atbalstīs frakcijas vadītājas amatā, bet viņu aiziešanai un jauna politiska spēka veidošanai netiks likti šķēršļi. Tāpat Saeimas gaiteņos dzirdamas runas, ka līdz ar savu paziņojumu E. Smiltēns zaudējis garantēto partijas priekšsēdētāja amatu pat tad, ja viņš atjaunos savu kandidatūru, jo pat tie partijas biedri, kas labprāt redzētu citu partijas vadītāju, nespēj izprast tik radikālu vingrojumu pamatotību un nepieciešamību, ja bijis skaidrs, ka pārmaiņas pēc partijas kongresa ir neizbēgamas šā vai tā.