Latvijas simtgadei tuvojoties, Jānis Urbanovičs ir uzrakstījis un izdevis latviešu un krievu valodā vēstures apceru grāmatu Kā dibināja Latviju. 1917. Bet – kāda ir mūsu valsts šodien un kā dzīvosim turpmāk? Par to Neatkarīgās intervija ar partijas Saskaņa Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču.
- Ar kādām domām gaidāt Latvijas simtgadi?
- Domas nav nekādas līksmās. Simtgades gaidu simbolismam klātesot, būs arī 13. Saeimas vēlēšanas, kuru laikā jo skaudri varēs raudzīt tās nelāgās krāsas, tradīcijas un rituālus, kādi tiek piekopti mūsu valstī. Kad iededz spilgtu gaismu, visi gruži un tarakāni top pamanāmāki.
Man šķiet, ka atkal būs tā, ka latvieši savā starpā plēsīsies, līdz vēlēšanām klaigās, ka ar Saskaņu nekādā gadījumā neveidos koalīciju, bet pēc vēlēšanām, neatkarīgi no tā, cik mandātu Saskaņa būs ieguvusi, tā paliks opozīcijā - tai būs ļoti daudz mandātu, bet tik un tā opozīcijā.
Kas no tā? Nekas. Saskaņai arī no tā nekas - esam ievingrinājušies būt mūžīga opozicionāra lomā. Ar mums viss kārtībā.
- Tad jau jums šāds stāvoklis gluži labi patīk?
- Man nepatīk. Kā cilvēkam un kā Latvijas patriotam man nepatīk. Bet arī pārāk bēdāties neredzu iemeslu. Kā politiķim man nav ne vainas būt opozīcijā. Vai man kā Donam Kihotam censties uzvarēt šīs vējdzirnavas? Tomēr šajā sakarā ir dažas lietas, par kurām ir vērts padomāt.
Piemēram, kā būs ar latviešiem un krieviem? Diemžēl pašreizējais teātris turpināsies. Dailes teātrī ir lielā skatuve un mazā skatuve. Līdzīgi viena un tā pati luga tiek uzvesta arī politikā - tikai dažādās valodās. Pat jociņi ir tie paši. Arī tradīcijas līdzīgas - piemēram, nekonkurences stāvoklis politiskajā spektrā. Tur mainās aktieri, bet luga tā pati. Bet skatītājs tik pērk biļetes un aplaudē.
Gan vieni, gan otri ir pieraduši un samierinājušies. Mūsu vēlētājs no mums neko labu negaida un arī nepieprasa. Savukārt latviešu vēlētājs tiek nemitīgi biedēts, ka tūliņ krievi nāks virsū un beigu stundiņa būs klāt.
Šī biedēšana turpināsies, jo tas strādā. Ne jau Krimas notikumi radīja šo baiļu stāstu, ka nāk krievi un nevajag padoties. Pēc Krimas tas pasākums ir tikai kļuvis lielāks, globālāks, un uz to var tērēt vairāk laika un naudas. Biedētāji tiek ievēlēti, starp viņiem ir sacensība, kurš biedēs baisāk. Tas noved pie vēl lielākām bailēm, un viena daļa cilvēku par tām bailēm balsos. Tikmēr visādu veidu darbaspēks - kvalificēts un nekvalificēts - turpinās pamest valsti. Jo sapratīs, ka nekas nemainīsies. Mēs dzīvosim šajā ačgārnībā, šajā Aizspogulijā, jo tā ir tik liela, ka viss pārējais ir nieki. Nieki, piemēram, ir tas, kas ir ar pensijām. Vieniem pensijas ir tik milzīgas, ka viņiem vairs nevajag algu, jo alga traucē. Pat daži bijušie prezidenti, bijušie Satversmes tiesneši saņem grandiozas pensijas, bet citi saņem tādu pensiju, ka nesanāk ēšanai. Un kas kompensē šīs milzu algas? Tie ir mazo pensiju saņēmēji. Pensiju saņēmēji maksā nodokļus no pensijām. Viņi ir visu mūžu strādājuši, maksājuši nodokļus, no kuriem viņiem maksā pensijas, bet viņi no tām pensijām vēl maksā nodokļus. Vai nav absurds?
Bet šo absurdu nevar labot, jo nav laika par to domāt, jo jādomā par to, ka krievi nāk. Vajag šaudīties poligonā, rakt ierakumus un taisīt bunkurus. Vajag jaunajām haubicēm nodrošināt redzamību, lai var šaut. Bet, ja tur pa vidu kaut kādi ļaudis dzīvos, kaut kādi pensionāri, ja tur būs kaut kādi pansionāti, tad šaušana būs apgrūtināta.
Jo ir taču skaidrs, ka nāks virsū, un zināms, no kuras puses nāks. Tas nekas, ka esam NATO valsts.
Vajag izcirst kokus gar austrumu robežu, un arī cilvēkus tur nevajag - lai viņi brauc projām!
No tā, ka cilvēkiem ir vaļā robežas, ir uzreiz tik daudz labumu! Cilvēki nepulcējas protestam, jo var aizbraukt projām, viņi nezog un nelaupa, jo var aizbraukt projām. Policijai ir vieglāks darbs, jo aizvien mazāk ir auto, ko regulēt.
Un politiķi var nerunāt par lielām un nopietnām lietām, jo pastāv šī divu teātra zāļu politika. Ar to taču ir tik viegli manipulēt - kas var būt vienkāršāks par rīdīšanu un riešanu?
Visādi varēja sanākt pašvaldību vēlēšanās, un varbūt Latvijas krievs censtos izvēlēties starp dažādām partijām, taču kampaņas laikā bija virkne tādu bliezienu, ka pie vēlēšanu urnas viņam rokās palika tikai viena - Saskaņas - liste. Rīgas mēram Nilam Ušakovam aizliedza sociālajos tīklos rakstīt krieviski, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis pazemoja krievu skolas, Saeimas deputāts Edvīns Šnore nolamāja krievus par utīm. Latvijas krievs tad nodomāja tā: «Man ir izvēle, vai nu balsot par Saskaņu, lai gan esmu varbūt viņos vīlies, vai nebalsot nemaz. Neiešu taču balsot par tiem tur, kas atņirguši pret mani zobus naidā.»
Tāpat arī latvieši balsos vai nu par jaunajiem laimes lāčiem, vai par veco piedāvājumu, bet nepaskatīsies pāri žogam uz Saskaņu.
Pa vidu ir žogs, ar to esam apraduši un nespējam saprast, ka tas ir slikti. Padomju laikā bija laime, ja varēja trāpīt uz desu veikalā vai uz Dienvidslāvijas zābakiem. Jo ļaudis nezināja, ka pasaulē ir nopērkams kas labāks. Tagad tāpat - dzīvojam laimīgi, nesaprotot, ka varētu būt labāk.
Dusmojamies par korupciju, par izšķērdību, neprasmīgiem ierēdņiem, par to, ka ir sociālā nevienlīdzība, plāns vidusslānis. Taču - kāpēc notiek šīs nejēdzības?
Tas ir tāpēc, ka trūkst demokrātijas, neiet kaut kā tas demokrātijas process, politikā trūkst konkurences, un par likumdevējiem nekļūst vislabākie, kas varētu visvairāk dot.
Neviens cits, izņemot vēlētāju, nevar pārtraukt šo divu teātra zāļu politiku. Politiķi to nedarīs.
- Vai, kā sagaidīsim simtgadi, tā dzīvosim nākamos 100 gadus?
- Baidos, ka ne. Izskatās, ka tuvākajās desmitgadēs nodzīvosimies vēl zemāk, nekā esam pašlaik. Nodzīvosimies tik tālu, ka valstī radušos cilvēku trūkumu, tukšumu aizpildīs citi - svešie. Un tie nebūs piespiedu kārtā uz Latviju atvestie mori un mauri.
Nē, tie būs tādi pat bālģīmji kā mēs - ukraiņi, moldāvi, baltkrievi, krievi. Lai kas viņi būtu, viņi būs svešie. Viņiem taču nebūs šeit kādas kapu kopiņas, ko kopt.
Bet Latvijas krieviem, kas šeit jau sen dzīvo, šeit ir kapu kopiņas. Latviešiem ir stipra kapusvētku tradīcija, bet arī Latvijas krievi ļoti rūpīgi kopj savus kapus. Tas mūs vieno.
Kas vēl vieno? Tā ir nolemtības sajūta, samierināšanās ar to, ka ir labi tā, kā ir. Tas arī nav slikti.
Bet, ja tam virsū visu laiku nāk tā lielā biedēšana… Tas būtībā ir noziegums. Baidīt, baidīt un baidīt, un haubices notēmētas. Neviens virsū nenāk, bet visi sabiedēti. Ko darīsim tālāk?
- Ko darīsim?
- Ir visādi varianti. Negribu tos pat apcerēt. Reiz es izteicos par šādas baidīšanas politikas bīstamību, bet to pagrieza tā, ka man piešuva draudēšanu ar Biškeku. Esmu neveikls runātājs…
Esmu pārdomājis, vai man varbūt paiet malā, lai citi, jaunie, nāk vietā? Taču es esmu tāds kā «spēlējošais treneris» - esmu satrenējis ļoti daudz jauno politiķu. Nevienā citā partijā nav tāda kadru atjaunošanās kā mūsējā. Taču no jauno atnākšanas vien jau nekas nemainīsies kopējā politikā.
Tauta jūt to visu ar sirdi un brauc projām. Neko nevaru pārmest. Neko. Un ne es, ne Māris Kučinskis, ne Raimonds Vējonis nevar viņiem neko piedāvāt, un arī nākamie premjeri nevarēs.
Visi tie stāsti, ka tagad būs nodokļu reforma un Latvija kļūs konkurētspējīga, un būs investīcijas, ir tukši. Nebūs nopietnu investīciju. Ir tikai ES fondu apgūšana. Tie ir, lai mēs nebūtu pavisam nabagi.
Bet drīz taču jau būsim «nopelniem bagāti eiropieši». Mums vairs neko nedāvinās. Bet šķidri apdzīvota teritorija pati uzprasās uz iedzīvotājiem no ārienes. Vai tad tā nav?
- Jūs runājat par bailēm. Bet vai tad no Krievijas nemaz nav jābaidās?
- Es jau nesaku, ka bailes ir tikai iracionālas. Ir arī racionālas. Smags mums ir kaimiņš, protams.
Napoleons ir sacījis spārnotu teicienu, ka ģeogrāfija ir kā spriedums. Ja Latvija atrodas blakus Krievijai, tad mūsu labklājība ir atkarīga no tā, kur atrodamies, un ir svarīgas labas attiecības ar Krieviju. Šīm attiecībām jābūt labākām, nekā tās ir citām valstīm. Ne Krievijas dēļ. Bet mūsu pašu dēļ. Faktiski būtu tiesājami tie, kas gāna satiksmes ministru Uldi Auguli par to, ka viņš mēģina Krievijā dabūt savai nozarei kādus sadarbības labumus. Viņš taču tos dabū ne jau krieviem, bet Latvijai. Bet pilni interneta sociālie tīkli par nodevību. Tāpat bruka virsū zemkopības ministram Jānim Dūklavam un finanšu ministrei Danai ReiznieceiOzolai par to, ka viņi reiz tikās ar augstu Krievijas amatpersonu. Bet viņi taču runāja par Latvijai svarīgām ekonomikas lietām. Lai pabarotu arī tos, kas ir zombēti ar Putina gaidīšanas stāstu.
- Eiropas dienvidvalstīs politiķi un sabiedrība uz Krieviju neraugās tā kā Latvijā. Itālijā, Portugālē, Grieķijā attieksme ne tuvu nav tik asa…
- Viņi nekonkurē ar Latviju naidā, jo nav iespējams konkurēt. Vecajās demokrātijās tāda tautas muļķošana ar iracionālu baiļu vairošanu neiet cauri. Viņi teiks: «Paga, jūs, ko, mūs par galīgiem jampampiņiem uzskatāt? Kas tagad būs? Mums, NATO valstīm, uzbruks Krievija, kuras militārais spēks ir daudzus desmitus reižu mazāks nekā NATO?»
- Bet Krimu Krievija sagrāba. Tā nav agresija?
- Krievu nākšanas stāsts sākās nevis ar Krimu, bet jau 1992. gada sākumā. Boriss Jeļcins bija Latvijai devis brīvlaišanu, bet jau pēc pusgada sākās lozungi, ka krievi nāk un «latvieti, nepadodies!».
- Bet pēc Krimas nacionālkonservatīvie varēja sacīt, ka paredzējuši, ka Krievija būs agresīva…
- Kaimiņš ir smags, ar smagu raksturu, ar tādām tradīcijām - impēriskām. Es neskatos uz kaimiņu nekritiski, es adekvāti skatos. Tikai jautājums, kam tas palīdz, ja turpinām skatīties uz to hipertrofēti, sitam pa krūtīm un kliedzam: «Tūlīt, tūlīt nāks!»
Lai militāristi gatavojas karam, viņiem tāds darbs, bet visu sabiedrību turēt baiļu tvanā ir noziedzīgi. Bija angļu filma par Daugavpili un «zaļajiem cilvēciņiem», kas tur iebrūk. Tāda filma grauj mūsu konkurētspēju. Bet nu labi - tas bija viens atsevišķs stāsts, ko angļi apspēlēja, lai kāds gūtu kaut kādu labumu. Tas bija domāts viņu iekšējai lietošanai. Bet, ja latvieši cits citam un pasaulei stāsta, ka nāks krievi un dosim tiem pretsparu, un cik jau tās stundas esam gatavi noturēties, tad tas ir stāsts potenciālajam investoram, lai viņš Latvijā neinvestē.
- Bet tā jau nav nemaz tik nepopulāra doma, ka mums svešos nevajag.
- Mums vajag svešo naudu, svešas investīcijas, bet piefrontes zonā, par kādu esam pašpasludinājušies un pašpīārējušies, investīcijas nenāks.
Man tas izskatās pēc mazohisma.
Es negribu iemidzināt kādu, bet ko šis nomods mums dod? Vai tāpēc esam drošāki? Vislabākā aizsardzība un drošība būtu no tā, ja šeit būtu pilns ar ārvalstu investīcijām. No visas pasaules. Bet kur ir ASV investīcijas? Tikai aizsardzībā. Būtu nācis kaut vai tas pats Donalds Tramps un uzbūvējis šeit kaut ko.
Krievi nopirkuši mūsu piena pārstrādes nozari. Kas no tā slikts? Tas ir lieliski. Mūsu piena ražotājiem ir, kam pārdot pienu, var konkurēt ar lietuviešiem. Jebkuras investīcijas mums ir vajadzīgas. Mūsu ekonomika nebūtu tik labila, ja būtu krievu, ķīniešu, kazahu investīcijas. Baltkrievijā ir sacensība starp ķīniešiem, krieviem, poļiem un citiem, kurš investēs. Baltkrievi prot ģeogrāfiju izmantot savā labā. Bet kā mēs izmantojam ģeogrāfiju? Mūsu ģeogrāfija ir kā nāves spriedums, mūsu ciešanu spriedums. Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis kā mūsu nelaime - nepaveicās. Es saku, ka paveicās! Tā ir laime , ka mums blakus ir tas milzīgais tirgus, ar izejvielām bagātā zeme. Tas, ka mums Latvijā ir daudz krievu, ir mūsu veiksme, jo nevar būt labāku lobistu draudzīgām attiecībām ar Krieviju kā ar latviešiem draudzībā un saticībā dzīvojoši krievi.
Man mēdz pārmest prokrieviskumu, un vēl visādas tādas muļķības apgalvo. Kas man daļas par Krieviju? Lai tā dzīvo ar saviem valdītājiem un tradīcijām, kā tai šķiet labāk. Mani interesē, kā Latvijas ļaudis dzīvo. Un mēs nedzīvosim labi, ja neizmantosim savu ģeogrāfisko stāvokli. Es aplaudēju Augulim un Dūklavam, kuri rūpējas, lai Latvija nepaliek bešā. Tas ir normāls patriotisms, valstiska domāšana.
Jāskatās, kāds labums Latvijai. Vajag pievienoties sankcijām? Tad pievienojamies! Kāds labums Latvijai?
Es negribu atrunāt no sankcijām un nevaru atrunāt. Jo sankcijas iesāka bez mūsu valdīklu ziņas un arī izbeigs bez viņiem. Mēs tikai komentēsim: labi bija, ka uzlika, labi ir, ka noņēma. Re, cik labi! Bet - kam labi?
- Kam ir labi?
- Ne mums. Bet tas audzinošais efekts, ko cer panākt ar sankcijām, ir garām. Krievija nav palikusi miermīlīgāka no tā, ka tai virsū uzgāztas sankcijas.
Tas nesākās ar Krimu. Visu laiku Krievija ir sliktā. Rusofobija nav pierakstīta tikai Latvijā, tā ir izplatīta mode. Un nav jau Krievija bez vainas. Bet - kurš ir bez vainas? Kurš ir tas svētais? Neviens.
Kurš, kuru, kad sāka, ko sāka? Kas mums, Latvijai, par to? Vajag rūpēties par savu valsti.
Bet latvieši pamet valsti. Brauc pat vergot, darīt tādus darbus, ko šeit būtu kauns darīt, ja kaimiņš redz. Šeit latvietis negrib strādāt pie klasesbiedra par algādzi, bet Anglijā pie pakistānieša krauj sasalušus brokoļus līkiem pirkstiem.
Cilvēki ir jau atradinājušies no cerībām, ka principā kaut kas var mainīties uz labu. Politiku taisa tie, kas dzīvo kaut kādā iracionālā mākonī - krievi, Sīrija, Tramps, kaut kādi globāli murgi. Bet cilvēkiem jārūpējas par savu ģimeni.
Simtgades svinību kontekstā cienāsim igauņus ar kūkām. Tas labi. Bet, ka tikai beigās nesanāk tā, ka svinību laikā nesīsim no pagraba ārā pēdējās ievārījuma burciņas. Tas taču tik latviski. Es teiktu - pāķiski. Lai smalkie pilsētas radi aizbrauc paēduši. Pašam pēc tam jākar zobi vadzī. Atcerēsimies, kāda bija tā eiroprezidentūra, kas ir pusgada dežūra, tāds godpilns pasākums, kas ir nekas. Kā tam gatavojāmies, kā gandrīz 100 mijonus tērējām, lai tikai par mums nepadomā, ka mēs nabagi. Tas ir briesmīgi. Es to bieži redzu laukos, kad aizbraucu uz kādām bērēm. Kāzas jau tagad ir retāk. Cilvēki saliek uz galdiem pēdējo, vēl paņem ātro kredītu, ja nepietiek naudas cepumiem. Lai tikai ciemiņiem būtu labi.
Šausmas. Tas turpinās. Pašcieņu vajag vairāk, pašcienu pret sevi. Ja cienīsim sevi, varēsim prasīt cieņu arī no varnešiem. Latviešiem jākļūst egoistiskākiem. Nekam neder, ja atdodam pēdējo kreklu, bet paši paliekam ar pliku dibenu.
