Aizvadāmā gada centrālais notikums politikā, protams, bija pašvaldību vēlēšanas ar to epicentru Rīgā un tām sekojošais skandāls ap tā dēvētajām Rīdzenes sarunām, par kurām noteikti tiks atgādināts arī pirms 13. Saeimas vēlēšanām nākamgad. Tomēr arī it kā mazāk nozīmīgie notikumi radījuši augsni procesiem, kas mūsu dzīvi var ietekmēt vairāk par pašvaldību vēlēšanām.
Šis gads sākās ar ambicioziem partiju pieteikumiem par varas pārņemšanu galvaspilsētā - Nila Ušakova vadītās Saskaņas un Andra Amerika izlolotās Gods kalpot Rīgai (GKR) apvienības demokrātisku patriekšanu no Rīgas vadības.
Ar dažādiem reitingiem un aptaujām ar pie varas esošajiem neapmierinātajiem tika skaidrots un pierādīts, cik ļoti nestabilā situācijā ir N. Ušakovs un cik ļoti kaitīgi galvaspilsētai būtu, ja N. Ušakovs un A. Ameriks saglabātu savas pozīcijas.
Vēlēšanu naktī valsti pat pāršalca sociālās aptaujas rezultātos balstīta ziņa, ka sevi par labēji centriskajiem spēkiem dēvējošajām partijām patiešām izdevies apsteigt Saskaņu un GKR. Šai ziņai uz brīdi noticēja pat Rīgas saimnieki, taču bija vajadzīgas tikai dažas stundas, lai kļūtu skaidrs, ka sociālā aptauja sniegusi maldīgus rezultātus. Kaut arī, salīdzinot ar iepriekšējo Rīgas domes sasaukumu, Saskaņas/GKR savienība zaudēja septiņus mandātus, tā Rīgā saglabāja neapstrīdamu vairākumu - 32 no 60 domes mandātiem.
Šāds rezultāts ļāva uzgavilēt varu saglabājušajiem, bet savu mērķi nesasniegušajiem sūkstīties par vēlētāju zemo aktivitāti. Pie vēlēšanu urnām bija devušies vien 58,72% balsstiesīgo rīdzinieku.
Taču arī starp bezcerīgajai Rīgas domes opozīcijai nolemtajiem bija atsevišķas individuālas uzvaras. Kā politisko spēku, ar kuru būs jārēķinās arī 13. Saeimas vēlēšanās, sevi pieteica bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna izveidotā un bijušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieku balstītā Jaunā konservatīvā partija, kura Rīgas domē izcīnīja deviņus mandātus.
Individuālajā vērtējumā par veiksmīgu var uzskatīt arī Viļņa Ķirša vadītā Vienotības saraksta rezultātus. Šim iekšēju konfliktu plosītajam politiskajam spēkam daudzi solīja izgāšanos pašvaldību vēlēšanās, kurai neizbēgami sekotu neveiksme arī Saeimas vēlēšanās. Taču pretēji koalīcijas partneriem no Zaļo un zemnieku savienības, kas domē vispār neiekļuva, Vienotība ieguva sešus mandātus.
Tiesa, šie rezultāti, kurus pati partija vērtē pozitīvi, neglāba to no tālākas pašiznīcināšanās. Pēc tam, kad partijas priekšsēdētājs Andris Piebalgs nespēja piepildīt Vienotībai doto solījumu sasniegt vismaz 10% vēlētāju atbalstu, partija nolēma mainīt savu vadītāju un šim amatam virzīja Edvardu Smiltēnu, kas nekavējoties pieteica karu ilggadējai partijas līderei Solvitai Āboltiņai.
Šo kauju viņš zaudēja, S. Āboltiņa palika gan partijā, gan saglabāja Saeimas frakcijas vadītājas vietu, bet E. Smiltēns no partijas izstājās un par organizācijas vadītāju kļuva Arvils Ašeradens.
Vienotības sadalīšanos tas gan neaizturēja. Partiju pameta četri tās deputāti, lai izveidotu jaunu organizāciju - Kustību PAR, bet S. Āboltiņas paziņojums, ka viņa tuvākajā laikā noliks mandātu, pavēra durvis jauna mēroga intrigām, jo kļuva skaidrs, ka atbrīvosies Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amats, kuram pieteikties neviens lāga nevēlējās. Glābjot situāciju, par atgriešanos Saeimā paziņoja ekonomikas ministrs A. Ašeradens, kurš bija gatavs uzņemties šo pienākumu, taču pēc ilgākas pauzes tika paziņots par šo plānu atsaukšanu, jo partijas iekšējos procesus kompromitējusi S. Āboltiņa, kuru tādēļ izslēdza no partijas, tomēr ļaujot viņai cieņpilni saglabāt frakcijas priekšsēdētājas amatu līdz Saeimas Rudens sesijas noslēgumam. Mandātu viņa noliks pirmajā Ziemas sesijas sēdē, bet frakcijas vadību no viņas pārņems Hosams Abu Meri.
Vienotība, kuras reitingi joprojām nav sasnieguši 10% un svārstās zem 5% barjeras, cer, ka A. Ašeradena un H. Abu Meri vadībā tā spēs iekļūt Saeimā, bet pašreizējie koalīcijas partneri lēš, ka ar niecīgu mandātu skaitu. Līdz ar to var uzskatīt, ka vismaz uz nākamajiem četriem gadiem Vienotības zvaigzne zaudēs savu spožumu.
Vērā ņemami savus reitingus spodrinājusi Vienotības kļūdas dēļ pie varas tikusī Zaļo un zemnieku savienība, kas jau ilgāku laiku ir otra populārākā partija pēc Saskaņas.
ZZS lēš, ka šādas pozīcijas tā saglabās arī pēc vēlēšanām, bet tas politikas apskatniekiem un pašreizējiem partneriem ļauj spekulēt ar scenārijiem par Saskaņas un ZZS tuvināšanos nākamajā Saeimas sasaukumā.
Šādas versijas stiprina arī fakts, ka Saskaņa metodiski cenšas izkliedēt par to nostiprinājušos stereotipus. Tā, piemēram, paziņojusi par līguma ar Krievijā pie varas esošo partiju Vienotā Krievija pārtraukšanu. N. Ušakovs tērē milzu enerģiju, lai tuvotos Rietumu pasaules varas centriem - vizīte ASV Senātā un centieni panākt bezprecedenta sadarbību ar NATO. To pamanījuši arī partijas biedri un līdzgaitnieki, kas aizvien skaļāk nosoda Saskaņu, kas, viņuprāt, aizmirsusi savas saknes un kaunas par savu vēlētāju. Tiek lēsts, ka pirms Saeimas vēlēšanām partiju varētu pamest kreisāk noskaņotie biedri, kas varētu pievienoties Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienībai un pat iekļūt Saeimā.
