Ar pirmo atjaunotās Latvijas ārlietu ministru, vairāku Saeimas sasaukumu deputātu (Tautas saskaņas partija) Jāni JURKĀNU mēs satikāmies Vladlena Dozorceva grāmatas Citāds Jurkāns prezentācijā. Intervijā Neatkarīgajai viņš pamatā pauž savu viedokli par to, kas un kā notiek pasaules un Latvijas politikā.
- Pirms pāris gadiem jūs angļiem teicāt: «Piedodiet, kungi, kara nebūs.» Bet Stīvens Hokings nupat sacīja: pasaule pārvēršas par elli. Kas īsti notiek?
- Es teicu, ka nebūs atomkara. Ir dažādi karu paveidi - ir aukstais karš, ir karstais karš, ir karstais aukstais karš, ir hibrīdkarš, ir kiberkarš. Kiberkarš ir politiski motivēta ielaušanās datorsistēmās, sabotāža un spiegošana. Ja konvencionālajā karadarbībā galvenā cīņa notiek starp valstu karaspēkiem, starp dažādiem militāriem grupējumiem, tad hibrīdkarā primāri cīņa tiek vērsta vai iedarbība tiek īstenota pret citas valsts sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem. Šie karu paveidi jau rit pilnā sparā. Amerikāņi apgalvo, ka šo karadarbību rezultātā Vladimirs Putins noteica, kurš būs nākamais ASV prezidents.
Ja turpinām sabiedrību turēt kara bailēs, tad būtu godīgi teikt, ka konvencionāla kara nebūs. Hipotētiski iespējams ir gan kiberkarš, gan hibrīdkarš. Ja ticam avīžniekiem, tad militāro mācību Zapad laikā Krievijas karakuģi Baltijas jūrā uz pāris stundām izslēdza Kurzemē četras mobilā telefona stacijas. Kibernoziedznieki Londonā uz pāris dienām izslēdza un paralizēja Hītrovas lidostu. Kibernoziedzība ir parādība, kas jau ļoti drīz ienāks mūsu dzīvē. Cik spēcīgi esam šajā nozarē, cik spējīgi esam pasargāt valsts un privātinstitūcijas no šīs sērgas?
Oktobrī piedalījos Valdaja kluba organizētajā konferencē, kur pasaules vadošie speciālisti runāja par jauniem drošības izaicinājumiem. Prezidents Putins zināja stāstīt par jauna tipa ieročiem, kas ir daudz briesmīgāki par atomieročiem. Piemēram, pāris kilometrus virs pilsētas R uzspridzina raķeti, kas 100 kilometru rādiusā paralizē sakaru sistēmas, elektropadevi utt. Ēkas neskartas, cilvēki dzīvi, bet dzīve paralizēta. Iestājas haoss.
- Bet par ko mūsdienās notiek cīņa?
- Cīņa arvien ir par to, kas būs pasaules saimnieks jeb hegemons. Pēc Otrā pasaules kara hegemons bija amerikāņi. Tagad viņi šīs pozīcijas zaudē. Zaudē kam? Ekonomiski viņiem tuvu ir pienākuši ķīnieši. Tad, kad ķīnieši savu ekonomisko varēšanu transformēs militārām vajadzībām, sacensties ar viņiem būs grūti pat amerikāņiem. Savu politiski militāro varēšanu pasaules arēnā ir pieteikuši krievi. Viņi ir izstūmuši amerikāņus no Tuvējiem Austrumiem. Sarunās par miera izkārtojumiem Sīrijā amerikāņi nepiedalās. Lielā mērā tāpēc, ka ASV prezidentam ir uzlikti roku dzelži, un vēl lielākā mērā viņa nesakarīgās lēmumu maiņas dēļ. Tāpēc, ka tas, ko Tramps paziņo pirmdienā, piektdienā vairs neskaitās.
Cīņa par pasaules kundzību notiks Klusā okeāna reģionā. Tur aizies ASV ekonomiskie un militārie resursi. Jau šodien vadošie ASV analītiķi lēš, ka amerikāņiem Eiropas drošība ir jāatstāj pašu eiropiešu rokās, lai neatrofējas varēšana. Turklāt Eiropas valstis bruņošanai tērē četras reizes vairāk naudas nekā krievi. Arī iedzīvotāju NATO valstīs ir līdz piecas reizes vairāk nekā Krievijā. Iespējams, amerikāņi pakāpeniski pārcels savas bāzes uz Klusā okeāna valstīm. Es uzsveru - pakāpeniski, lai neceltu paniku eiropiešos. Amerikāņiem ir svarīgi iegūt Dienvidāzijas reģiona valstis kā sabiedrotos pretsparam milzīgai Ķīnas armijai. Militāristi uzskata, ka šo reģionu kontrolēs tas, kam būs spēcīgāka flote.
Ir grūti pateikt, kādu lomu šajā divcīņā spēlēs Eiropa. Vai ekonomiskie apsvērumi ņems virsroku pār politiskajiem, noteiks Vācija, kura jau šodien pārdod dīzeļus ķīniešu zemūdenēm. Nākotni savukārt noteiks valstu tehnoloģiskais progress, kas ir atkarīgs no ekonomikas un otrādi. Pasaule kļūst arvien vairāk savstarpēji atkarīgāka.
Krievija joprojām būs noslēpumos tīta mīkla. Lielāka skaidrība būs pēc Krievijas prezidenta vēlēšanām.
- Tostarp - bez mitas runā par visa kā, arī politikas, teiksim, atvalstiskošanos, par globalizāciju. Vai šajā situācijā nebūtu labāk pārslēgties no konfrontācijas uz sadarbību? Kāpēc nesanāk?
- Tāpēc, ka konfrontācija ir cilvēka dabā. To pierāda divi pēdējie gadsimti. Vai cilvēce iztiks bez pasaules mēroga kara 21. gadsimtā - grūti teikt. Turklāt cilvēkam vienmēr ir bijis kārdinājums izmēģināt jaunus ieročus. Un Krievija Rietumu izpratnē turpina būt ļaunuma ass. PSRS laikā Rietumus kaitināja komunistu ideoloģija, šodien kaitina Krievijas iespēja kļūt par Eirāzijas lielvalsti. Lai to novērstu, vajadzēja no Krievijas atšķelt Ukrainu. Ukraina nekad vēl nav bijusi tik tālu no Krievijas kā šodien. Krievijai Ukraina ir nacionālās drošības jautājums, tāpēc miera tur nebūs, kamēr nebūs atrasti savstarpēji pieņemami risinājumi. «Savstarpēji» nozīmē - Krievija, Ukraina, Rietumi. Valstīm piemīt tāds netikums, ko sauc par nacionālajām interesēm.
1962. gadā pasaule bija ļoti tuvu atomkaram. PSRS bija sadomājusi Kubā ierīkot raķešu bāzes, ignorējot ASV nacionālās intereses. Kuģi ar raķetēm jau bija ceļā, kad ASV prezidents Kenedijs piedraudēja sākt karu. Tika meklēti un atrasti kompromisi, kas novērsa kara briesmas. Šis nav vienīgais piemērs. Bija vēl Čīle, Nikaragva utt. Kamēr Rietumi nesāks respektēt Krievijas nacionālās intereses, pasaulē miera nebūs!
Vēsturnieki un politiskie apskatnieki vēl ilgi pētīs, kāpēc Rietumi pēc aukstā kara beigām nepalīdzēja Krievijai veidot demokrātisku sabiedrību. Kāpēc pēc Vācijas apvienošanas, pretēji ASV solījumiem netuvināt NATO Krievijas robežām, 1998. gadā šie solījumi tika ignorēti. Tai pašā gadā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins preses konferencē pēc tikšanās ar ASV prezidentu Bilu Klintonu paziņoja, ka NATO paplašināšanas procesa sākšanu uzskata par vēsturisku kļūdu. 2000. gadā par Krievijas prezidentu kļuva Vladimirs Putins. Viņa pirmie ārpolitiskie soļi bija normalizēt attiecības ar Rietumiem. Pēc terorakta Ņujorkā viņš bija pirmais, kas piezvanīja Bušam un solīja palīdzību. Un palīdzību viņš arī sniedza. Bušs ieskatījies Putinam acīs, ieraudzīja tur skaistu un bailīgu dvēselīti. Tāpēc 2004. gadā NATO pienāca pie pašām Krievijas durvīm. Cik tālredzīgs bija Borisa Jeļcina brīdinājums, rādīs nākotne.
- Vai tas nozīmē, ka politiskie resursi pamatā tomēr tiek tērēti konfrontācijai, nevis kādam līdzsvaram? Kāda būs nākotne, kāda tā būs Latvijai?
- Latvijas būt vai nebūt ir atkarīgs no diviem aspektiem. Pirmais - cik veiksmīga būs ES un NATO ārpolitika, otrais - cik augsts būs Latvijas tautas pacietības slieksnis. Lai apstādinātu Latvijas slīgšanu nabadzībā ir vajadzīgi trīs priekšnoteikumi. Pirmais - apakšas vairs negrib samierināties ar nabadzību, otrais - ir inteliģence, kura pasaka, kas būtu darāms, kādi ceļi ejami, un trešais - jauns politisks spēks, kam tauta noticētu. Tauta ar visiem nelatviešiem, kurus jau 27 gadus apsaukājam par svešajiem. Daudzi par tādiem jau ir kļuvuši. Latvija tiem ir kā pamāte. Kur ir šodien mūsu inteliģence? Sēž čekas maisos un baidās nākt ārā? Baidās, no kā? No politiskiem lūzeriem, kas Latvijas nākotni apjož ar pagātnes sētām? Tie baidās no nākotnes, jo to nesaprot. Nesaprot nedz ekonomiskos, nedz politiskos procesus un pasauli, kas jau ir ienākusi Latvijā. Šie cilvēki nesaprot, ka Krievija ir reāls kaimiņš, nevis ideoloģisks bubulis, ar ko ir jāmācās sadzīvot vairāku iemeslu dēļ. Gan ekonomisku, gan politisku apsvērumu dēļ. Pie politiskiem es pieskaitu arī «krievu» jautājumu Latvijā.
- Tomēr - vai globālie procesi… es nedomāju tikai politiskos, bet arī, teiksim, tehnoloģiskos procesus - nav pretrunā ar aukstajam karam tuvu attiecību uzturēšanu starp valstīm? Vai tās pašas, tādā garā dzīvodamas, nedzen sevi strupceļā?
- Es strupceļu redzu sabiedrības nespējā tikt līdzi tehnoloģiju attīstībai. Tās attīstās ātrāk nekā valdības spēj pārkārtoties. Šīs ir ļoti nopietnas problēmas, par kurām Latvijā vara domā noziedzīgi maz. Kamēr Latvijas izglītības līmenis nebūs konkurētspējīgs pasaulē, progresa valstī nebūs.
Mēs NATO maksājam 2% no IKP. Es ieteiktu vismaz pusi no tās naudas ieguldīt izglītībā, kur studentiem pasaules līmeņa speciālisti mācītu kiberzinātni. Šādi izglītoti jaunieši noderētu arī nākotnes armijai. Es nesaprotu, kāpēc varas politiķi velk valsti atpakaļ. Kāpēc nespējam pieņemt likumu, kurš aizliegtu locīt uzvārdus čekas sakarā, līdz ir iegūti arhīvi no Maskavas. Arhīvus no Maskavas mēs neiegūsim nekad. Neviens, pat mums draudzīgs specdienests, arhīvus mums neatvērs.
Kāpēc mēs gribam Latvijā elli? Vēl lielāku, nekā tā ir? Čeveri, kargini, krasovicki, belokoņi, urbanoviči… tie visi bija spējīgi cilvēki. Un viņi to pierādīja arī pēc tam. Vai tagad sāksim tos linčot par aktīvu palīdzību kompartijai celt komunismu? Un komunistus arī, jo čeka taču bija tās pakļautībā. Kam šis neprāts ir vajadzīgs? Katru dienu lasām stāstiņus no seriāla Trīs A. Ko tas dod sabiedrības atveseļošanai? Kur ir Saeimas un valdības komisijas, kuras atklātu, kas ir tie, kuri katru gadu valstij nozog līdz 5 miljardiem eiro?
Šos datus publicēja 2016. gadā Eiropas Parlamenta komisija, kura pētīja korupcijas līmeni ES valstīs. Manuprāt, šāda izmeklēšana būtu laba dāvana valsts jubilejā.
- Turklāt ASV izdevums Politico nesen nosauca Latviju par izgaistošās nācijas valsti. Vai tā ir?
- Ja ieklausāmies, par ko jau 30 gadus brīdina demogrāfijas speciālists profesors Zvidriņš, tad tāds Politico apgalvojums ir pamatots.
- Taču - samierināties ar to negribas. Ko iesākt?
- Ar steigu ieviest ekonomiskā protekcionisma politiku. Ieguldīt naudu lauksaimniecības atveseļošanai. Latvijas lauki ir spējīgi paēdināt gan sevi, gan eksportēt ekoloģiski tīrus produktus. Starp citu, mūsu laukos izaug arī latvietis - ja kādu tas interesē... Latviskuma saknes ir laukos. Un tas tā būs vienmēr. Zaudēsim latviskos laukus, zaudēsim latvietību.
Tālāk vajadzētu noteikt kādas piecas perspektīvas rūpniecības nozares, kuras valsts palīdzēs attīstīt. Lai vidusskolas skolnieks zinātu, kādus priekšmetus mācīties pastiprināti, un zinātu, ka pēc augstskolas beigšanas viņam nebūs jābrauc celt labklājība svešās zemēs. Ir būtiski dzīvot valstī, kurai ir nākotnes perspektīvas.
- Cik šajā kontekstā ir vēl svarīgi tādi jēdzieni kā pašlepnums, patība…? Vai tie vairs ir valstiskuma atribūts?
- Es neredzu pārāk daudz iemeslu būt lepnam par savu valsti. Tas vien, ka mums ir sava valsts, jau ir daudz. Cik kvalitatīva ir dzīve Latvijā, tas ir cits jautājums, bet ļoti būtisks. Tad, kad Latvijas ļaudis sāks braukt atpakaļ uz dzīvi Latvijā, es sākšu būt lepns.
- Bet vai šīs īpašības tomēr nav svarīgas manai, arī kā indivīda konkurētspējai?
- Kāpēc amerikāņi ir lepni par to, ka viņi ir amerikāņi? Kāpēc tur katrā telefona stabā ir karogs? Tāpēc, ka tur valsts rūpējas par savu cilvēku. Un tad, kad jūtu, ka valsts par mani rūpējas, kad es zinu, ka vecākiem ir pieklājīga pensija, ir sociālie pabalsti… Ja tas viss ir, tad tā ir mana valsts. Bet - ja tā nav, ja no manis prasa tikai nodokļus un es nezinu, kur tie tiek tērēti, turklāt es vēl uzzinu, ka ik gadu tiek nozagti līdz pieciem miljardiem, tad tā ir, kā ir.
Kad stājāmies ES, mums stāstīja, ka ES nav mērķis, bet līdzeklis. Pareizi. Bet, kur tas līdzeklis mūs ir novedis? Vai tas līdzeklis nav padarījis mūs trūcīgākus, nekā bijām pirms 13 gadiem? Šodien esam NATO valsts, bet vai esam kļuvuši drošāki, vai dzīvojam drošā sabiedrībā? Nē, mēs visvairāk naudas tērējam aizsardzībai. Bruņojamies, pērkam lielgabalus, ražosim patronas… Varbūt tantiņa Bauskā tic, ka kāds karos ar tankiem. Ja Krievija kļūs tik nevaldāma, ka tiešām gribēs Latviju vai Baltijas valstis okupēt, būs pavisam citi paņēmieni. Bet - netaisās viņi te brukt ne ar tankiem, ne ar ko… Taču - kādam ir izdevīgi turēt valsti bailēs.
- Kāda ir šo attiecību perspektīva? Kaut vai ES kontekstā?
- Daudz ko noteiks Vācija. Kā tas būs, es nezinu. Kāda būs Vācijas valdība, kādas būs prioritātes… Domāju, ka dzīvosim tā sauktajā divu ātrumu Eiropā. Domāju, ka notiks arī tāda kā reģionalizācija. Manuprāt, mums būs vairāk jāsadarbojas ar skandināviem, ar Ziemeļeiropu. Lai Dievs dod, ka mēs varētu kaut kā piekabināties ekonomiski spēcīgajai Vācijai, kas lielā mērā noteiks ekonomisko politiku. Bet… mēs taču nezinām, kādus noteikumus Vācijai un Eiropai diktēs Amerika. Ja diktēs. Kā jau teicu iepriekš, Eiropa ASV interesēs būs arvien mazāk, līdz iespējamam nopietnam konfliktam, ar ko eiropieši paši netiks galā - kā tas bija Otrā pasaules kara laikā.
Mums beidzot ir jāsaprot, ka šajā sarežģītajā pasaulē paļauties uz svešu valstu durkļiem vien ir bīstami. Un ir jāpagriežas ar seju pret Krieviju. Visiem par drošību domājošiem cilvēkiem saprotams, ka drošības atslēga atrodas Kremlī. Vienalga, kas tur saimnieko, dēmonizētais Putins vai Petrovs. Kāda ir šodien Latvijas politika iepretim Krievijai? Kisindžers pavisam nesen apgalvoja, ka Krievijas un Putina dēmonizācija nav politika, bet gan politikas trūkums. Ja mēs uzskatām, ka Krievija ir mūsu galvenais ienaidnieks, iespējamais okupants, tādā gadījumā mums vajadzētu būt gudriem un labāk izprast savu iespējamo pretinieku. Jo sarežģītākas attiecības, jo intensīvākai ir jābūt diplomātijai. Vai tādu šodien piekopjam?
- Bet, lai kādam pielīmētos, ir tomēr jābūt pietiekami spēcīgai savai kvalitātei vai vismaz piedāvājumam. Vismaz līderībai…
- Jā! Tas ir tas, par ko es runāju. Ir jābūt kādam valstsvīram… Piedodiet, Kārlis Ulmanis nekad nav bijis mans favorīts, bet tad, kad viņš patrieca Saeimu, viņš vismaz zināja, ko darīt ar valsti. Štrunts ar visu demokrātiju, toreiz Eiropā diktatūras bija modē, toties Latvija kļuva par labklājības valsti. Es pats esmu redzējis tās tonnas zelta, kas tika noglabātas Eiropā un kuras mēs vēlāk atguvām.
- Vai aktīvo politiku esat pilnīgi pametis?
- Šī saruna jau arī ir politika. Politika, kas sāk sāpēt, jo esmu ierindots nepatriotu rindās, blakus Ždanokai. Jautājums ir par patriotismu. Patriotisms nav krāšņos lozungos un frāzēs tērpta poza. Patriots nav tas, kas sarosās un izrādās svētku brīžos pie Brīvības pieminekļa. Patriotisms nav tikai sajūsma par labo, tas ir arī skaudrs nosodījums visam ļaunajam un naidīgajam pret mūsu valsti.
Patriotismam ir jābūt inteliģentam. Inteliģents patriots nepieļauj neiecietību pret cittautiešiem vai citām tautām. Patriotisms attīstās ar īpašu spēku valstīs, kur katram indivīdam ir dota iespēja dot savu ieguldījumu sabiedrības un valsts labā. Patriota tikumiskais pienākums ir kalpot tautai un cilvēcei, nevis iztapt pūļa acumirkļa noskaņojumam. Kalpot, bet ne apzagt!
- Ja jau ierunājāmies par vēlēšanām, kādu jūs paredzat nākamās Saeimas vēlēšanu iznākumu? Vai divkopienu politika ir nepārvarama lieta?
- Pagaidām - jā. Domāju, ka Saskaņa savas 20-25 pogas dabūs, bet pārējās būs otrā nometnē. Domāju, ka Saskaņa atkal būs peramais zēns.
Tas, kas notiek, ir politikas primitivizācija. Politikas kvalitātes nav nekādas. Visas partijas, kas rosās - vai tās izvirza kādas idejas? Tādas, kuras iedvesmo?! Kur ir tā partija, kas uzzīmēs nākotnes perspektīvu?
- Es jūs pazīstu un respektēju kā jūs pašu. Kas ir «citāds Jurkāns»?
- Te paldies Vladlenam - bez viņa šīs grāmatas nebūtu. Paldies Vladlenam arī par šo grāmatas nosaukumu.
Būt citādam man nav grūti. Es kopš bērnības esmu bijis citāds. Bērnībā, Staļina laikā, es gāju baznīcā, nebiju nedz pionieris, nedz komjaunietis... Esmu pieradis būt citāds. Citāds tajā ziņā, ka man ir sava saprašana, savs redzējums. Vienu laiku gan bija tā, ka es aizgāju no sevis visai tālu… politikā itin bieži gadās, ka tev jāpamet sevi un jābūt citam. Tagad, paldies Dievam, esmu atgriezies pie sevis un jūtos svabads.
- Ko jūs vēlat Latvijai tās simtgadē?
- Nezaudēt cerību, ka tomēr varam mainīt lietas uz labu, ja pieiesim tām kaut cik godprātīgi un ar lielu atbildības izjūtu. Sevišķi vēlēšanu gadā.
