Politoloģe, filozofijas doktore Ilze Ostrovska intervijā Neatkarīgajai teic, ka Latvijas politiķi patlaban ir apjukuši, jo atrodas jauna lojalitātes objekta meklējumos nenoteiktā starptautiskās politikas situācijā.
- Kā izskatās Latvijas politiskā ainava pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām?
- Līdz vēlēšanām vēl tālu.
- Bet troksnis jau liels.
- Apjukums. Tāpēc daudz trokšņo.
- No kā apjukums?
- Kad iemet ūdenī akmeni, tad apjukuma riņķi - jo tālāk no akmens, jo lielāki. Patlaban vislielākie ir saistīti ar Donalda Trampa atteikšanos atzīt vienošanos par Irānas kodolprogrammu. Jautājums - ko darīs Eiropa? Vai tā atzīs sevi par ASV vasali, vai parādīs savu patstāvību, aizsargās savas patstāvīgās ekonomiskās intereses, kas saistītas ar Irānas vienošanos. Cik sapratu, Vācijas un Francijas līderu Merkeles un Makrona brauciens uz ASV beidzās ar zināmu neapmierinātību…
- Kā šis apjukums atsaucas Latvijas politikā?
- Saistībā ar pēdējiem ģeopolitiskajiem notikumiem visā mūsu politiskajā elitē - gan tajos, kas pie varas, gan tajos, kas opozīcijā - parādījusies ar nepieciešamību veikt izvēli saistīta nedrošība. Jo pašlaik ir tāds kā starpstāvoklis. Amerikāņi ir vajadzīgi savā ziņā, eiropieši - savā ziņā. Un - galu galā - nav atmetams jautājums arī par Krieviju. Jo Krievija bez visa cita vajadzīga kaut vai vietējam mazajam biznesam. Bet es ceru, ka vienīgais prezidenta Trampa paziņojuma sausais atlikums būs naftas cenu celšanās, kas, protams, ir par labu Krievijai.
Tā ka - politiķiem ir jāmobilizējas. Diemžēl, laikam ejot, ir noticis tā, ka mūsu politika top orientētāka nevis uz savas valsts interesēm, bet arvien vairāk uz, teiksim, objektiem, kuriem varētu izrādīt savu lojalitāti. Šobrīd mūsu politiķi atrodas jaunu lojalitātes objektu meklējumos. Lai būtu kāds, kurš pasaka - ko darīt! Lai būtu drošība, ka saimnieks būs apmierināts un nodrošinās politiķa karjeras iespējas. Apjukums ir. Pagaidām tās gan vēl ir sava veida gaidas - vai tiešām drīz būs par kaut ko jāizšķiras? Būtu gan jāizvēlas pilnīgi patstāvīgi, bet nav tādu prasmju un pieredzes. Tik vien, cik oligarhāts nodiktē.
- Kas traucē? Ideju trūkums, nespēja definēt mērķus, definēt nākotni…?
- Šobrīd? Aizejošajai politiķu paaudzei - pieradums, jaunajai - zināšanu un atbildības trūkums. Paaudžu nomaiņa politikā ris haotiski un ar lielām grūtībām. Parasti paaudze - tie ir 25-30 gadi. Bet - tā kā mums visi procesi pēdējās desmitgadēs norisinājās lielā ātrumā, var teikt, ka mums atšķirīga paaudze - tie ir katri desmit gadi. Katrā desmitgadē dzimušie manā skatījumā ir atšķirīgi. Piemēram, ļoti atšķirīgi ir tie, kas dzimuši astoņdesmitajos gados, kuri 1990. gadā vēl bija bērni. Bet septiņdesmitajos gados dzimušie deviņdesmitajos jau bija jaunieši. Viņi nokļuva situācijā, kad kardināli manījās likumdošana, politiskā un sociālā komunikācija, ekonomiskās uzvedības normas. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados dzimušie bieži ļoti veikli tika pie resursiem, kurus varēja viegli piesavināties un dārgi pārdot. Kaut kas atkrita arī divdesmitgadniekiem, divdesmitpiecgadniekiem. Un cilvēks divdesmit piecos gados, laikā, kad personība veidojas, pierada, ka naudu var «uztaisīt» ļoti viegli un ka tas ir tas kapitālisms, pēc kā visi ir ilgojušies…
Savukārt daudzi no tiem, kas, neskatoties uz šo situāciju, tomēr saglabāja (stipra ģimeņu ietekme, labi gēni…) sevi, paveroties iespējām, jau 2003., 2004. gadā aizbrauca uz ārzemēm. Arī tie, kas nestudēja, nemācījās, tad, kad nogāja pirmais vieglas naudas vilnis, pazuda no Latvijas. Lai kā - tagad viņi ir pieauguši. Ap 1990. viņiem bija divdesmit. Plus divdesmit septiņi. Četrdesmit septiņi gadi. Tiem, kas palika Latvijā, gribas varu.
- Gribas? Patiešām?
- Gribas. Protams. Ne jau varu kā atbildību, bet visus bonusus, kas saistīti ar varu. Sevišķi, ja profesionāli nav spējuši sevi apliecināt, ja neko īsti neprot. Gribas varu, bet kā pie tās tikt? Patiesu politisko prasmju nav. Un te nav vainīgas augstskolas vai sabiedrība. Te ir vainīgas partijas. Jo politiķus augstskolās nemāca. Politiķus māca partijās. Un pieredzējušās Rietumu partijas zina, ka tām jāuzaudzina partijai un tās politiķiem lojāls cilvēku slānis. Tad, kad pienāks laiks, vecie aizies ar godu, viņus nepadzīs ar kliedzieniem par neatbilstību laika prasībām. Jo viņi būs noderīgi arī kā padomdevēji. Politika - tā ir ārkārtīgi sarežģīta lieta. Tur cilvēkam ir jābūt universālam. Nevis tikai speciālistam atsevišķā jomā - jurisprudencē vai ekonomikā.
Un - es teiktu tā - jo maza valsts atkarīgāka, jo tai nepieciešami universālāki politiķi. Tāpēc, ka viņiem jāspēj veikt to unikālo triku, kad vilks ir paēdis un kaza dzīva. Un tas ir katru dienu, katru brīdi un katrā situācijā.
- Es šo paaudžu atšķirību (arī attieksmē pret varu) neizjūtu tik krasi kā jūs. Toties es piekrītu tam, ko jūs reiz rakstījāt - bija dziesmotie revolucionāri un bija revolūcijas izmantotāji. Vai tie pēdējie nav vinnējuši?
- Bet dziesmotāji bija mazliet cita paaudze. Četrdesmitajos gados, piecdesmito gadu pirmajā pusē dzimušie. Izmantotāji bija jaunāki. Viņiem bija spars, prasme un nekaunība ņemt visu, kas nav piesiets. Daļa nostiprinājās tik pamatīgi, ka tagad veido pirmā un tālāko līmeņu oligarhātu. 90. gadu jaunuļi ātri notērēja vecāko izmantotāju atmestās iespējas un bieži palika ne ar ko. Ir palikusi pēdējā - vara. To paņemt viņi grib, bet tā īsti nevar. Jo vecie žuki pietiekami labi zina, kas tas ir - vara un kā to noturēt. Līdz ar to parādās populistiski saukļi par dažādu sociālo grupu kolektīvo atbildību kā skaidrojumu Latvijas ekonomiskajai un sociālajai atpalicībai kaut vai no Igaunijas un Lietuvas.
Kā to saprast? Vainīgi esot ekskomunisti, visi kā tādi, tāpēc, ka viņi ir komunisti, un vainīgi ir čekas aģenti. Tāpēc, ka viņi ir čekas aģenti. Proti, slānis, kurš jānoslauka, attīrot pilnībā politisko lauku jaunatnācējiem.
- Tomēr publiskais uzskats taču ir tāds - boļševiki ar čekistiem te sagrāba varu. Un izskatās, ka daždien tie vai to tēls te lieti noder joprojām.
- Nu bet protams. Jo nebija jau citu, kam to varu paņemt. Tad, deviņdesmitajos gados. Tie bija vienīgie, kuri bija šādām situācijām apmācīti. Lai vai kā - nomenklatūras komunistiem bija izpratne, ko tas nozīmē - menedžēt valsti. Citi Latvijā nodarbojās ar resursu piesavināšanos, kurus vēlāk, nulltajos gados, konvertēja politiskajā varā.
Bet pieņemu, ka patiesais iemesls vēl bija arī cits. Komunisti ir etatiķi. Ko tas nozīmē? Uz valsti orientēti cilvēki. Viņos bija iedzīta cieņa pret valsti. Valsti nedrīkst apzagt.
Uzskatu, ka jau no paša sākuma pasākumu, kurš saucās - PSRS sabrukšana, noteica nevis etatiķi, bet tie, kuri izmantoja visus Padomju Savienības trūkumus, lai izveidotu sev milzīgus uzkrājumus, ko var saukt par kapitālu. Viņiem vajadzēja šo kapitālu oficiāli legalizēt. Pieņemu, ka jau 70. gadu vidū bija skaidrs, ka jāmaina ekonomiskā un politiskā sistēma. Bet - pie kā lai slēpto miljonu īpašnieki vērstos? Kas to varētu organizēt? Partijas nomenklatūra? Arī ne armija, ne raķešu vīri! Protams, viņi vērsās pie čekistiem kā salīdzinoši izglītotiem, ja ne visizglītotākajiem, turklāt ar armijas disciplīnu koriģētiem cilvēkiem.
Un te, saistībā ar cīņu par varu Latvijā, parādās viena interesanta nianse.
Piekrītu, tie ekskomunisti, kuri vēl tur varas grožus vai ir jau pensijā, ir cita laika cilvēki. Bija nodevēji, bet bija arī tādi, kuri apzināti uzskatīja, ka viņu uzdevums bija izturēt totalitāras varas absurdu, saglabāt nācijas kodolu. Šī ideja sevišķi aktīva bija Lietuvā. Jā, ekskomunistu izpratne par procesu kontekstu šodien ir bieži neadekvāta, viņiem kopumā nav tagadējam laikam nepieciešamās vilkmes. Tā ir. To visu attiecina arī uz čekistiem maisos ar domu, ka, likvidējot abu grupu pieeju lēmumu pieņemšanai, valstī sāksies uzplaukums un iestāsies taisnīgums.
- Es tomēr uzskatu, ka tam reiz jātop vēsturei. Reālā vara te jau būtu jānosaka par mani 20-40 gadus jaunākiem cilvēkiem. Ja tā nav, kaut kas nav kārtībā. Kas?
- Jā, mēs runājam par to, kas notiek šobrīd. Bet pašlaik ir tā, ka šai varai gatavi ir tikai tiešie revolūcijas izmantotāju mantinieki. Oligarhāta mantinieki. Tā ir viena grupa. Un ir otra grupa, kura nav tikusi varai gatavota, bet kura tagad izmisīgi meklē sev lojalitātes objektu. Un tāpēc mētājas no vienas neoliberālisma pozīcijas uz citu. Meklē finansētājus. Bet pa rokai ir tikai tie paši oligarhi. Ir vēl trešie - vienpatņi, kuri nav varējuši iesaistīties līdzšinējā politikā vai tiešām principiālu iemeslu dēļ sadzīvot ar esošajām partijām un politiķiem. Vai sabiedrība spēs viņus saskatīt un novērtēt? Neesmu pārliecināta.
- Ilze, vai Latvijas politiskajā spektrā ir jūtams kaut kāds pozitīvs piedāvājums? Jūs sakāt, ka, ciktāl runa par Saskaņu un Krievu partiju, viss skaidrs - viņu lojalitātes objekts ir Krievija, viņiem ir savs elektorāts, viņi ir attīstījušies, viņi ir izdarījuši visu, ko vajag, viņiem ir mantinieki… Bet ko vērti pārējie?
- Pārējie gaida, kas būs. Kur uzradīsies jauns mesija, kas pateiks, ko darīt. Mūsu vislielākais deficīts ir cilvēks, kurš pasaka, ko darīt. Un pārāk neatņemtu to, kas ir, bet ļautu turpināt uzkrāt to, ko gribas uzkrāt. Visi ir priecīgi, ka ir tāds oligarhāts, kurš te nosaka, ko darīt. Pie oligarhāta varam mierīgi pieskaitīt arī ietekmīgos pašvaldību vadītājus. Un ne vienu vien! Problēma sākas, kad viņu ieteikumi ir vērsti uz pašlabumu, ne uz sabiedrības un valsts interesēm. Turklāt ko gan cilvēks, kuram pieder, teiksim, 125 miljoni Latvijā, var likt pretī tam, kam pieder miljardi? Neko!
Un pats galvenais - viņš nevar nostādīt pretī tautas atbalstu. Nabadzīgs cilvēks var uzstāties pret ļoti bagātiem, ja viņam ir sabiedrības masveida atbalsts. Bet - tā nav. Tur jau ir tā lieta. Tāpēc jau ir šī mesijas gaidīšana. Politiskā nevarība. Cilvēki meklē, kam pielāgoties, un nevar atrast. Turklāt - ģeopolitiskā situācija ir nestabila.
- Jūs sakāt «deficīts». Bet tas nozīmē, ka te nav ne cilvēka, ne partijas, kas spētu sevi kā pienākas eksponēt valsts līdera līmenī.
- Nav. Jo neorientējas uz valsts izaugsmi. Jo vēl aizvien pastāv padomju sistēmā ieaudzinātā orientācija uz izdzīvošanu. Izdzīvošanas dimensija ir galvenā. Bija skaista intervija ar puisi, kurš teica: esmu lepns, ka man nav jābrauc prom no Latvijas, ka es šeit varu izdzīvot. Saprotat? Tas bija pirmais, ko viņš teica. Jā, viņš teica, es mīlu Latviju, bet es esmu lepns, ka varu ekonomiski, finansiāli nodrošināt ģimeni, ka varu izdzīvot. Izdzīvot, ne vairāk. Bet tas bija godīgi pateikts. Un pareizi. Tā arī ir.
- Puisim tas der, bet valstiski, politiski par to nav īsti gādāts…
- Pareizi. Bet - citu variantu nav. Nav orientācijas uz valsts izaugsmi. Visiem galvenais ir izdzīvošana. Tikai - katram citādi. Vienam ar savu darbu, citam ar savu mazo, vidējo biznesu, citam ar kādiem otkatiem… Visiem vēl arvien ir šis izdzīvošanas sindroms. Dažs izdzīvo ar sportistu sasniegumiem, dažs ar dziesmām, dažs ar dziesmu svētkiem, dažs ar savu dārziņu, savu zemi, kur izaudzē kartupeli. Izdzīvošanas režīms. Un tas nebeigsies, kamēr Latvijā iekšzemes kopprodukts per capita nebūs augstāks par Eiropas vidējo IKP per capita.
- Bet vai tad izdzīvošanas modelis nepieļauj inteliģenci, gara centienus?
- Vai šodien mums ir savs Imants Ziedonis, savs Ojārs Vācietis, Čaklais… Nav? Kāpēc? Paradoksāli, bet tāpēc, ka nav idejas. Tāpēc, ka tad bija - pret absurdu, uzspiestu sistēmu! Un tas mobilizēja lasītāju, tas mobilizēja rakstītāju… Viņi vienojās zemtekstos. Teātris bija druīdu klosteris. Svētnīca, uz kuru visi gāja, lai starp rindiņām saklausītu patiesību. Patiesību, kura noskaņoja - pret. Šodien nav šī - pret. Mēs visi esam - par.
- Tas ir dabiski. Mēs esam par savu valsti. Bet - mēs varam būt pret, piemēram, pakļaušanos stulbam, ārējam diktātam vai savas varas ačgārnībām.
- Ir jāpaiet laikam… Plus hibrīdkarš, kurš cenšas izskalot visas robežas - labo un ļauno, patriotisko un parazitējošo… Plus vēl mums ir papildu grūtības ar to, ka ir dalīta sabiedrība. Un - milzīgs skaits sociāli aktīvu un gudru cilvēku ir aizbraukuši. Ja taisnība, ka katru dienu aizbrauc viens autobuss, tā ir drausmīga nācijas noplicināšana.
- Tas nozīmē, ka pastāv iekšēja fragmentācija, un to, ka var tikt sasniegta nācijas, nacionālas valsts esībai kritiska robeža…
- Fragmentācija ir, un pagaidām izskatās, ka būs. Tā ir grūti novēršama. Lai cilvēki pārstātu braukt prom un sāktu braukt atpakaļ, ir jāsasniedz ES vidējais līmenis.
Bet - nedomāju, ka te iespējams nacionālas valsts krahs. To nepieļaus tie, kuriem izdevīgi, lai šeit būtu šī nacionālā valsts. Un tā ir plaša starptautiska elitāra kopiena. Turklāt nav taisnība, ka latviešiem nav spēju pārvaldīt valsti. Ir. Tikai jādod laiks un ārējiem partneriem nedaudz jāpiezemē savas ambīcijas Latvijas nacionālās valsts teritorijā.
- Taču - ir diezgan daudz politiķu, kuri vēlas redzēt Eiropu kā vienotu teritoriju…
- Starp citu - es arī esmu eirofederāliste. Es uzskatu, ka ES problēmas veido pretruna starp ekonomiski vienotu telpu un fragmentētu politisko ietvaru. Eiropas Parlaments eksistē, bet vairāk kā zināms rituāls, priekšspēle īstai Eiropas valstij. Esošā pretruna izskaidro Breksitu un citus iespējamos eksitus. Vai nu iesim bojā kā Eiropa, vai arī apvienosimies. Pretruna jānovērš, veidojot Eiropas Savienotās valstis - federatīvu sistēmu, kuras galvenais uzdevums - drošība. Sevišķi uz ārējām robežām. Eiropas Savienotajās valstīs būs pietiekami daudz likumu, kuri būs nacionālo valstu pārziņā. Bet - būs kopīgie likumi, kuri būs jāpilda un kurus daudziem tagad negribas…
- Savulaik teicāt, ka vajadzīgs kopienu «apaļais galds». Ko jūs ar to domājāt?
- Domāju, ka vajadzētu vienoties. Bet mēs sadalāmies divās daļās, kuras zināmā mēra konfrontē. Tas ir viens no momentiem, kāpēc mēs valstī buksējam un tiešām lēni virzāmies failed state virzienā. Tāpēc, ka potenciāls, kas mums ir, netiek izmantots pilnībā. Tas viss ir skaidri jāizrunā un savstarpējās bailes jānoņem. Apaļā galda sarunās vajadzētu vienoties, ka Latvija, Baltija kā Krievijas vai NVS elements ir noiets etaps un atgriešanās nebūs. Latvija ir un būs nācijvalsts ar vienu valsts valodu.
- Kā mēs sagaidām Latvijas simtgadi?
- Man ir dalītas jūtas. Man liekas, ka mums kaut kas nav īsti kārtībā ar definīcijām. Vai Latvijai, patiešām brīvai Latvijai ir simt gadu? Ko mēs piesedzam? Vai TV Panorāmai ir 60 gadu? Brīvas Latvijas brīvai Panorāmai? No kuriem 32 gadus bijām Padomju Savienībā… Viss tiek nogludināts vienā līmenī. Kārtējā robežu izskalošana? Kāpēc? Man jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Es pieņemu, ka tā ir Latvijas nācijvalsts pasludināšanas simtā gadadiena. Bet - ne Latvijas valsts simt gadu. Tie ir bijuši pārāk smagi, lai tā vienkārši visu nonivelētu.
