Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Politika

Titānika kapteiņu cīņa

© F64

Partija ar otro lielāko ministru skaitu valdībā, ar lielāko eiroparlamenta deputātu skaitu, ar pagaidām vēl otro lielāko deputātu skaitu Saeimā, kamēr visi no partijas aizgājušie vai atskaitītie deputāti vēl veģetē frakcijā, partija ar pārstāvniecību 57 Latvijas pašvaldībās. Un ar reitingu zem 5% vēlēšanu barjeras jeb, precīzāk, pēc pēdējiem SKDS datiem – 3,7% jūlijā.

Vienotība. Tās nosaukums jau nereti skanējis ironiski, bet tagad, tuvojoties nedēļas nogalē gaidāmajam partijas ārkārtas kongresam, jo īpaši. Tā vietā, lai partija savilktos ciešā dūrē un cienīgi sagatavotos uz savu, iespējams, pēdējo lielo kauju, nesaskaņas un bada maizes dalīšana nerimst. Lai arī pirmās žurkas grimstošo Titāniku jau pametušas, tomēr atrodas drosminieki, kas gatavi cīnīties par kapteiņa vietu. Vismaz ieies vēsturē. Iedzīs pēdējo nagliņu... Kurš tas būs, kas pēc Andra Piebalga neveiksmīgā partijas glābšanas mēģinājuma pārņems iedragātā kuģa stūri, noskaidrosies šo sestdien. Šodien gan noslēgsies kandidātu pieteikšanās Vienotības vadībai, bet saskaņā ar valdes lēmumu tos varēs izvirzīt arī kongresā. Pretēji iepriekšējām iecerēm valde nenosauks vienu savu kandidātu. Tā nespēj par tādu vienoties.

Ja iepriekš partijas vadītāja vietniekam Edvardam Smiltēnam šķita, ka vara pēc Piebalga aiziešanas tiks mantota kā monarhijā, tad tagad tā viņam jau sākusi slīdēt ārā no rokām. Uzradies vēl viens pretendents - Vilnis Ķirsis, kura līderība uz Rīgas domi partijā tika gana augstu novērtēta. Kamēr Ķirsis runā par nepieciešamajām iekšpartejiskajām pārmaiņām vispārīgi, Smiltēns tās nosauc vārdā un prasa Solvitas Āboltiņas Saeimas frakcijas posteņa atstāšanu vēl līdz kongresam. Ja Āboltiņa neatkāpjas, patiesā ietekme saglabāšoties viņas rokās un nevarēšot veikt radikālas reformas partijā.

Protams, Āboltiņas loma ir liela gan Vienotības celšanā un nokļūšanā varas augstienēs, gan graušanā, kas sākās ar atteikšanos atstāt Saeimas spīkeres posteni un uzņemties premjera amatu pēc Valda Dombrovska demisijas pēc Zolitūdes traģēdijas. Kritiens ieguva paātrinājumu pēc bēdīgi slavenā viņas mandāta iegūšanas trillera un premjera amata zaudēšanas pēc savas partijas biedres Laimdotas Straujumas aizgājināšanas. Pa vidu vēl virkne shēmu un ārpus redzamās politikas esoši shēmotāji, savējo salikšana amatos un citi varas partiju tipiskie grēki, kas sabiedrībai pamazām lika vilties. Protams, netrūka arī citu naglotāju, bet Āboltiņas kā ilggadējas partijas vadītājas, Saeimas frakcijas vadītājas atbildība ir lielāka un uzmanība viņai pievērsta vairāk. Tā nenoplaks, arī sekojot līdzi Āboltiņas tālākajām profesionālajām gaitām. Āboltiņas pieļāvums nolikt deputātes mandātu vēl pirms pilnvaru termiņa beigām, ja dzimtene sauks palīgā ārvalstu dienestā, jau raisījis pretrunīgas reakcijas. No vienas puses - kāpēc ne, ja viņa ir strādājusi ārlietu dienestā, kur, tiesa, nav bijusi diplomāte, bet ierēdne - Konsulārā departamenta direktore, bet ar savu politisko pieredzi varētu būt profesionāla arī kā vēstniece. No otras puses - tā atkal būs varas izmantošana, kartelisms, bet šādas rīcības novērtējums sabiedrībā un ietekme uz partijas pēdējām popularitātes paliekām viņai jau maz rūpēs, sēžot kādas valsts vēstniecībā, kuru ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs viņai vēl droši vien sarūpēs pirms amata termiņa un, iespējams, arī savas politiskās karjeras beigām. Ir skaidrāks par skaidru, ka Āboltiņu Saeimā vairs neievēlēs - to, kas citiem bija skaidrs jau sen, šķiet, beidzot aptvērusi arī pati Āboltiņa. Izskatās, ka par vēlu - partija nolaista līdz kliņķim, turklāt sapurgāt daudzmaz cienīgus pēdējos mēnešus politikā draud pašas skolnieks Smiltēns. Bumerangs draud atriezties - līdzīgi kā viņas virsvadībā tika pazemota Straujuma, veselības ministre Ingrīda Circene, līdz piespiestas demisionēt, tā Smiltēns prasa Āboltiņai aiziet no Saeimas frakcijas vadības vēl līdz kongresam. Vai šis rieksts Smiltēnam tomēr neizrādīsies par cietu un neizlauzīs zobus? Āboltiņa jau nebūs tā, kas pakļausies Smiltēna ultimātam un pazemīgi noliks pilnvaras, jo īpaši tad, ja ir sagādāta alternatīva - Ķirsis. Arī valdē Smiltēna priekšlikumu atstādināt Āboltiņu no 13 balsotājiem vēl bez Smiltēna atbalstījuši tikai četri.

Līdztekus iekšpartejiskajām problēmām Vienotības situāciju apgrūtina arī atņemtais valsts finansējums par priekšvēlēšanu finanšu pārkāpumiem. Vienas otras ministrijas, tās padotības dienestu un to vadītāju kontrole vēl varbūt kādu laiku arī ieinteresēs kādus sponsorus ziedot Vienotībai, bet, katrā ziņā, partijas reitinga ilgtermiņa dreifēšana zem 5% barjeras, iekšpartejiskie skandāli, šķelšanās, vadības un līderu problēmas drīzāk sekmēs sponsoru lūkošanos citā virzienā. Ar jaunā partijas vadītāja deklarētiem ideāliem un jau dzirdētām, bet nerealizētām partijas atdzimšanas vīzijām vien būs par maz.