Pašvaldību vēlēšanas aizvadītas, un gandrīz visas partijas ziņo par labajiem rezultātiem. ZZS stāsta, ka tieši viņi uzvarējuši visvairāk pašvaldībās; NA ziņo, ka viņiem ir lielākais deputātu skaits; Vienotība priecājas par to, ka Rīgā pārvēlusies pār 5% barjeru. Jaunās partijas salutē par jauna politiskā laikmeta iestāšanos, Saskaņa ir saglabājusi savas pozīcijas Rīgā un Rēzeknē un tikusi pie iespējas patirgoties par iespēju pasaimniekot arī Daugavpilī un Liepājā. Visi ir uzvarējuši un dzer šampanieti.
Pirmajā brīdī tas viss izklausās diezgan ticami, taču, lai arī politika filozofiskā izpratnē nav gluži spēle ar nulles summu, tomēr vēlēšanās vienmēr ir gan uzvarētāji, gan zaudētāji. Ar neapbruņotu aci redzams, ka eksistenciālu krīzi pārdzīvo Vienotība. Tās sākotnējās kustības impulss izsīkst, un partijā nav redzamas pazīmes, ka šis impulss varētu atjaunoties. Ne Piebalgs, ne Smiltēns un arī ne Ķirsis nespēja šai partijai iepūst kādu jaunu, līdz šim neredzētu idejisku enerģiju. Turpinājās vien centieni pārkult tos pašus jau sen izkultos salmus, cerībā atrast vēl kādu graudu, ar ko pabarot vēlētāju. Graudu sanāca tikai tik, lai katram izceptu blokādes devu. Ar tādām pusdienām kalnus negāzt. Ar tādu ikdienišķās maizes riecienu domas virmo tikai par to, kā ātrāk kādam padoties (pārdoties). Teiksim, Bondara reģionāļiem/pūcistiem.
Līdzīgas problēmas piedzīvo arī Nacionālā apvienība, kuras kādreizējais Visu Latvijai! radītais impulss ir izčākstējis. Viss. Partijas līderi arvien vairāk sāk atgādināt grīnblatus un dobeļus, no kuriem pamazām novēršas pat visnelokāmākie partijas fani.
Formāli zirgā ir ZZS. Viņi ir uzvarējuši visvairāk pašvaldībās (tiesa, pēc skaita, nevis nozīmes). Viņiem ir premjerministrs, finanšu ministre, un viņi dominē valdībā. Taču vai šī partija iemieso to jauno, enerģētiski jaudīgo vilkmi, kura nepieciešama, lai Latvija iedrāztos 21. gadsimta realitātē ar Eiropas labklājības līmeņa sasniegšanai nepieciešamo paātrinājumu? Vai tik nav tā, ka, pieverot acis un iedomājoties burtu salikumu - ZZS, mums prātā neveidojas kaut kāds Dūklavu atgādinošs tēls ar padomju laiku kolhozu priekšsēdētāja domāšanu un pasaules uztveri? Var iebilst, ir jaunā, enerģiskā šahiste (tātad ar matemātiski analītisku prātu apveltītā) Dana Reizniece-Ozola. Vai Brigmanis, aizejot pelnītā atpūtā, varēs teikt - «Esmu savu darbu padarījis godam un tagad, Dana, nododot partijas vadības stūri tavās drošajās rokās, varu būt mierīgs par partijas nākotni»? Par to māc lielas šaubas, jo politikā izšķiroša ir mērķu skaidrība un to pamatotība, ko izcilā šahiste nesaprotamā kārtā ignorē.
Līdz šim cilvēcīgi visnotaļ simpātiskā finanšu ministre ir divreiz uzstājīgi izrādījusi iniciatīvu. Pirmo reizi, enerģiski bīdot VID ģenerāldirektora amatā Ingu Koļegovu, un otrreiz, virzot jauno «nodokļu reformu». Abās reizēs bija neskaidrs mērķis un tā pamatojums. Kāpēc tieši Koļegova? Kāpēc ar tādu degsmi tieši viņa, pat ja acīmredzamas neskaidrības ar viņas finanšu deklarācijām? Kāpēc situācijā, kad valstī trūkst naudas veselības nozarei un ne tikai tai, pēkšņi jānāk klajā ar gluži zaļu, neizstrādātu nodokļu reformu, kuras jēgu un steidzamības pamatotību paši virzītāji nespēj paskaidrot? Pat ja nodomi ir bijuši tie labākie, jēgas neskaidrība jau ir radījusi pamatīgu šaubu muklāju, no kura vēlētāji instinktīvi vairās. Vēlētājiem patīk sajust zem kājām stingru pamatu, kad ir mērķu skaidrība un argumentu tīrība. Tiklīdz viņi jūt kaut kādus miglainus, apslēptus motīvus, tā viņiem rodas sajūta, ka viņus krāpj. Šīs sajūtas rašanās ir politiķu politiskās nāves priekšvēstnesis. Un tieši šī sajūta raksturo pašreizējās varas partijas (ieskaitot pie lielās varas nepiederošo Saskaņu). Tautai zūd ticība «šitiem».
Ticību varai nevairo arī neizlēmīgums un nedrošība. Kad premjers Kučinskis runā par nodokļu reformu, par to, kur tiks ņemti līdzekļi veselībai, aizsardzībai utt., tad nav pārliecības, ka viņš skaidri zina atbildes uz šiem jautājumiem. Līdz ar to arī ZZS nākamais gads līdz vēlēšanām nebūs rozēm kaisīts un diez vai Saeimas vēlēšanu naktī viņi varēs bezbēdīgi līksmot Kalnciema ielas muižiņā. Par to, lai skumjais scenārijs nepiepildās, jādomā jau šobrīd, jo signāli ir gana draudīgi un pakausī dveš jaunie.
