Tas, ka pēdējo trīs gadu laikā Eiropā pieaug nacionālisma un separātisma tendences, ir neapstrīdami. Ir ļaudis, kas nacionālisma un separātisma pieauguma cēloni saskata 2015. gada migrācijas krīzē, ir ļaudis, kas pie visām problēmam vaino Kremļa hakeru saražotās feika ziņas.
Taču iespējams, ka problēma ir daudz dziļāka un nopietnāka.
Vēl divdesmitā gadsimta otrajā pusē Eiropas valstis bija ekskluzīvas valsts varas nesējas savā teritorijā. Demokrātiski vēlētā valsts vara bija tā, kas lēma, vai valstij būt unitārai, vai pieļaut autonomijas, kā arī to, cik liela patstāvība un kādas funkcijas tiek dotas pašvaldībām.
Šo vairāku paaudžu pieņemto un uzturēto sistēmu radikāli izmainīja Eiropas Savienības izveide. Pievienojoties ES, dalībvalstis atteicās no valsts varas ekskluzīvas lietošanas attiecībā uz brīvu preču un pakalpojumu kustību. Dalībvalstis vairāk nevarēja vienpusēji mainīt muitas likmes, bet akcīzes preču nodokļu likmes varēja grozīt tikai noteiktu robežu ietvaros. Pievienojoties Šengenas līgumam, ES dalībvalstis atteicās izmantot savu ekskluzīvo un suverēno varu attiecībā uz cilvēku kustību. Ar katru jaunu ES ekonomiskās un politiskās integrācijas soli līdz tam suverēnās valstis atteicās no viena vai otra valsts varas monopola par labu ES struktūrām. Pēc pievienošanās eirozonai valstis vairāk nekontrolēja naudas emisiju, procentu likmes utt. Pēc pievienošanās banku savienībai ES dalībvalstis zaudēja ekskluzīvo varu tieši uzraudzīt lielāko komercbanku darbību. Šī vara ir nodota Eiropas centrālajai bankai utt. Fiskālais pakts ierobežo valstu varu lemt par valsts budžeta izdevumiem utt.
Kopējā ārpolitika nozīmē, ka ikviena ES dalībvalsts zaudēja brīvību veidot sev izdevīgas divpusējas attiecības ar noteiktām trešajām valstīm (piemēram, Krieviju). Ikvienai ES dalībvalstij ir jāievēro kopējā politika utt.
Cita pēc citas suverēnās un ekskluzīvās valstu tiesības tika nodotas Briseles un Strasbūras ierēdņu armijas kontrolē un ES struktūru faktiskajā izlemšanā.
Turklāt atbilde uz jautājumu, vai ES rīcība vienmēr ir labākā un pareizākā, risinot ES struktūru kompetencē nodotus jautājumus, nav viennozīmīga. Tas apkaunojošais jandāliņš, kuru ES augstākās struktūras sarīkoja attiecībā pret ES dalībvalstīm, kuras precīzi ievēroja ES līgumus un konvencijas 2015. gada ekonomisko migrantu masveida pārcelšanās laikā, parādīja, ka ES sāk centralizēt vairāk funkciju par savām spējām tās pārvaldīt. Taču lēmums par t. s. bēgļu kvotām bija kārtējais solis Eiropas Federācijas virzienā, atņemot vēl vienu suverēnu un ekskluzīvu valsts funkciju.
Nemitīgais process - atņemt valstu funkcijas par labu ES varas centriem - tad arī ir galvenais cēlonis, kas izraisa noteiktas blaknes. Viena no blaknēm ir nozīmīgs nacionālisma pieaugums, kas ir vērojams Vācijā, Francijā, Nīderlandē un citviet.
Bet ir arī otra blakne. Nemitīga un pakāpeniska valstu varas funkciju pārnešana no centrālās valdības par labu ES struktūrām paaugstina reģionu un jo īpaši autonomo veidojumu relatīvo nozīmi un ietekmi. Valdības, kas pārtop par ES direktīvu un regulu paklausīgiem pildītājiem, zaudē agrāko varas centru nozīmi un autoritāti. Pat vairāk! Raugoties no Katalonijas, Valonijas, Flandrijas u. c. ES valstu autonomijām, Spānijas, Beļģijas u. c. centrālās valdības izskatās pēc nevajadzīgiem un ļoti dārgiem starpniekiem. Ir normāli un saprātīgi, ka mijiedarbība starp autonomijām un ES varas centriem ar laiku būtu tieša, atmetot bez reālās varas palikušos, bet joprojām varaskāros politiskos klaunus centrālajās valdībās.
Pat oficiāli ES tika paustas idejas - ka, iestājoties ES un mazinot centrālo valdību un valstu ekskluzīvās funkcijas, varētu atrisināt daudzus reģionālos konfliktus. Ja Turcija iestātos ES, tad automātiski izbeigtos Ziemeļkipras un Kipras sadalījums divās valstīs. Ja vienlaikus ES iestāsies Kosova un Serbija, tad ir cerības atrisināt šo konfliktu ļoti elegantā veidā utt.
Tā kā ES virzoties uz federāciju, dalībvalstu centrālo valdību funkcijas neglābjami samazināsies, tad ir normāli un atbalstāmi, ka apgabalu un autonomiju relatīvā patstāvība pieaugs. Spānijas valdība ir mirstošā centrālā vara, kas mirstot mēģina nepieļaut Katalonijas centienus atbrīvoties no jau agonijā gārdzoša nevajadzīga starpnieka. Spānijas valdība nemitīgi un labprāt atdod tiesības lemt par visiem svarīgākajiem jautājumiem ES struktūrām, vienlaikus nevēlas ne par gramu paplašināt Katalonijas patstāvību.
Būsim reālisti - virzoties uz federāciju - pa A. Merkeles un E. Makrona iezīmēto ceļu -, pašreizējo valdību (izņemot hegemonu - Vācijas un Francijas valdības) patstāvības funkcijām ir vieta vēstures mēslainē. Tāpēc autonomijām šis ir īstais mirklis, lai izcīnītu lielāku patstāvību!
Vai strauja valstu varas likvidēšana, kā to vēlas agresīvie federālisti, padarīs Eiropu par laimes zemi visiem? Tas jau ir cits jautājums. Kam tas noteikti sagādās ieguvumus - gigantiskajām korporācijām. Aizmēžot vai padarot vājas mazo ES dalībvalstu valdības, tās nekādi nevarēs traucēt Eiropas lielajam biznesam ekspluatēt to dalībvalstu resursus, kurus transnacionālie giganti jebkad iekāros.
