Ukraina-Krievija: Duetam nav vajadzīgs koris

Kaspars Krafts/f64
  • Kaspars Krafts/f64
1 / 1

Ukrainas politiķi sāk aprast ar nepatīkamo atklāsmi, ka Rietumu sabiedrotie no viņu uzstājības arvien vairāk nogurst un vairs to pat neslēpj. Kijevas nepiekāpīgā retorika patlaban ir novedusi pie tā, ka, Krievijas prezidentam izsakot atbalstu ANO miera uzturētāju izvietošanai Donbasā, Eiropas sabiedriskā doma viņā ierauga Ukrainas krīzes "miera balodi".

Man nākas uzklausīt Kijevas paziņu žēlabas par šādu "nodevību" un lūgumus dot padomu: kā viņiem veiksmīgāk atjaunot eiropiešos agrāko entuziasmu solidarizēties ar Ukrainas prasībām? Droši vien arī citās ES valstīs politiķi, diplomāti, eksperti saskaras ar ukraiņu kolēģu pausto izmisumu. Diemžēl patiesa atbilde ir pārāk rūgta: atgriezties vakardienā ir neiespējami.

Kijevai nevajadzētu tagad izšķērdēt sevi emociju izvirdumos, visu vainu meklējot "savtīgajā, merkantilajā" Vācijā ar tās Nordstream2 un Siemens turbīnām, Austrijā, Ungārijā vai citos "renegātos". Vai mēģināt rast savu neveiksmju attaisnojumu Donalda Trampa administrācijas iekšpolitiskajās problēmās - it kā vienīgi tās traucētu Vašingtonu izrādīt Krievijai vēl vairāk kareivīguma.

Konflikts ikdienišķojas, iekonservējas. Pie tā ir jau pierasts, efektīvs risinājums nešķiet atrodams, un arvien himēriskākas šķiet Ukrainas izredzes reiz savā kontrolē atgūt tai atrauto valsts daļu. Pat Baltijas valstis, Ukrainas interešu skaļākais (bet tāpēc arī neveiklākais) "advokāts", patlaban klusām atsalst - mūsu politiķiem un medijiem "tēma" kļūst nepopulāra. Baltiešu balstītā Gruzija nav atguvusi ne Dienvidosetiju, ne Abhāziju - taču vai tas kādu Rīgā vai Viļņā vairs šodien uztrauc?

Protams, vienmēr uz visu notiekošo var ciniski noraudzīties no reālpolitikas pozīcijām: Ukraina ir diplomātiski pievilcīga, interesanta un noderīga vien tik ilgi, kamēr ar tās palīdzību mēs - baltieši, Vācija un Francija, ES, Rietumi - varam risināt kaut kādas savas problēmas, apmierināt ambīcijas, sakārtot intereses. Tāda vienmēr ir bijusi pragmātiskās diplomātijas būtība, un tāpēc nevajag tēloti lauzīt rokas.

Tomēr Ukrainas valdībai vajadzētu atzīt, ka tās Rietumu sabiedrotie tik tiešām ļoti godprātīgi cenšas palīdzēt. ES un ASV izvērsa pret Krieviju un tās vadību plašu represīvo līdzekļu arsenālu, un tāpēc klaji nepatiesi būtu pārmetumi par to vienaldzību vai nekonsekvenci. Brisele-Berlīne un Vašingtona apzinās, ka visas racionālās robežas to "sankciju karā" pret Krieviju jau ir sasniegtas. Nekādas kaunpilnas Kremļa kapitulācijas nebūs. Nevienam nav vēlmes padziļināt konfliktu ar kodollielvalsti vienīgi tādēļ, lai izpatiktu Ukrainai vai nedaudz nobremzētu tai draudošo iekšpolitisko krīzi.

Akla ticība Rietumu visvarenībai

Citu sniegtai palīdzībai vienmēr ir būtiski nozīme, jo īpaši starptautiskajās attiecībās. Tā reizēm var būt pat neaizvietojama, taču vienmēr galvenais darbs katram ir jāpaveic paša spēkiem.

Diemžēl Ukrainas politiķu nepamatotā paļāvība, ka sabiedrotie Eiropā un Amerikā spēj visu nokārtot viņu vietā un ka Donbass un Krima tiks Kijevai "pasniegti uz paplātes", bija pārāk uzstājīga, pašhipnotizējoša. Tā tika iepotēta arī tautā, un tāpēc sabiedrība piedzīvo dziļu vilšanos.

Tik nopietna, pat traģiska problēma nekad nav atrisināma lielā pūlī, cietušajai valstij noslēpjoties aiz tās "lielo onkuļu" muguras. Uzturēt sabiedrībā šādu iedomu nozīmē ļauties pagātnes priekšstatu recidīvam, senajam "Jaltas sindromam" - ticēt tam, ka Rietumu lielvaras spēj kalpot par deus es machina. Ka tās ideāli sakārtos nacionāla mēroga problēmas vai divu suverēnu valstu domstarpības - vienalga, ar vai pret to pašu gribu. Visa XXI gadsimta globālā politika apliecina, cik muļķīga ir šāda iedoma.

Tas nozīmē, ka paši Ukrainas politiķi nevilšus piesaka savu valsti tikai par kāda cita "ietekmes sfēru", pat "okupācijas zonu". Tas tikai pakalpoja Maskavai, jo ļāva izvairīties no nekomfortabla dialoga ar Kijevu. "Par ko mums runāt ar šiem jeņķu pakalpiņiem? Ja kaut ko vajadzēs, mēs runāsim pa tiešo ar Balto namu, Valsts departamentu, Pentagonu!"

No paļāvības Rietumu varenībai bija tikai viens reāls ieguvums - Ukrainas Augstākajai Radai, valdībai un valsts prezidentam kādu laiku bija vismaz kāda sabiedriskai domai pievilcīga alternatīva neprātīgajam "karstajam" risinājumam - Donbasu atkarot ar militāru spēku.

Lai pārvarētu Ukrainas nacionālo depresiju, valsts varai būtu kardināli jāmaina stratēģija un retorika attiecībās ar Maskavu. Neraugoties uz jau gandrīz četriem savstarpēja naida un demonizācijas gadiem, tas ir reāli. Taču vai kādam Kijevā pietiks dūšas sākt tiešu un savaldīgu dialogu?

Es ticu, ka valsts galva Petro Porošenko to spētu, mācētu un īstā brīdī uzņemtos paveikt. It īpaši tad, ja viņu šajā "neiespējamajā misijā" nelokāmi atbalstītu Ukrainas nācijas pilsoniskās, intelektuālās un morālās autoritātes.

Tas tomēr ir tagadējās Ukrainas politiskās elites izdzīvošanas jautājums. Sabiedrības vilšanās par eiroorientētās varas nespēju atgūt "kaut vai" Donbasu kopā ar ekonomiskajām problēmām uztur augsni iepriekšējā politiskā režīma revanšam. Protams, tas nenozīmētu Viktora Janukoviča prezidentūras restaurāciju, tomēr Ukrainas teritoriālā vienotība tiktu nodrošināta, tai topot par kaimiņa vasali, Kremļa domīniju.

Savu pieredzi noklusējām

Liela daļa vainas ir jāuzņemas Kijevas līdzšinējā kursa karstajiem atbalstītājiem un "advokātiem" Baltijā. Ukraiņos tika vairotas ilūzijas, par kuru veltīgumu mēs paši pilnībā pārliecinājāmies gados pēc atmodas un triju valstu eirointegrācijas procesā.

Pirmkārt, Rietumu sajūsma un vispār interese par "Baltijas ceļu", dziedošajām revolūcijām un atkaliekļaušanos Eiropā beidzās ātrāk, nekā mums ticējās un gribējās. Mēs, baltieši, 90.gadu sākumā iedomājāmies sevi par pasaules nabu - tieši tāpat kā Eiromaidana protestētāji patlaban. Cerējām, ka nevardarbīgās cīņas varoņiem vēl daudz kas tiks dāvāts tāpat vien - vai piedots, pat atļauts.

Otrkārt, kā to, šķiet, visuzskatāmāk uzrādīja Baltijas valstu robežu līgumi ar Krieviju un tranzītbiznesa problēmas, pavisam tukši maldi izrādījās mūsu valdību cerības nacionālās vajadzības un konfliktus ar Maskavu kārtot caur Briseli. Rūgtā pieredze netraucēja mūsu radikālajiem ārpolitikas noteicējiem izdaļāt Ukrainai tukšus solījumus un stāstīt saldus melus.

Arī Maskava ir nogurusi

Šāds Ukrainas piedāvājums tieši sakārtot attiecības, atdzesēt emocijas un novērst savstarpējās problēmas, ja vien valsts vara tam saņemsies, Krievijai būs fundamentāls un mulsinošs pārsteigums. Taču šāds piedāvājums Maskavai ir vēlams, pat totāli nepieciešams. Kaut protams, lielkrieviski bizantiskais lepnums prasa pilnā balsī to noliegt, pat ignorējot acīmredzamo.

Visi Krievijas ieguvumi no konflikta ar brāļu tautu un kaimiņvalsti, kad hibrīdkara ažiotāža ir apdzisusi, tās valdībai patiesībā izrādās diezgan iluzorori, gaistoši, sacerēti. Tik vien ir patiesa gandarījuma, kā apzināties: NATO karavīru un jūrnieku zābaki nemīdīs krievu cilvēkam tik svētās Sevastopoles ielas!

Tomēr otrā svaru kausā ir zuduma sāpes par Krimas anksijas iznīcināto divu tautu brālību. Konflikts ar nupat vēl vistuvāko, visbrālīgāko valsti saļoga Krievijas skatījumu uz savu vēsturisko lomu "krievu pasaulē" un pasaulē vispār. Jo tā redz sevi kā cariskās impērijas mantinieci XXI gadsimtā un, tātad, atkal kā visu slāvu aizbildni un morālo līderi.

ES īstenotā Krievijas ekonomiskā izolācija - negribīga, dozēta, bet konsekventa - turpinās. Tā nopietni apgrūtina un bremzē valsts ekonomiku, devalvējot visus nesen tik svarīgos ieguvumus propagandai un varas institūciju autoritātei. Sankciju atcelšanas nosacījumi ir zināmi. Prezidenta vēlēšanas 2018.gadā ir būtisks stimuls Krievijai censties veiklāk izkļūt no Donbasa - un, kaut tas izklausās neticami, arī Krimas - slazda.

Tāpēc, hipotētiski vērtējot, Ukraina varētu pat tikt apsteigta dialoga uzsākšanā - ja nu Vladimira Putina komanda izlemtu, ka viņa tiešajiem nopelniem kaimiņvalstu samierināšanas procesā ir jābūt par nozīmīgu prezidenta vēlēšanu kampaņas vai nākamās prezidentūras sastāvdaļu.

Protams, šai valstij vienmēr ir vairāk kā svarīgi - tieši tāpat kā Ukrainai - "saglabāt seju". Tāpēc jebkādas savstarpējās piekāpšanās tiks slēptas aiz skaļiem paziņojumiem par kārtējo spožo uzvaru diplomātijā.

Savā laikā Helmūts Kols veiksmīgi apvienoja Vāciju tieši tāpēc, ka viņš par to runāja un vienojās tikai ar ieinteresēto partneri, viens pret vienu. Vispirms tas bija Mihails Gorbačovs, pēc tam - VDR pilsoniskā "pārejas" valdība. Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis, kas tobrīd uz Vāciju joprojām raudzījās kā uz savām "okupācijas zonām", praktiski tika nostādītas nenovēršamā fakta priekšā. Bundesklanclers šo vēsturisko procesu prasmīgi "nomenedžēja", neiesaistot tajā ne NATO, ne ES vai Pasaules Banku. Protams, ārpus procesa palika arī citas Varšavas bloka vai SEPP dalībvalstis.

Ukrainai patlaban ir vajadzīgs savs Helmūts Kols - apņēmīgs līderis, kas savas nācijas labumam paveic īstās lietas īstajā brīdī. Manuprāt, Petro Porošenko, apveltīts ar patriota rūdījumu un diplomāta elastību, spēj uzņemties šo vēsturisko misiju. Ceru, ka viņam veiksies to īstenot.

Komentāri [18]

 
lapa
kijevas fasistu hunta darbojas ukraina . neliesu banda ar parasenoku prieksgala.
1.oktobris, 13:40 Atbildēt
MI
Tik vien kā no ievada.
Eiropas sabiedriskā doma Putinā redz miera balodi.
Izskatās, ka tas balodis šim ir kārtīgi pieķēzijis galvu.
24.septembris, 18:08 Atbildēt
w
kremļa vasaļa murgi!
23.septembris, 22:28 Atbildēt
Skatīt visus 18 komentārus >

Politika Vairāk >

Kaut kas traks!