Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Sports

Fogelis: Sporta nozares pamati grūst birokrātisku prasību dēļ

© Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Intervija ar Einaru Fogeli, Latvijas Sporta federāciju padomes prezidentu, – par to, vai LSFP valdes locekļi atzīstami par valsts amatpersonām, par to, kādas naudas summas sadala valdes locekļi, par sporta sponsorēšanu un nozares attīstību.

- Valsts ieņēmumu dienests (VID) nesen atzina, ka Latvijas Sporta federācijas padomes (LSFP) valdes locekļi ir valsts amatpersonas, līdz ar to viņiem būs jādeklarē ieņēmumi un uz viņiem attieksies interešu konflikta novēršanas likuma ierobežojumi. Valdi atstāja pieci tās locekļi. Visi pacēlāt cepuri?

- Visi ne. Mēs kopā esam 11 valdes locekļu, un katram ir izvēles iespējas. Pēdējos deviņus gadus Latvijā likumdošana šajā jomā nav mainījusies, mēs strādājam jau otro sasaukumu, un šis amatpersonu stāsts šopavasar atgriezās ar jaunu spēku - ne tik daudz VID, bet gan atbildīgās ministrijas interpretācijā. Un tā ir Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). LSFP ir biedrības statusā, un mēs neesam vienīgā biedrība Latvijā. Mums gan likums, gan ministrija ir deleģējusi virkni funkciju, kuras jāpilda, un viena no tām ir sporta federāciju atzīšana, kas gan notiek reti. Atzīšana ir vairāku pakāpju process, jo federācijas, kas ir atbilstošas visām likuma prasībām un kuras ir akceptētas no Starptautiskās Olimpiskās komitejas, kā arī no starptautiskās sporta organizācijas GAISF(Global Association of International Sport Federations), tiek atzītas automātiski. Atsevišķi gadījumi ir ar federācijām, kuras neietilpst nevienā no minētajām organizācijām. Tā, piemēram, Latvijā ir novuss - tipisks latviešu sporta veids, kas vienmēr te bijis svarīgs, tāpēc ir paredzēta īpaša kārtība: Nacionālā sporta padome pieņem lēmumu - atzīt vai neatzīt to kā sporta veidu, kam LSFP izraksta atzīšanas apliecību. Šobrīd ir 89 sporta federācijas. Nākamā, kas gaida atzīšanu, ir sporta joga. Tā nav nevienā no manis nosauktajām sporta organizācijām, līdz ar to tikai Nacionālā sporta padome ir tiesīga pieņemt lēmumu attiecībā uz šo federāciju kā sporta veidu Latvijas teritorijā. Tātad sporta veida atzīšanas funkcija tika ņemta par pamatu, nosakot amatpersonu statusu LSFP valdei, līdz ar to virkne kolēģu tika nolikti izvēles priekšā: kā strādāt tālāk?

- Tātad no LSFP valdes locekļu amata atkāpās Atis Sausnītis, Pēteris Apinis, Jānis Naglis, Ilvis Pētersons un Agris Blaus. Kāda bija argumentācija demaršam?

- Amatpersonas statuss uzliek citus pienākumus, ir cita līmeņa atbildība, bet galvenās ir divas lietas. Tā, pirmkārt, ir deklarāciju iesniegšana, bet vēl būtiskāk ir tas, ka amatpersonai ir jāsaņem IZM atļauja par amatu savienošanu, pildot darba pienākumus savā pamata darbavietā. Ņemot vērā to, ka visi valdes locekļi, izņemot prezidentu, pilda savus pienākumus pilnīgi brīvprātīgi, par to nesaņemot nekādu atlīdzību, parādās pilnīgi jauns stāsts: valdes loceklim kā amatpersonai jāaizpilda deklarācija, un viņam arī jādodas uz attiecīgo ministriju, lai lūgtu atļauju pildīt savu pamatdarbu. Kolēģi nolēma, ka šis process ir pārāk sarežģīts, un atteicās būt par valdes locekļiem. Pēteris Apinis skaidri pateica, ka viņš ir galvenais redaktors pieciem žurnāliem - Šveicē, Krievijā un Latvijā - un viņa kolēģi ārzemēs nesapratīs, kāpēc pēkšņi ir jāierobežo sava darbība, jo katrā žurnālā no īpašniekiem ir jāsaņem atļauja, darboties sabiedriskajā organizācijā. Manuprāt, šis ierobežojums, ņemot vērā arī Satversmi, ir noteikts neadekvāti, jo tas ierobežo personu loku, kas var darboties sabiedriskajā sektorā, ziedojot savu enerģiju, laiku un līdzekļus. Ikviens no aizgājušajiem valdes locekļiem pilda amata pienākumus arī «dzimtajā» federācijā, jo, ja tu tur neesi, ir naivi cerēt, ka tevi ievēlēs LSFP valdē. Amatpersonas statuss nes līdzi rūpīgu izvērtēšanu: vai neesi interešu konfliktā? Ja, piemēram, es esmu ziedotājs un vienlaikus amatpersona, tad interešu konflikts var parādīties ļoti ātri. Tad jāizšķiras: vai es gribu turpināt ziedot, vai arī, ja cilvēki man ir uzticējušies un ievēlējuši konkrētā amatā, pildīt amata pienākumus?

- Dažos medijos parādījās pieņēmumi: LSFP līdz ar Latvijas Olimpisko komiteju sadala valsts sportam atvēlētos līdzekļus, kas mērāmi miljonos, un, tā kā dalīta tiek nodokļu maksātāju nauda, organizāciju vadītājiem jābūt tādam pašam statusam kā valsts amatpersonām, tomēr ne LOK, ne LSFP to nevēlas, tāpēc budžeta naudas piešķiršanas shēmas izveidotas tā, lai amatpersonas statusu nevarētu noteikt.

- Nē, tā nav. LSFP saņem finanšu resursus stingri saskaņā ar mūsu programmām, kuras mūsu biedri ir akceptējuši kopsapulcē, un šīs programmas tiek veidotas, pamatojoties uz valsts politiku kopumā. Turklāt šis finansējums tiek saņemts stingri pēc līguma, kas noslēgts starp mums un IZM, un šajā līgumā katrai programmai ir paredzēts konkrēts finansējums. Saskaņā ar likumu mums nav nekādu tiesību šo finansējumu pārdalīt vai kā citādi ar to rīkoties. Ministrs vai valsts sekretārs, apstiprinot ar savu parakstu šo līgumu, ir pateicis, ka tieši šādā veidā šie finanšu resursi ir jāizlieto. Tostarp ministrijā tiek saskaņots un apstiprināts LSFP štatu saraksts, algu apmēri. Tiek saskaņoti visi kritēriji, pēc kuriem nauda tiek dalīta tālāk sporta federācijām. Mēs par to esam balsojuši savā organizācijā, tas ticis apstiprināts ministrijā, mēs pēc tam saņemam naudas summu, tā mums jāieliek ekseļa tabulā, pēc tam atbilstoši punktiem jāsaskaita, kāds finansējums tiks tai vai citai federācijai. Neviens valdes loceklis nevar pateikt: klausies, man šī federācija ļoti patīk, šai dosim vairāk. Ir kritēriju sistēma, proti, punktu summa, kas tiek doti par masveidību, pasākumu daudzumu, par darbu ar jaunatni, izglītības programmām utt. Pēdējā kopsapulcē piedalījās 86 federācijas un nebija neviena signāla, ka kaut kas būtu slikti. Ja sāktos brīvdomāšana attiecībā uz finansējuma sadali, tad desmit padomes biedru var sasaukt kopsapulci un noprotestēt to, ko izlēmuši daži, un patriekt visus. Galvenais ir iekšējās kontroles mehānisms. Atšķirībā no valsts amatpersonām mēs visi esam vēlēti. Mūsu budžets gadā ir trīs miljoni eiro. Varbūt kāds domā, ka sēž kaut kāda maza kopiņa un sadala šos trīs miljonus...

- Bet daudzi cilvēki tā arī domā.

- Ir nopietna kontrole. Tiek kontrolēts arī tas, kā federācijas saskaņā ar mūsu iesniegto tāmi izmanto piešķirto finansējumu. Arī federācijai nav nekādu iespēju, piemēram, sarīkojot Latvijas čempionātu, izmaksāt piešķirto finansējumu sev algās. Katru mēnesi mēs saņemam atskaites, katrus trīs mēnešus mēs sniedzam atskaiti ministrijai.

- Jūs saņemat algu par savu darbu kā Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents?

- Kad sākām apgūt Eiropas projektus, valde lēma, ka man jāsaņem atlīdzība. Mans pamatdarbs ir Latvijas Olimpiskajā vienībā, un LSFP es strādāju ārpus pamatnodarbes. Deviņdesmito gadu sākumā piedalījos LSFP dibināšanā un izveidē. Tas, ko mēs varam darīt un darām, ir - aizstāvēt sporta nozares intereses un piedalīties likumdošanas procesā. Pavisam nesen panācām to, ka sporta skolas sāks jauno mācību gadu federācijas biedru statusā. Sporta skolas veido pašus sporta pamatus, un palikt bez federācijas biedra tiesībām - tas nebūtu pareizi. Nākamais jautājums: antidopinga sistēma. Ceru, ka abas atbildīgās ministrijas - Veselības un Izglītības - šajā jomā reaģēs loģiski un neviens ar starptautiskajām sankcijām nevērsīsies pret mūsu sportistiem. Mēs pēdējos gados piesaistām Eiropas projektus, un viens no tādiem bija partnerpogramma ar kaimiņvalstīm, tostarp ar skandināviem. Regulāri piesaistām resursus, kas attiecas uz Eiropas sporta nedēļu, un tie ir aptuveni 200 000 eiro katru gadu. Bet arī šajās programmās viss ir ļoti stingri reglamentēts. Mēs vispirms ieguldām savu resursu, un tikai pēc tam mēs saņemam finansējumu no Eiropas. Kad esam Eiropai iesnieguši visus izmaksu dokumentus, Eiropas Komisija tos pārbauda, un tikai tad mēs saņemam kompensāciju. Nozare paļaujas lielākoties uz pašvaldībām, kur viens centrs ir sporta skola, otrs - sporta klubi. Pamatā ir pašvaldību un valsts resursi. Kas notiek ar individuālo resursu, to, ko vecāki iegulda savos bērnos, mēs prognozēt nevaram. Sponsoru devums - tas ir resurss, par ko mēs varam atskaitīties, taču mēs to nevaram prognozēt. Es nezinu, kas būs līdz gada beigām, kaut arī ar sponsoriem mums ir noslēgti sadarbības līgumi. Kā veidosies bizness, kā attīstīsies ekonomika, kāda situācija būs katrā konkrētā uzņēmumā? Tāpēc mēs nevaram plānot sponsoru devumu divus vai četrus gadus uz priekšu.

- Ir aizgājuši pieci LSFP valdes locekļi. Kas notiks tālāk?

- Mums ir kvorums: no 11 valdes locekļiem seši palikuši, un mēs varētu strādāt līdz nākamajām vēlēšanām. Bet tā nav laba prakse. Tāpēc septembrī mēs rīkosim ārkārtas kopsapulci, līdz ar to arī ārkārtas vēlēšanas. Iepriekš bija tā: katram kandidātam bija jāsniedz apliecinājums, ka viņš ir gatavs pildīt amata pienākumus, savukārt šobrīd būs jāsniedz vēl viens apliecinājums: ievēlēšanas gadījumā uzņemties amatpersonas statusu, pildot visas saistības, kuras uzliek likums.

- Kā jūs domājat, kāpēc VID izdomāja, ka jāmaina valdes locekļu statuss?

- Iespējams, ka šis amatpersonas statuss zināmā mērā ir politiskas iedarbības instruments, lai ietekmētu sabiedrisku organizāciju. Ne jau deklarācija, bet amatu savienošana ir galvenais instruments. Ja tiek ievēlēta jauna valde un jauni biedri, tad amatu apvienošanas atļaujas sniedzējam ir iespēja padomāt: šis biedrs man patīk vai ne? Ar šādu praksi esmu jau saskāries valsts dienestā, tāpēc tas nav kaut kāds mans ļaunais sapnis - tā ir dzīves realitāte. Taču, ņemot vērā Satversmi un likumdošanu, šīm normām ir jābūt samērojamām. Valdes locekļi nesaņem nekādu samaksu par savu pienākumu pildīšanu, nekādus bonusus, bet viņiem tiek uzlikti ierobežojumi kā valsts amatpersonām. Ieviešot šo normu, ir ļoti liela iespēja ierobežot aktīvu cilvēku līdzdalību sabiedriskajā kustībā. Mēs riskējam zaudēt sabiedriski aktīvus cilvēkus, kuri ir iesaistījušies šajā procesā. Turpmāk, iespējams, daudz cilvēku norobežosies no sabiedriskajām aktivitātēm. Šādā veidā mums ir lielas iespējas sagraut tos pamatus, uz kuriem balstās sporta nozare.

- Vai izmaiņas likumdošanā netraucēs sponsorēt sportu?

- To redzēsim pēc gada. Līdz šā gada beigām sporta, kultūras un labdarības organizācijas vēl strādās ar saviem sadarbības partneriem tā, kā tas ir bijis līdz šim. Savukārt 2018. gads parādīs to tendenci, ar kuru iesoļosim 2019. gadā. Nodokļu paketē pēdējā laikā nav veiktas apjomīgas izmaiņas, tāpēc mēs kopā ar uzņēmējiem un sadarbības partneriem pa punktiem iziesim cauri visiem jautājumiem, lai saprastu, kādas katram ir iespējas.

- Kāda ir sadarbība ar Izglītības ministriju? Vai tā ir saprotoša attiecībā uz sportu?

- Mani uztrauc tas, ka nereti dominē uzstādījums «mēs - valsts, bet jūs - sabiedriskais sektors». Bet mēs taču esam viens vesels, mēs darām vienu darbu. Ministrijā vienmēr esmu uzsvēris: mēs neesam konkurenti, mēs strādājam vienā nozarē. Sports ir ļoti būtiska un svarīga nozare - sākot ar veselības lietām un sociālo integrāciju, turpinot ar piemēra rādīšanu jaunatnei un valsts vārda nešanu pasaulē. Un mūsu pamatproblēma ir: kā nodrošināt šā sektora darbību? Visu uzkraut uz pašvaldības pleciem - tas ir nereāli.

- Cik lielā mērā valsts dotē sportu?

- Šā gada sporta budžets ir 49 miljoni eiro, no kuriem 19 miljonus veido valsts galvotie kredīti (divi miljoni eiro) un Saeimā no dažādām frakcijām iesniegtie priekšlikumi un sabalsotās investīcijas pašvaldību sporta objektos (17 miljonu eiro). Tātad 30 miljonu eiro ir tas īstais sporta budžets. Līdz šim no tiem datiem, kurus deva Finanšu ministrija, sabiedriskajā labumā tika ziedots visām jomām kopā - ne tikai sportam vien - aptuveni 45 līdz 50 miljonu eiro. No šīs summas ap 15-20 miljoniem eiro tika piešķirti sporta nozarei. Cik miljonus eiro sportam ir piešķīrušas pašvaldības, precīzu datu mums nav. Par sporta skolām var pateikt: valsts dod aptuveni 15 miljonu eiro, pašvaldības pretim dod vismaz tikpat daudz. Milzīgs ir pašvaldību ieguldījums sporta infrastruktūras attīstībā, sniegtais atbalsts saviem sporta klubiem, sporta pasākumiem savā teritorijā! Un cik daudz savos bērnos vēl iegulda vecāki... Palaist bērnu uz skolu, iegādāties viņam sporta tērpu un apavus - tas prasa vismaz 50 eiro, nerunājot nemaz par to, ka daudzi bērni iet trenēties kādā sporta veidā, kur jāpērk speciālie tērpi un sporta rīki.

- Kā šobrīd pietrūkst sporta nozares attīstībai?

- Sāksim ar to, kas mums ir: aktīvi un sportot griboši cilvēki, pašvaldības, kuras rūpējas par stipru nozares pamatu, augstas kvalitātes sporta infrastruktūra, zinoši sporta pedagogi, treneri. Reizēm pietrūkst kopīgas koordinācijas starp valsts un sabiedrisko sektoru, savstarpēja ieklausīšanās. Mums ir Nacionālais attīstības plāns, ir sporta attīstības programma, bet nav īstas saiknes starp šīm lietām ikdienā. Otrkārt: līdz šim likumdošana ziedotājiem bija ļoti labvēlīga, kāda tā būs turpmāk - redzēsim pēc gada. Nepieciešams prognozējams, stabils finansējuma pamats. Labi, ja mēs varam prognozēt šīs sezonas finansējumu. Bet mums vajadzētu prognozēt vismaz olimpisko ciklu - četrus gadus. Šā gada sporta budžetu mēs ar Saeimas palīdzību kaut kā salīmējām, taču situācija, kāda tā ir šodien - sevišķi tad, ja 17 miljonu investīcijas noņemam nost, šogad sporta vajadzībām mums jau tagad ir mīnus divi miljoni. Un ar šādu situāciju mēs sākam katru gadu. Līdz gada beigām, pateicoties kopīgam darbam, mums vienmēr ir izdevies saglabāt stabilitāti, nereti pat mazliet uzlabojot finansiālo stāvokli.