75 gadu vecumā mūžībā devies Džons Nikolsons, kurš pats piedalījies tikai vienā F1 pasaules čempionāta posmā, bet ieguvis divus titulus kā dzinēju ražotājs.
Jaunzēlandietis vislabāk bija pazīstams kā "Nicholson-McLaren" dzinēju darbnīcas izveidotājs, palīdzot sarūpēt "McLaren" komandai divus F1 titulus.
Lai gan Nikolsonam nekad nebija tik daudz līdzekļu, lai pilnvērtīgi startētu Formulā 1, viņš guvis panākumus mazāka mēroga autosacīkstēs, tostarp kļūstot par 1973. un 1974. gada Lielbritānijas "Formula Atlantic" čempionu.
Sešdesmito gadu beigās viņš bija viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri ieradās Anglijā, lai mēģinātu izveidot karjeru motoru sportā. Savā dzimtenē viņš jau strādāja par inženieri un ražoja motorus, līdz ar to pēc ierašanās Lielbritānijā saņēma darba piedāvājumu no Brūsa Maklārena, "McLaren" komandas izveidotāja.
Vēlāk viņš izveidoja pats savu "Nicholson-McLaren" darbnīcu, piegādājot savus ražojumus "McLaren" un "Embassy Hill" komandām. Motori, kuru tapšanā lielā mērā līdzdarbojās Nikolsona firma, bija pazīstami kā leģendārie "Cosworth DFV". Ar tiem par F1 čempionu 1974. gadā kļuva Emersons Fitipaldi, bet 1976. gadā - Džeimss Hants.
Nopelnītā nauda ļāva atkal startēt autosacīkstēs, lai gan uz starta F1 čempionātā viņš izgāja tikai 1975. gada Lielbritānijas Grand Prix izcīņā, kur ar "Lyncar-Cosworth" formulu ierindojās 17. vietā.
