Latvijas sportistos un tehnikā ieguldīts vairāk nekā līdz šim, lai sagatavotos ziemas olimpiskajām spēlēm (OS) Phjončhanā – vai varam gaidīt arī lielākus panākumus, vairāk medaļu? Kā izskatās ziemas sporta veidu attīstība nākotnē, kas mainījies pēc Krievijas olimpiskās komitejas diskvalificēšanas – Neatkarīgās intervija ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Aldonu Vrubļevski.
Neatkarīgā: - Latviju Phjončhanas OS Dienvidkorejā pārstāvēs 35 sportisti deviņos sporta veidos (no 15). Atskaitot uz OS netikušo hokeja izlasi - kvantitatīvi līdzīgs skaits kā iepriekš. Vai sastāvs ir labāks kvalitatīvi?
Aldons Vrubļevskis: - Kvalitatīvi ir labāk nekā iepriekš - lielākā daļa Soču spēļu medaļnieku ir ierindā un pēc Sočiem parādījuši, ka spēj izcīnīt medaļas gan Eiropas, gan pasaules čempionātos un pasaules kausos - kamaniņu komandas stafetē, skeletonā, bobsleja četriniekos, divniekos. Tik titulēta komanda kā šoreiz mums vēl nav bijusi. Vēl ir daži jaunie, perspektīvie, kuri arī veiksmes gadījumā var sevi parādīt. Atsevišķos startos daudz kas tiešām ir atkarīgs no veiksmes. Piemēram, Haralda Silova masu slidojums Eiropas čempionātā to spilgti parāda - pēc nolikumā minētajiem 16 apļiem viņš bija pirmais, bet cilvēka vai tehnikas kļūdas dēļ viņam medaļu atņēma, jo lika noslidot 17 apļus. Kā izbijušam riteņbraucējam, šorttrekistam, kas ir pārgājis uz ātrslidošanu, masu startā viņam ir priekšrocības. Bet, protams, lielākās cerības ir uz renes sporta veidiem, uz biatlonista Andreja Rastorgujeva veiksmi.
- Uz cik medaļām varētu cerēt?
- Nekad to pirms OS nerēķinu. Pat ja būs tikai viena medaļa, arī tas būs sasniegums. Bet domāju, ka būs vairākas vietas vismaz pirmajā sešniekā, desmitniekā, kas arī ir ļoti augsts rezultāts. Ne velti OS ar personisko diplomu tiek apbalvoti pirmo astoņu vietu ieguvēji!
- Pēc Martina Dukura aizkavētās diskvalifikācijas Pasaules kausa posmā Sanktmoricā treneris Dainis Dukurs pauda bažas, ka «ir kaut kādas spēles ar slidu pārbaudēm». «Kaut kādas spēles» var iezagties arī Phjončhanā, ņemot vērā, ka sīvākais konkurents un favorīts ir korejietis?
- Negribu tam ticēt, kamēr tam nav pierādījumu, tāpat kā bija ar aizdomām Sočos. Kad ir pierādījumi, tad nevar faktus noliegt, redzam, ka Krievija jau arī vairs pat nenoliedz manipulācijas un to, ka bijusi kaut kāda sistēma. Tajā pašā laikā viņi neatzīst valsts vainu, bet vaino atsevišķas amatpersonas. Organizētai, sistēmiskai manipulācijai nevajadzētu būt, visas sporta bāzes tiek veidotas, projektētas, būvētas, pieņemtas, homologētas pēc starptautiskajiem noteikumiem. Šajos procesos piedalās tik daudz cilvēku un organizāciju, kā plānota krāpšana, manuprāt, nav iespējama. Cilvēcisko faktoru nekad nevar izslēgt.
- Kā vērtējat Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu par virknes Krievijas sportistu nepielaišanu dalībai OS, vienlaikus 169 sportistiem ļaujot piedalīties? Jo īpaši pēc nesenā Sporta arbitrāžas tiesas lēmuma par diskvalifikācijas atcelšanu 28 Krievijas sportistiem?
- Abos lēmumos nav pretrunu, katram ir konkrēts pamatojums. SOK 5. decembra lēmums nemainās neatkarīgi no tā, kādus lēmumus pieņēmusi starptautiskā sporta arbitrāža. SOK ir diskvalificējusi Krievijas olimpisko komiteju un tā netiek pielaista OS, SOK tikai individuāli ielūdz konkrētus tīros atlētus, par kuriem ir pierādījumi, ka viņi nav bijuši iesaistīti un sodīti. SOK pati izvēlas, kurus ielūgt. Uzreiz pēc šī sprieduma SOK paziņoja, ka arbitrāžas spriedums nenozīmē, ka šie sportisti ir pasludināti par nevainīgiem. Arbitrāža vienkārši ir paaugstinājusi pierādījumu bāzes latiņu, bet attiecībā uz sportistu ielūgšanu uz OS SOK neko nav mainījusi, un arī arbitrāžas tiesas attaisnotie sportisti Phjončhanā nestartēs. OS īpašnieks un saimnieks ir SOK. Es arī uz savu ballīti savās mājās ielūdzu tos, ko vēlos, un man nav nevienam jāskaidro, kāpēc kādu ielūdzu vai nē.
Vienlaikus SOK uzsver, ka pēc motivēta sprieduma saņemšanas par katru sportistu (šobrīd ir publicēta tikai rezolutīvā daļa) SOK apsvērs iespēju vērsties Šveices federālajā tribunālā, lai pārsūdzētu šo lēmumu. Tāpat to varēs darīt arī tie 11 sportisti, kuru sūdzības apmierināja tikai daļēji un kuriem automātiski paliks spēkā aizliegums piedalīties OS.
- Kā vērotājam no malas vērtēt, vai šie tiesas 28 attaisnotie sportisti ir lietojuši dopingu, bijuši tīri vai nē? Kam ticēt?
- Starptautiskās sporta arbitrāžas ģenerālsekretārs paziņoja, ka spriedums nenozīmē, ka šie 28 sportisti tiek pasludināti par nevainīgiem. Tas nozīmē tikai to, ka atbilstoši iesniegtajiem pierādījumiem arbitrāža viņus nevarēja uzskatīt par vainīgiem, jo Denisa Osvalda vadītās SOK disciplinārās komisijas lēmums nav balstīts uz pietiekamiem tiesiskajiem argumentiem. Mainoties pierādījumu bāzei vai ienākoties jaunai informācijai, iepriekš neatklātiem faktiem, viss var turpināties.
- Daudzi jau izteikušies par Krievijas naudas ietekmi, tostarp Dainis Dukurs vēl pirms šī arbitrāžas sprieduma izteicās par Krievijas Gazprom naudas ietekmi skeletonā un bobslejā.
- Šobrīd ir skaidrs, ka medaļas mainīsies bobslejā. Vai medaļas mainīsies arī citos sporta veidos, varēs pateikt pēc Šveices federālā tribunāla lēmuma aprīlī, maijā.
- Vai sporta pasaule, sporta un farmācijas attiecības un vēl kādas lietas ir būtiski mainījušās pēc Krievijas dopinga skandāla?
- Domāju, tur nekas daudz nemainās. Sporta pasaule mēģina veidot dažādus mehānismus, lai aizsargātu sistēmu no kaitīgās ietekmes, dopinga. Dopings nav tikai vielas, tās ir arī dažādas metodes, kaut vai tā pati asins pārliešana, citi runā pat par manipulācijām gēnu inženierijas līmenī. Aizliegtu vielu metožu saraksts ir milzīga grāmata, un pārkāpēji vienmēr bijuši priekšā ķērājiem, tā ir milzīga industrija. Tiek meklēti efektīvāki veidi, kā to ķeršanu padarīt mazāk atkarīgu no naudas, finansēm, politiskiem lēmumiem. Ir pieņemts lēmums par neatkarīgās testēšanas institūcijas izveidi, kura dopinga provju ņemšanu un pārbaudi pārņems no Pasaules antidopinga aģentūras (WADA). WADA paliks likumdošanas izstrāde, politikas veidošanā cīņā pret dopingu - nebūs vairs tā, ka tā pati pieņem lēmumus un pati izpilda. Tā tiek mēģināts nodalīt tās iespējamās ietekmes, par kurām minējāt, kur nauda, ietekme vai politika kaut ko var grozīt. Jo daudzveidīgāki ir realizācijas mehānismi, jo grūtāk ietekmes aģentiem atrast ietekmes punktus.
- Arī Latvijā nesen valdība un Saeima konceptuāli akceptēja grozījumus Sporta likumā, lai izveidotu atsevišķu tiešās pārvaldes iestādi - Latvijas Antidopinga biroju. Ko tas reāli mainīs - vai tikai tiks sakārtoti papīri atbilstoši starptautiskajām prasībām?
- Latvijas valsts antidopinga sistēma atbildīs Pasaules antidopinga aģentūras prasībām. Šī, manuprāt, nav ideālā versija, bet tādu lēmumu valdība ir pieņēmusi, un WADA to akceptē kā atbilstošu, lai vairotu iestādes neatkarību un arī celtu tās kapacitāti. Vienlaikus ar biroja izveidi valdība pieņēma lēmumu šogad par 600 000 eiro palielināt biroja finansējumu, kāds saglabāsies arī turpmāk. Tas nozīmē, ka, nosacīti, 150 provju vietā Latvijā varēs paņemt 1000 provju gadā. Provju skaits arī ir viens no rādītājiem, pēc kā WADA vērtē valsts sistēmas atbilstību tās prasībām. Tik mazs provju daudzums uz visu Latviju - 150 proves, ko valsts varēja nodrošināt, ir daudz par maz uz visiem sporta veidiem! Nav pateikts, cik proves obligāti vajag uz 100 000 iedzīvotājiem vai sportistiem, bet skaidrs, ka līdz šim bija par maz.
- LOK no Latvijas delegācijas Phjončhanā izslēgusi skeletona komandas tehnisko darbinieku Rodžeru Lodziņu «par aizskarošu, necienīgu un Latvijas delegāciju apkaunojošu rīcību», necenzētiem izteikumiem grupas sarakstē. Sportistiem nekaitēs viņa neesamība? Šo soli saskaņojāt ar Dukuriem?
- Dukuriem atļauju neprasījām, bet Dainis Dukurs tika informēts un viņa viedoklis tika prasīts pirms šī lēmuma pieņemšanas. Dainis arī piekrita, ka Lodziņš ar šiem komentāriem un rupjībām ir pārkāpis sarkanās līnijas un tas nav olimpiešu cienīgi, un, ja mēs pieņemsim visstingrāko lēmumu, skeletona komanda to respektēs. Šajā sezonā Lodziņš ar Dukuru komandu nav braucis uz Pasaules kausa izcīņu, bez viņa ir iztikuši līdz šim un, domāju, iztiks arī turpmāk. Pieņemot lēmumu, bija jāapsver, kādas situācijas var izveidoties, ja šāds cilvēks, kuru grūti prognozēt un ar kuru pat viņa sporta veida cilvēki netiek galā, atrodas olimpiskajā ciematā un kādu atmosfēru tur var radīt! Piemēram, ja viņam kaut kas nepatiks, viņš piedzersies un atkal sāks skandalēt, tas atstās iespaidu arī uz citiem sportistiem. To nedrīkstam pieļaut!
- Varat apgalvot, ka šogad nebūs pamata sašutumam par Latvijas delegācijas sastāvu uz Phjončhanu, ka aizbraukuši birokrāti, par kuru esamību tur priecīgi vienīgi viņi paši, bet nekādu pienesumu ne līdz tam, na OS laikā nedod?
- Vadoties no Rio spēļu pieredzes ar peldēšanas federācijas prezidenta un arī citu sporta federāciju prezidentu atrašanos olimpiskajā ciematā spēļu beigu periodā, kad bija vairāk brīvas vietas, kuri tieši nesniedza sportistiem atbalstu sacensībās, nolēmām, ka nav nepieciešama negatīva publicitāte, un noteicām sporta federāciju prezidentu statusu Latvijas olimpiskajā delegācijā. Ieteicām visiem nacionālo federāciju prezidentiem censties iegūt starptautiskās federācijas akreditāciju, un trīs no pieciem federāciju prezidentiem to ir ieguvuši - Jānis Kols, Baiba Broka un Atis Strenga.
- Sabiedrība jau sašūmējās par iespējamo izglītības ministra biroja vadītāja došanos Phjončhanu.
- Saskaņā ar OS organizācijas protokolu uz OS tiek aicināti valstu prezidenti, karaļi, premjerministri un par sportu atbildīgie ministri. Premjeram un prezidentam līdzi var braukt trīs, atbildīgajam ministram - viena pavadošā persona. Bieži tie ir dzīvesbiedri vai kādi darbinieki. Piemēram, Londonas spēlēs toreizējais izglītības ministrs Roberts Ķīlis kā savu pavadošo personu pieteica iepriekšējā gada labāko sporta skolotāju no Ventspils, un nevienam sašutums neradās. Šoreiz pārpratums radās pēc tam, kad Saeimas sporta apakškomisijā ministrijas pārstāvis paziņoja, ka gatavojas braukt ministrs un viņa biroja vadītājs. Galu galā ne viens, ne otrs nebrauks.
Nebrauc arī premjers. Brauc prezidents ar kundzi un divām personām no prezidenta kancelejas, un diviem miesassargiem. Vienlaikus norisināsies arī prezidenta oficiālā vizīte Korejas Republikā, tiks atklātas jaunās Latvijas vēstniecības telpas.
- Premjera nebraukšanu olimpiskā saime neuztver kā aizvainojumu?
- Ja neviens nebrauc, tad jā, tad liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar attiecībām valstī. Mums bija šāda situācija 2000. gadā Sidnejā, kad neviena no svarīgākajām valsts amatpersonām neaizbrauca uz OS un Austrālijas latvieši prasīja, kas notiek - vai nevienam sports nepatīk, vai viņi neciena sportistus? Turklāt Latvija izcīnīja zelta medaļas - vai nevienu valstsvīru tas neinteresē?
Protams, dažādi var uztvert, bet, ja prezidents atbrauks, domāju, tas būs pietiekami cienīgi.
- Mūsu sportistu finansiālās, tehniskās un cita atbalsta iespējas uz katrām OS pieaug, tiek ieguldīta liela nauda arī tehnikā. Sportisti var vairāk domāt par treniņu procesu, gatavošanos, un nebūs vietas atrunām, ka mēs, nabadziņi, nespējam konkurēt ar bagātajām valstīm?
- Vietas atrunām paliek arvien mazāk. Jo vairāk mēs sporta veidu prasības un sportistu vēlmes apmierinām, jo mazāk paliek vietu atrunām. Līdz ar to arī palielinās atbildības slogs - jo vairāk esi ņēmis, jo vairāk no tevis prasa.
- Protams, visi lepojamies ar mūsu skeletonistu panākumiem, tomēr, ja skatās uz cilvēku skaitu, kas ar šo sporta veidu nodarbojas, ieguldījums ir neproporcionāli liels. Līdzīgi bobslejā, kur vienas kamanas izmaksā 200 000 eiro. Vai nav dilemma - ieguldīt sporta veidos, ar ko nodarbojas maz cilvēku un kas nekad nebūs masu sports, bet ir šī izcilība, vai tomēr sporta veidos, kur ir lielāka masveidība?
- Protams, šie nekad nebūs masu sporta veidi. Bet valstij pieder mantojumā saņemtā Siguldas bobsleja un kamaniņu trase. Ja to grib uzturēt un ekspluatēt, tad sporta veidi, kas tajā var attīstīties, ir jāuztur. Ne velti pirms diviem gadiem nacionālā sporta padome pieņēma lēmumu atzīt par prioritāri finansējamiem ziemas individuālajiem sporta veidiem tieši šos trīs renes veidus un biatlonu - sporta veidus, kur ir lielākie panākumi. Igaunijā tādas trases nav, un viņiem nav šo sporta veidu un sportistu. Viņi vairāk orientējas uz slēpošanu, ziemeļu divcīņu, tramplīnlēkšanu, biatlonu - veidiem, ko var attīstīt viņu no Padomju Savienības mantotajā trasē Otepē.
Jā, nauda tiek iztērēta salīdzinoši nelielam daudzumam cilvēku, bet vienlaikus viņi slavina Latvijas vārdu un rāda mūsu sasniegumus pasaulei, kur mēs varam būt pirmie, otrie, trešie un ar to lepoties citu valstu vidū. Nedomāju, ka tas ir neproporcionāli daudz, cik tiek iztērēts, lai gūtu šādus sasniegumus. Ja šos 200 000 eiro, par ko nopirka kamanas, atdotu tautas sportam, tas izšķīstu un atdeves nebūtu. Tajā pašā laikā, ja prioritāri atbalstām šos sporta veidus, tad jādara viss iespējamais, lai tos tiešām maksimāli atbalstītu, nevis vienu slieci iedodam, otru sagādājiet paši!
- Ja atbalsta šos sporta veidus, tad jāiegulda arī tajā, lai rodas jaunie sportisti, veidojas atlase.
- Protams, un tas jau arī notiek!
- Cik šobrīd Latvijā ir skeletonistu (mājaslapā minēti astoņi)?
- Vairāk nekā 10, to skaitā gan Ivo Šteinbergs, kurš kāpis uz pjedestāla Eiropas kausā Siguldā, Krists Netlaus, kurš uzvarēja pasaules junioru kausa kopvērtējumā šajā sezonā. Ir viena jauna, talantīga meitene, kura arī junioru sacensībās gūst labus rezultātus. Trīs skeletonistu komanda piedalījās jaunatnes ziemas OS 2016. gadā Lillehammerē un ieguva divas ceturtās vietas. Nav tā, ka aiz Dukuriem un Leldes Priedulēlas nav nekā! Kaut kas ir!
Kamaniņās darbojas kamaniņu skola Siguldā, Murjāņu kamaniņu sporta nodaļa, un jauniešu sacensībās ir vairāk nekā 60 dalībnieku 14-16 gadu vecumā. Notiek darbs, lai jaunie nāktu klāt. No 10 kamaniņu komandas dalībniekiem trīs ir pirmoreiz savās OS.
- Ar Stokholmu sāktas sarunas par iespējamu Siguldas trases izmantošanu ziemas OS, ja Stokholma iegūs to rīkošanas tiesības 2026. gadā. Ko tas nozīmētu Latvijai, Latvijas sportam, varbūt arī Siguldas trasei, mūsu sportistiem, ja te tiešām notiktu OS?
- Tas dotu milzīgu pacēlumu! Kad spēles 1980. gadā rīkoja Padomju Savienība, tālaika kompartijas vadītājs Augusts Voss acīmredzot nobijās no atbildības un noraidīja piedāvājumu Rīgā sarīkot burāšanas sacensības. Tallinā to nenoraidīja, un līdz šai dienai visa Igaunijas sporta sistēma dzīvo no toreiz veiktā ieguldījuma.
Ja OS notiktu Siguldā, pirmkārt, iegūtu Sigulda, otrkārt, pati trase tiktu pilnveidota, lai tur var notikt pilnvērtīgs Pasaules kauss bobslejā un skeletonā, ieskaitot četrinieku sacensības. Tiktu uzbūvēts papildu park ferme, kur glabāt četrinieku kamanas, kravas lifti četrinieku pārvadāšanai, gājēju plūsma tiktu nošķirta no transporta plūsmas. Tiktu attīstītas arī daudzas citas lietas, modernizēta trese, tiktu iepūsta otrā elpa vēl uz 20-30 gadiem šo sporta veidu attīstībā. Iegūtu mēs visi infrastruktūras sakārtošanas dēļ, tostarp šosejas no Rīgas līdz Siguldai, ko vajadzētu izdarīt jau šodien.
Šis ir vienkāršākais no risinājumiem, kāds Stokholmai ir, lai rīkotu OS. Vai tas būs pietiekami labs piedāvājums, salīdzinot ar citiem piedāvājumiem no Eiropas? 2026. gada OS jābūt Eiropā - tik ilgi tās bijuši prom - Amerikā, Kanādā, Sočos, Korejā, Ķīnā. Bet, kura no Eiropas pilsētām uzvarēs, nezinām.
- Investīcijas infrastruktūrā, tostarp Siguldas trasē, būtu jāveic tikai no Latvijas budžeta, vai būtu pieejami kādi citi līdzekļi?
- Tas vēl nav skaidrs. Zinām tikai vienu skaitli - parakstot rīkotājpilsētas kontraktu, SOK pilsētai piešķir 965 miljonus dolāru. Kā tos izlietot, lemj orgkomiteja. Nevaram teikt: iedodiet naudu, izdarīsim! Siguldas trase, infrastruktūra, ceļš ir jāsataisa tāpat! Ja gribam turpināt šos sporta veidus attīstīt, trase tāpat būs jāmodernizē un vienreiz jāuztaisa iespēja te rīkot četrinieku sacensības bobslejā vai jāpasaka, ka valsts beidz to uzturēt, un taisām to ciet! Citādi nevar sarīkot ne pasaules čempionātu, ne Pasaules kausu bobslejā, skeletonā.
