\\Sports
Līdzjutēja dienasgrāmata: Kur ir tā Phjončhana?
©Scanpix

Olimpisko spēļu trešajā un ceturtajā dienā turpinājās cīņa ar aukstumu un prātu – par to, kuru no Latvijai aktuālajiem notikumiem apmeklēt. Nekļūdījos izvēloties mērot garāku ceļa posmu līdz Kangnunai, kur pusotra kilometra slidojumu teju medaļas vērtībā veica Haralds Silovs.

Pirmdien Latvijai atkal divi svarīgi starti vienā laikā. Priekšroku devām biatlonam. Pirmkārt, tāpēc, ka ar vienu biļeti var noskatīties divus mačus, otrkārt, kamaniņu braucējas veica pirmos divus mēģinājumus. Jau iepriekš nospriedu: ja labi iesāks, aiziešu uz izšķirīgajiem.

Dāmu iedzīšanā nedzirdēju, ka kāds piedāvātu pāriet uz galveno tribīni, tāpēc mačus noskatījos no B kategorijas vietām, kas atrodas tieši pretī soda aplim. Trase tāpat vijas tam apkārt, bet, ja sportiste trāpās aplī, viņai var sekot ilgāku periodu. Tā pēc trešās šaušanas, kurā Baiba Bendika kļūdījās divas reizes, viņu savā acu priekšā vēroju minūti pusotru.

Pēc sieviešu mačiem jutos pasalis, bet līdz kungu iedzīšanai vajadzēja gaidīt vairāk par stundu. Kāds brīvprātīgais, redzot, ka mēģinām sasildīties pie viena no ārā uzstādītajiem kamīniem, ieteica: “Ejiet uz fanu māju!” Nezināju, ka ir tāda liela telts, kurā uzstādīti jaudīgi sildītāji. Angliski tai dots nosaukums “fan shelter” jeb tulkojumā: līdzjutēju patvērums.

Teltī sapulcējās līdzjutēji no dažādām valstīm, un beidzot sajutos kā lielā sporta notikumā. Franči dziedāja marseljēzu, pēc brīža savējo himnu nodungoja krievi, no kuriem stafeti pārņēma norvēģi. Garām pagāja grupiņa Igaunijas līdzjutēju. Kāds vecāka gadagājuma igaunis, ieraugot Latvijas karogu, uzsāka ar mani sarunu krieviski. Jautāju, kad viņi dziedās himnu? Pajokoju: ja jūsējo par maz, ņemiet talkā somus - melodija abām valstīm vienāda!

PAR LATVIJAS OLIMPIEŠU CERĪBĀM PHJONČHANĀ LASI JAUNĀKAJĀ "SPORTA AVĪZES" NUMURĀ / Publicitātes foto

Iznākdams no fanu telts, izmantoju iespēju tikt galvenajā tribīnē. Skats daudzpusīgāks, lai arī šautuve vienalga tālu priekšā un ne īpaši pārskatāma. Otrajā ugunslīnijā pēc sajūtām likās, ka Andrejs Rastorgujevs nogūlies uz 18. paklājiņa. Sekoju mērķim - “Eh, viena kļūda...” Paskatījos lielajā ekrānā un nopriecājos - tomēr Andrejs sašāvis visus. Tātad 18. celiņā bija kāds cits. Kopumā ar šaušanu Rastijam ne pārāk, toties - kas par tempu! Turpat taisnē, kas ved ārā no stadiona, viņš viegli aiztraucās garām lietuvietim Kaukēnam. Pirms finiša nokāpām lejā pie trases, noklausījāmies franču dziedāto himnu par godu Martēna Furkada uzvarai un atkal sagaidījām Andreju ceļā uz ģērbtuvēm.

Otrdien izvēle krita par labu ātrslidošanai un Haraldam Silovam. Kad citreiz apmeklēt Olimpisko ovālu, ja ne Haralda iecienītākajā distancē!? Pēc salšanas āra mačos labprāt vienu vakaru pavadīju iekštelpās.

Pa dienu aizbraucām uz “Pyeongchang Olympic plaza”, kas ir ceļā no mūsu apmešanās vietas uz Kangnunu (Gangneung). Tur tik tiešām ir ko redzēt! Pirmais, kas paveras acīm pēc izkāpšanas no autobusa - sniega skulptūru parks. Turpat arī ledus mājiņa un ledus kafejnīca. Blakus lielais ēšanas paviljons ar plašu korejiešu virtuves izvēli. Mazākā hallē vairāk nekā desmit citu valstu tradicionālo ēdienu stendi. Arī Vjetnamas, kas olimpiskajās spēlēs nemaz nepiedalās. Latvijas virtuvei tuvākie - Čehijas, Slovākijas un Polijas stendi. Citā zālē paklausījāmies korejiešu tradicionālās mūzikas koncertu.

Nedaudz tālāk - līdzās olimpiskajam stadionam - lielais parks. Te jāmaksā simboliska ieejas maksa (2000 vonu jeb pusotrs eiro), bet, ja ir biļetes uz tās dienas sacensībām, iekļūšana ir par velti. Teritorijā paviljoni ar dažādām atrakcijām (piemēram, iespēja izmēģināt sacensību imitatorus olimpiskajos veidos) un koncertiem. Cilvēku pēcpusdienā gana daudz, un, tā kā drīzumā bija jādodas uz Kangnunu, rindā uz atrakcijām nestāvējām. Parkā ir arī laukums, kur katru vakaru ar medaļām apbalvo olimpiskos laureātus. Turklāt vakaros ieeja ir brīva jebkuram. Ļoti ceru, ka tur nāksies atgriezties uz kāda Latvijas sportista (-u) apbalvošanu!

Vairākas dienas prātoju par to, kur īsti ir Phjončhana. Internetā lasu, ka olimpiskais stadions atrodas Phjončhanā (bet loģiski!), bet, vai tā sauc arī nelielo pilsētiņu (drīzāk ciematiņu), kas atrodas tā tuvumā? “Google maps” Phjončhana apzīmēta tieši tur, kur esam izmitinājušies mēs (aptuveni 25 kilometrus uz rietumiem no olimpiskā stadiona), bet te pilsētiņu tuvumā nav vispār. Noskaidroju, ka Phjončhana ir nevis pilsēta, bet reģions, kas Latvijas mērogiem būtu pielīdzināms novadam.

Kaut gan autobusi šoreiz gāja raiti, ātrslidošanas sacensības sanāca nokavēt. Tādēļ, ka nezinājām, kā izskatās Kangnunas Olimpiskā parka pieturvieta. Autobusa vadītāji angliski nerunā; kad buss tur piestāja, gandrīz neviens neizkāpa ārā, un arī mēs aizbraucām tālāk pa loku apkārt Kangnunai. Izkāpām citā vietā (tagad jau pieturu par agru), kur nogaidījām divdesmit minūtes, lai ielektu nākamajā tā paša maršruta autobusā. Pēc pirmajiem deviņiem slidotāju pāriem bija pārtraukums ledus sagatavošanai (Silovs startēja 15. no 18 pāriem), tā ka uz interesantāko paspējām.

Ātrslidošanā, kur biļetes dārgākas nekā uz citiem mačiem, tribīnēs valdīja aristokrātiska atmosfēra. Aptuveni puse no līdzjutējiem: oranžās jakās tērptie holandieši. Nekādu šaubu, kas dominē šajā sporta veidā. 3000 metros dāmām nīderlandietes aizņēma visu goda pjedestālu, šoreiz nācās “samierināties” ar zeltu un sudrabu. Ja vēl blakus oranžajiem nostātos Silovs... Nedaudz pietrūka, kaut gan pusdistancē Haralds bija priekšā bronzu ieguvušajam korejietim. Tik un tā paldies viņam par brangu emociju devu. Pēdējā aplī, redzot, ka Haris iet uz labu rezultātu, kārtīgi uzkliedzām.

Silovam pagaidām augstākā vieta no latviešiem, bet sajūta tāda, ka viņa starts Phjončhanā bija aktuāls tikai man ar līdzbraucēju (Haralds stāstīja, ka viņu klātienē atbalstīja arī pa kādam Latvijas olimpiskās delegācijas pārstāvim). Par igauņu līdzjutējiem jau rakstīju, bet mūsu fanus te neesmu saticis, tik vien kā lasījis par Latvijas piederīgā izdarībām Somijas hokeja izlases ģērbtuvēs... Šķiet, ka Latvijas fanu Phjončhanā nav vispār, citādi kāds būtu piefiksējis mūsu izvilkto karogu un pienācis aprunāties. Starp citu, vakar kādā reģiona informācijas teltī uzgāju mazāka izmēra Latvijas karodziņus, turpmāk būšu “bruņojies” arī ar tiem. Ceru, ka disciplīnās, kurās ir lielākās cerības uz medaļu, nebūsim vienīgie...

 
Komentāri Skatīt