Latvijas šorttreka trenere Evita Krievāne sarunā ar Sportacentrs.com pastāstīja par sporta veida tagadni un nākotnes mērķiem, kā arī norādīja uz šībrīža problēmām.
„Ja ņemam vērā, ka Roberto šīs ir otrās olimpiskās spēles un pirms četriem gadiem Sočos viņš startēja tikai 1500 metru distancē, kurā ieņēma 15. vietu, tad divas 11. vietas 1500 un 1000 metros īstenībā ir labs sasniegums,” uzskata Krievāne.
„Statistiku nevar apmānīt. Mūsu sporta veidā olimpisko medaļu vīriešu konkurencē kopš 1988. gada, kad šorttreks ir olimpisko spēļu programmā (1988. gadā bija tikai kā paraugdemonstrējumi), nav izcīnījis viens sportists, kura valsts konkrētajā olimpiādē nebūtu pārstāvēta ar stafetes komandu. Sieviešu konkurencē tas ir noticis tikai divreiz. Tās arī ir stāsta beigas,” saka Evita. „Šajās olimpiskajās spēlēs šo statistiku varēja mainīt francūzis Tibo Fokonē, kurš vēl divarpus apļus līdz finišam bija ceturtais un cīnījās par medaļu. Taču korejietis krita, trāpīja ar slidu pa seju un izstājās arī francūzis.”
„Ja paskatāmies sportistus, kas skrien pusfinālos un finālos, tad tie ir to valstu sportisti, kurām šeit ir stafetes komanda. Tas nozīmē, ka, lai cīnītos par medaļām, ir vajadzīga sistēma, bāze. Pa vienam nesanāk. Lai kā mums gribētos. It kā jau šorttreks individuālais sporta veids, bet bez komandas attīstīties nav iespējams. Tādēļ mūsu radītā programma ir domāta tieši komandas veidošanai. Sīkāk Roberto rezultātu komentēt es nevaru, jo viņš tomēr trenējas ārzemēs, bet uzskatu, ka divas 11. vietas ir labs rezultāts, lai gan, kā dzirdēju, viņš tiecās uz augstāku vietu.”
NRA
„Šāda likumsakarība skaidrojama ar to, ka šorttrekā ir vajadzīga spēcīga treniņu grupa. Vairākām valstīm labi individuālie rezultāti parādās tikai pēc stafešu komandas parādīšanās. Iedomājieties - lai sabalansētu visu nepieciešamo, bez slidošanas mums ir vēl desmit dažāda veida treniņi. Pat, ja esmu labs sportists, no manis viss nav atkarīgs, jo skrējienā blakus vēl ir pieci citi sportisti, kas var ietekmēt manu rezultātu, kā arī tiesneši un dažādas sakritības. Mums jāredz savi konkurenti, jāseko līdzi jaunākajām tendencēm slidās un tehnikā,” skaidro Krievāne.
„Es esmu tehniskais treneris, sekoju līdzi sporta veida tehnikai. Diemžēl pēdējā gada laikā bijis tik daudz dažādu finanšu un savstarpējo attiecību jautājumu, ka neesmu darījusi savu darbu pietiekami labi. Parasti sezonas laikā noskatījos kādus 1000 video. Pēdējā gada laikā - tikai labi, ja 100. Skatos, kā tiek iztaisnota kāja, kas tiek darīts ar slidu. Pētu katru mazāko niansi. Pēc Sočiem mums ir mainījusies tehnika. Tā vairs nav vērsta uz spēku, tā neviens vairs neslido. Man visos treniņos jāseko līdzi, kā sportisti iztaisno kāju.”
Olimpiskajām spēlēm ar stafetes komandu var kvalificēties astoņas valstis, bet Latvija šajā rangā palika desmitajā vietā. „Diemžēl trīs puikas saslima ar meningītu, kā dēļ neaizbraucām uz Pasaules kausa pēdējiem diviem posmiem. Tādējādi uz diviem no četriem kvalifikācijas ieskaites posmiem palikām tikai ar Roberto, Robertu un Tomasu Bakevicu, kurš mums komandā ir sestais numurs. Pat tagad stafetē pasaules rangā esam 14. vietā, bet komandas vidējais vecums ir par četriem gadiem mazāks nekā pārējiem. Tas nozīmē, kas mums ir viena olimpiskā cikla rezerve,” norāda Krievāne.
Runājot par Latvijas šorttreka vīziju nākamajiem četriem gadiem, Evita stāsta, ka turpināsies darbs ar komandu, kurā ir seši Latvijas sportisti un viena lietuviete. „Mums ir viena liela problēma - finansējums. Mēs pat nevaram samaksāt trenerim Stjuartam Horspūlam par viņa darbu, viņš jau kopš augusta strādā bez atalgojumu, lai gan gadā tas ir vien 30 000 eiro. Tās ir manas lielākās galvassāpes, tas ir uz maniem pleciem. Ceru, ka Rīgā beidzot uzbūvēs divas olimpisko izmēru halles. Tad Jelgavā varētu saglabāt juniorus, bet lielā izlase trenētos Rīgā.”
„Mērķis ir uz nākamajām olimpiskajām spēlēm aizvest stafetes komandu. Bez šāda mērķa es nemaz nestrādātu,” uzsver Krievāne. „Taču jau pirms tam vajadzētu sākt izcīnīt godalgotas vietas Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī Pasaules kausa posmos.”
