Ikvienam, kurš interesējas par futbolu, noteikti ir dzirdējis par to, ka visvairāk čempionu titulu ir Brazīlijas izlasei, ka Miroslavs Kloze ir visu laiku fināltunīru rezultatīvākais spēlētājs, ka Žusts Fontēns vienā čempionātā guva 13 vārtus, ka Pele ir jaunākais “hat trick” autors u.t.t., taču vēl ir gana daudz rekordu, par kuriem mazāk dzirdēts vai vispār nav zināms.
Divām pasaules čempionāta debitantēm izdevies pārsteigt pārējo pasauli. Portugāle (1966) un Horvātija (1998) savus pirmajos finālturnīros izcīnīja trešās vietas.
Skotijas izlase ir bēdīgi slavena ar to, ka tā visvairāk reižu nav tikusi tālāk par pirmo posmu - 8 (1954, 1958, 1974, 1978, 1982, 1986, 1990, 1998). Līdzās Skotijas izlasei ir noliekama arī Meksika, jo abas izlases pārvarēt pirmo kārtu nav spējušas piecus turnīrus pēc kārtas.
Savā ziņā unikālas ir vēl divas izlases - Bolīvija un Hondurasa. Abām izlasēm ir pa trim finālturnīriem, kurās nav izcīnītas uzvaras. Bolīvijai 1930., 1950. un 1994. gados, bet Hondurasai 1982., 2010. un 2014. gados.
Trīs futbolistiem izdevies pa trim reizēm iekļūt čempionāta simboliskajā izlasē. Tie ir Santušs (Brazīlija, 1954-62), Francs Bekenbauers (VFR, 1966-74) un Filips Lāms (Vācija, 2006-14).
Deivids Džeimss (Anglija) ir finālturnīru vecākais debitants. Viņš savu pirmo maču aizvadīja 2010. gada 18. jūnijā pret Alžīru būdams 39 gadus un 321 vecs.
Polijas izlases spēlētājs Ernests Vilimovskis vēsturē iegājis ar to, ka viņš ir vienīgais, kurš vienā spēlē guvis četrus vārtus pārstāvot zaudētāju komandu. Tas notika 1938. gada mačā pret Brazīliju un toreiz poļi zaudēja ar 5:6 (papildlaikā).
Anglijas izlases spēlētājs Džefs Harsts ir vienīgais, kuram finālmačā izdevies gūt trīs vārtus. Tas notika 1966. gadā, kad Anglija finālā ar 4:2 pārspēja VFR. Anglijai šis joprojām ir vienīgais čempionu tituls.
Vēl viens rekords Harstam jādala ar citām pasaules futbola zvaigznēm. Proti - visvairāk gūtajos vārtos visās finālspēlēs. Rekords ir trīs vārtu guvumi un bez Harsta to vēl iespējuši Vava (Brazīlija, 1958. gadā pret Zviedriju divi vārti un 1962. gadā pret Čehoslovākiju vieni), Pele (Brazīlija, 1958. gadā divi pret Zviedriju un 1970. gadā pret Itāliju) un Zinedins Zidāns (Francija, 1998. gadā divi pret Brazīliju un 2006. gadā pret Itāliju).
Žustam Fontēnam (Francija, 1958) un Žairzinjo (Brazīlija, 1970) ir tas gods būt vienīgajiem, kuri vārtus guvuši sešās spēlēs pēc kārtas.
Kolumbietis Markus Kolls ir vienīgais čempionātu vēsturē, kurš vārtus guvis no stūra sitiena. Tas notika 1962. gadā spēlē pret PSRS.
Dānijas izlases spēlētājs Mikaels Laudrups un Horvātijas izlases spēlētājs Ivica Oličs gaidīja divpadsmit gadus pēc pirmajiem gūtajiem vārtiem, kad tika gūti otri. Laudrups gaidīja no 1986. līdz 1998. gadam, bet Oličs no 2002. līdz 2014. gadam.
Visvairāk realizēto 11m soda sitienu (neskaitot pēcspēles 11m sitienus) rekords pieder trim vīriem - Eisebio (Portugāle), Robam Rensebrinkam (Nīderlande) un Gabrielam Batistutam (Argentīna). Pirmie divi savas “pendeles”realizēja viena čempionāta ietvaros (attiecīgi 1966. un 1978), bet argentīnietis pa divām reizēm bija precīzs 1994. un 1998. gados.
Dānijas izlases spēlētājs Ebe Sands ir vīrs, kurš guvis visātrākos vārtus nākot laukumā pēc maiņas. Tas notika 1998. gada mačā pret Nigēriju, kad Sands izcēlās 16 sekundes pēc iznākšanas laukumā.
Beļģijas izlases spēlētājs Džimijs Diksons kopš 1954. gada joprojām ir vienīgais, kurš bumbu raidījis savos vārtos papildlaikā. Tas notika spēlē pret Angliju 94. minūtē ļaujot britiem panākt neizšķirtu 4:4.
Ilgajā čempionātu vēsturē ir tikai viena spēle, kurā vienīgie vārti gūti raidot bumbu savos vārtos. Tas notika 2006. gadā, kad angļiem palīdzēja uzvarēt Karloss Kamarra no Paragvajas.
1998. gads īpašs ir ar to, ka togad tika gūti visvairāk vārtu raidot bumbu savos vārtos - 6.
Tāpat čempionātu vēsturē ir tikai viena spēlē, kurā abu komandu spēlētāji pa reizei raidīja bumbu savos vārtos un tas notika spēlē starp ASV un Portugāli. Amerikāņiem palīdzēja Horhe Kosta, bet portugāļiem - Džefs Agoss, bet visā spēlē ASV uzvarēja ar 3:2.
1978. gada pasaules čempionāts Argentīnā ir unikāls ar to, ka tajā netika aizvadīta neviena spēle, kurā uzvarētājs tika noskaidrots pēcspēles 11m sitienus. Visvairāk šādu spēļu bijis 1990., 2006. un 2014. gadā - pa 4.
1990. gada čempionāta Itālijas izlases vārtsargs Valters Zenga piecās spēlēs pēc kārtas savus vārtus nosargāja neskartus, bet kopējais “sausais” ilgums sasniedza 517 minūtes. Protams, tas ir čempionātu rekords.
Ja Zenga vārtos bija kā mūris, tad diviem viņa kolēģiem ir pilnīgi pretēji rādītāji. Meksikas izlases vārtsargs Antonio Karbahals un Saūdu Arābijas vārtu vīrs Mohameds Al Deija katrs finālturnīros zaudējuši 25 vārtus.
Augstākminētie vārtsargi savas 25 bumbas “norijuši” ilgākā laika posmā, taču Luiss Gevara Mora no Salvadoras 1982. gada spēlē pret Ungāriju vienā mačā vien zaudēja 10 vārtus.
Jans Tomaševskis (Polija, 1974), Breds Fridels (ASV, 2002) un Ikers Kasiljas (Spānija, 2002, 2010) ir tie vārtsargi, kuri atvairījuši pa diviem 11m soda sitieniem (neskaitot pēcspēles 11m sitienus).
Mario Zagallo (Brazīlija) izcīnījis visvairāk čempionu titulus būdams kā spēlētājs un vēlāk arī kā treneris. Kā spēlētājs Zagallo par čempionu kļuva 1958. un 1962. gados, bet kā Brazīlijas izlases galvenais treneris 1970. gadā. Šajā nelielajā sarakstā iederas arī Francs Bekenbauers, taču viņam ir tikai divi tituli - kā spēlētājam 1974. gadā un kā trenerim 1990. gadā.
Visbiežāk finālturnīros savā starpā tikušies trīs pāri: Brazīlija un Zviedrija, Vācija un Dienvidslāvija/Serbija, Argentīna un Vācija - pa 7 reizēm.
2010. gadā kļūstot par pasaules čempioni, Spānijas izlase vidēji ik spēlē guva tikai 1,14 vārtus. Nevienai citai izlasei titula izcīnīšanā nebija tik zema rezultativitāte.
