Traumas sportā ir smaga un vārda tiešā nozīmē sāpīga lieta, kas var piemeklēt jebkuru sportistu, jebkurā sportā. Bieži tās notiek basketbolā. Ir visāda veida traumas, bet viena no trakākajām ir krustenisko saišu plīsums, kas arī tika konstatēta Kristapam Porziņģim. Tālāk ir jautājums, kad viņš atgriezīsies un vai viņš varēs turpināt spēlēt tik augstā līmenī, kā viņš to darīja līdz šim?
Šāda veida trauma ir piemeklējusi vairākus spēlētājus Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA). Vistraģiskākais stāsts pēdējā laikā bija ar bijušo Čikago “Bulls” spēlētāju Deriku Rouzu, kurš 2012. gadā pārrāva krusteniskās saites, kas bija sākuma punkts viņa karjeras lejupslīdei. Jāatgādina, ka viņš iepriekšējā sezonā pirms liktenīgās traumas bija izpelnījies līgas vērtīgākā spēlētāja balvu, un viņš bija pats jaunākais spēlētājs NBA vēsturē, kurš bija šādu atzinību ieguvis. Līdzīgs stāsts kā ar Kristapu Porziņģi, kurš tikai sāk savu karjeras kāpienu uz virsotni. Sešus gadus vēlāk pēc traumas Deriks Rouzs pabijis vēl divās komandās, un šobrīd Derika Rouza karjeras turpinājums ir uz lielas jautājuma zīmes.
Vēl viens gadījums nav jāmeklē pārāk tālu - cits Latvijas pārstāvis NBA: Dāvis Bertāns, šādu traumu ieguva 2013. un vēlreiz 2015. gadā. Viņš abas reizes šo traumu guva vēl nespēlējot NBA. Pirmo reizi tas notika, spēlējot Serbijā Belgradas “Partizan” rindās. Tas bija smags trieciens, kas lika domāt, ka Bertāns vairs, iespējams, nekad nevarēs basketbolu spēlēt tik augstā līmenī, kur nu vēl NBA. Bertānam vitāli palīdzēja un atbalstīja Sanantonio “Spurs”, kas 2011. gadā ar 42. numuru viņu bija izvēlējusies NBA draftā. Tā ir viena no attīstītākajām un labākajām organizācijām visā līgā, kurai ir labākie speciālisti visās frontēs. Ar Bertāna atbalstīšanu rehabilitācijas procesā tā raidīja signālus, ka Dāvis spēlē lielu lomu šī kluba plānos un nākotnē. Otrā reize, raugoties no psiholoģiskā spektra, vairs nebija tik agoniska, jo rūjienietim bija pieredzes bagāža no iepriekšējās reizes, kas atveseļošanas procesu padarīja vienkāršāku un mobilizētāku. Patinot lenti uz 2018. gadu, - Bertāns spēlē “Spurs”rindās un ir savas karjeras kāpņu pašā apakšā, katru gadu pilnveidojot savus spēli un kļūstot tikai labāks.
Nonākot pie Kristapa Porziņģa stāsta, jāatgādina, ka viņa karjera ir diezgan pilna ar mazām mikro-traumām, kuras nav bijušas vitālas, lai brutāli ietekmētu un sagrautu viņa karjeru. Šis konkrētais gadījums ir skaļš un spilgts trauksmes signāls, ka var gadīties kā ar Deriku Rouzu, un iznākums var būt kā pēc traģi-drāmas labākajiem paraugiem. Viss var noslēgties ar laimīgām beigām kā ar Dāvi Bertānu, kura izaugsmi šīs divas nopietnās traumas nav īpaši patraucējušas, vienīgi aizkavējušas. Iznākums var būt visāds, ko nekādi nevar paredzēt. To ietekmē vairāki zināmi faktori un daudz dažādi sīki blakus apstākļi.
Pirmais priekšnoteikums, kas liek uz Porziņģa atgriešanos raudzīties cauri optimistiskām brillēm, ir Kristapa atrašanās augsti attīstītā organizācijā, ko pamato tas, ka tā ir NBA komanda, kur viss notiek visaugstākajā līmenī, cik vien iespējams. Svarīgs aspekts, ka Porziņģis ir šīs franšīzes vērtīgākais dzintars, uz kura pleciem tiek likta “Knicks” nākotne - visi prožektori šajā komandā apspīd viņu un ceļu līdz optimālam stāvoklim , lai atkal atgrieztos uz NBA laukuma dēļiem. Viņa atveseļošanās procesam netiks žēloti līdzekļi un uzmanība.
Pats svarīgākais punkts, kas samazina iespēju Kristapam vairs nekad nebūt tik labam kā viņš ir šobrīd, ir viņa spēles stils. Jā, viņš ir garš, kas jau pats par sevi paver iespēju tam, ka viņš var būt traumatisks. Atskatoties uz Derika Rouza neveiksmīgo stāstu, var secināt, ka 80 procenti no viņa spēles balstījās uz atlētismu un pārsteidzošo eksplozivitāti, kāda vēl nekad NBA nebija pieredzēta. Dažiem likās, ka viņš nebija no šīs planētas. Turpretī Porziņģis un arī Dāvis Bertāns nav tik ļoti atkarīgi no sava atlētisma, jo viņu arsenālā ir daudz citas lietas, kas padara viņus nozīmīgus un vērtīgus. Kristaps vairāk paļaujas uz savu garumu, kas ļauj viņam uz lielāko vairumu no NBA spēlējošajiem basketbolistiem raudzīties no augšas. Kā arī viņš vairāk koncentrējas uz savu milzīgo talantu, kas ļauj kā garajam spēlētājam būt bīstamam no tālās distances. Šāds salikums - garais spēlētājs un trīspunktu metieni - pirms vairākiem gadiem bija kaut kas rets un neiedomājams. Šobrīd tā ir realitāte un NBA nākotne.
Nekad neko nevar paredzēt un pateikt simtprocentīgi, taču Porziņģa gadījumā vairāk punkti liecina par pozitīvu nevis negatīvu iznākumu.
