Par hokeja komandas Rīgas "Dinamo" galveno treneri pirmdien tika apstiprināts titulētais hokejists Sandis Ozoliņš. Pirms trim gadiem intervijā "Sporta Avīzei" Ozo atklāja, ar kādām metodēm viņu iespējams izsist no līdzsvara.
“Agrāk mani izsist no līdzsvara varēja daudz vieglāk, tagad jau esmu sapratis tos spēles noteikumus. Spēles laikā - kā tikai neesmu apsaukāts! Kā tikai neesmu nodēvēts. No beņķa vai turpat uz laukuma - daži vienkārši apsaukājas rupjiem vārdiem. Tad gadās, ka pasaku pretī: “Klausies, to visu jau esmu dzirdējis - tu vari arī kaut ko interesantu izdomāt?! Lai man vismaz ir smieklīgi!” Citādi viss vecais repertuārs par radiem un orientāciju... “Saņemies, vecais - esi oriģināls!” Un, kad kāds tāds gadās, tad tiešām var pasmieties. Domājuši, kaut ko atraduši, un tad dod vaļā. Tad tiešām gribas smaidīt un (izteiksmīgi parāda uz augšu paceltu īkšķi) - lūk, tas bija labs! Malacis! (Smejas) Tāpat arī es cenšos atrast kādu knifu, nevis brurtāli apsaukāties.
Vladislavs Proškins/ F64 Photo Agency
Man, teiksim, patika [čehu treneris Milošs] Ržiha - kad viņš vēl bija Spartak. Iedomājies - viņš lamājas uz mani. Stāvam iemetienā, bet viņš lamājas nevis uz saviem džekiem, bet uz mani! Es pagriežos pret viņu un saku: “Ko tu bļauj uz mani?! Tavējie spēlētāji ir tie, kas slikti spēlē - tad lamā viņus!” Bet šis tikai vēl trakāk sāk laist! Jūtu - aha, esmu trāpījis diezgan labi. Spēlējam tālāk, pēc kāda laika atkal tajā pašā vietā iemetiens, un man jau galvā šaudās domas: vajag izmantot situāciju! Pagriezos pret Spartak beņķi un vērsos pie spēlētājiem, sak - eu, nu džeki, saņematies mazliet, citādi ar jūsu treneri jau pavisam nav labi - pavisam sarkans palicis... Tie tur sēž, smieties nedrīkst - iekrampējušies nūjās, sejas paslēpuši. (Smejas) Lūk, kaut kas no šīs operas man pašam sagādā prieku, bet vienkārši rupji lamāties nav māksla. Mani pašu tas vairs no spēles neizsit, esmu to apguvis.
Agrāk varēja, tas gan. Labi atceros kādu gadījumu - šķiet, tas bija mans ceturtais vai piektais gads NHL. Tajā reizē arī sapratu, cik liela nozīme var būt vienam mazam teikumam un kā tas spēj ietekmēt arī lielus spēlētājus. Iesildīšanās, katra komanda savā pusē staipās. Nosēdos pie sarkanās līnijas un man blakus piesēda Els Aifreitī. “Klausies,” viņš saka. “Nu?” nepievērsu īpašu uzmanību. “Tu jau neesi nemaz tik labs. Tev vienkārši veicas.” Pieceļas un aizslido. Es palieku uz vietas un... sāku domāt. Trīs periodus vēlāk man ir -3, esmu pazaudējis visas ripas. Jo es visu spēli viņam mēģināju pierādīt, ka es ESMU LABS! Nevis man veicas... Viens nevainīgs teikums, bet kā tas mani izsita un izmainīja attieksmi pret spēli! Tā man bija labākā mācību stunda. Sapratu, kāds spēks ir šajā lietā, un ka ar steigu jāsāk ar to nodarboties! (Smejas) Tam vajadzīga sagatavošanās, vienā dienā tas nenotiek, taču tas ir viens būtisks veids, kā uzvarēt spēli.”
