Citāda astotā vieta. Atskats uz Latvijas izlases panākumiem Dānijā
 
©scanpix.ee

Latvijas izlase pasaules čempionātu pabeidza ar patiešām skaistu zaudējumu ceturtdaļfinālā Zviedrijai. Šveices izlase, kura aizspēlējās līdz pat zelta finālam, patraucēja Latvijas izlasei atkārtot agrāko gadu sasniegumu – izcīnīt septīto vietu, taču arī astoto šogad daudzi uztvēruši kā nebijušu sasniegumu. Uz šo astoto vietu var paskatīties dažādi, taču kopbildi tas nemaina – nacionālajā izlasē ir sākušies jaunie laiki un, cerams, uz palikšanu.

Astotā - izcili, labi vai normāli?

Ja uz galda izklājam visu elites čempionātu, kuros ir spēlējusi Latvijas izlase, turnīru tabulas un ieņemtās vietas, redzam, ka astotā vieta Latvijas izlasei nav nekāds jaunums. Savulaik jau bijām spēlējuši ceturtdaļfinālā, tāpat kā šogad Kopenhāgenā, arī skaisti zaudējuši. Savulaik noslēguma rangā esam pat bijuši vienu vietu augstāk, un šā gada astotā vieta ir tikai trešā labākā rezultāta atkārtojums. Noslēguma tabulās redzamas ne tikai valstu izcīnītās vietas, bet arī izcīnītie punkti, kuri sakrāti apakšgrupā ceļā uz beigu mērķa sasniegšanu, un te uz Latvijas izlases iespēto Dānijā ir pavisam cits paskats, kaut kas nebijis. Pavisam īsi un konkrēti. 13 punkti grupas turnīrā - nekas tāds līdz šim vēl nebija piedzīvots. Septiņās spēlēs piedzīvots tikai viens zaudējums pamatlaikā - arī tas ir kas nebijis.

No tā krasta izlasē debitēja arī aizsargs Kristiāns Rubīns, kas ikdienā vēl spēlē junioru līgā, taču, redzot viņu darbībā, pat aklajam skaidrs, ka tas ir lietaskoks, ka spēlētājs ir ar citu spēles izpratni.

Beigu galā - sešās no septiņām grupas turnīra spēlēm esam tikuši kaut pie viena punkta. Arī līdz šim nav piedzīvots. Esam izcīnījuši trīs uzvaras pamatlaikā un vienu papildlaikā. Kopā - četras uzvaras. Jā, četras uzvaras vienā čempionātā bijušas arī agrāk, taču šo faktu nevar neminēt. Visbeidzot, saskaitot visas iemestās ripas un zaudētos vārtus, kopīgā bilance astotajai vietai izskatās ļoti pieklājīgi. Nav plusi, taču 1 astoņās aizvadītajās spēlēs ir pieklājīgs rādītājs. It īpaši, ja plusos neesam bijuši daudzus gadus. Ja piesedzam to nesmuko 1:8 pret Somiju, vispār viss būtu zaptē, bet, kā nu ir, tā ir… Saskaitot kopā visus plusus un mīnusus, Latvijas izlases statistiskais sniegums šajā čempionātā ir vidējs - kaut kur starp labi un ļoti labi. Izcili būtu, ja spēlētu pusfinālā, taču šie prieki lai paliek nākamajiem gadiem. Lielākais ieguvums no Dānijā piedzīvotā noteikti ir tas, ka radusies ticība, ka tuvākajos gados uz pasaules čempionātu nebrauksim pēc vienas uzvaras, lai paliktu elitē, ka ceturtdaļfināls būs ja ne norma, tad noteikti par to cīnīsimies līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Lai līdzīgi pārdzīvojumi būtu arī turpmāk, vismaz līdz 2021. gadam (ieskaitot), kad pasaules čempionāts notiks Rīgā (un Minskā), jāsaglabā esošās tendences, kuras šogad nevarēja nepamanīt.

Ekrānuzņēmums

Prom no purva

Iespējams, ka tā ir tikai sakritība, taču nevarēja nepamanīt, ka šā gada izlases modelī (arī pagājušā gada, taču ne tik izteikti) galvenās lomas ir atvēlētas tiem spēlētājiem, kurus ikdienā neredzam slidināmies Krievijas čempionātā. Nu jau vairākus gadus Skanstes ielā neviens pat neiepīkstas, ka Latvijas izlases pamatkodolu veido Krievijas čempionāta vājākā komanda Rīgas Dinamo. Nevar noliegt, ka arī šogad izlases iesaukumā krietnu daļu veidoja tieši šīs komandas spēlētāji, taču viņu lomu arvien vairāk nomāc tie, kuri spēlē attīstītos un pavisam citas mentalitātes nacionālajos čempionātos. Raug, atbrauc kaut kāds Rūdolfs Balcers no Sanhosē, un puika uzreiz iekļūst varoņa statusā un čempionātu pabeidz kā izlases rezultatīvākais spēlētājs. Ne Hārtlijs, ne kāds cits viņu pirms čempionāta ne acu tuvumā nebija redzējis, bet viņam uzreiz ir vieta sastāvā. Bez pārbaudes spēlēm, bez koptreniņiem. Un tikai tāpēc, ka Bobs Hārtlijs dzīvo uz Ziemeļamerikas hokeja viļņa un arī Balcers ir no tā krasta. Plus vēl rezultatīvākais spēlētājs AHL komandā, un viss ir skaidrs - šis puika ir jāņem. Teodoru Bļugeru Hārtlijs jau bija iepazinis, un tāpat vien viņam netika taupīta vieta līdz pēdējam brīdim. Abi spēlētāji ir uzlikuši roku uz NHL durvju kliņķa, un, kas zina, kaut kad rudenī varbūt abi debitēs pasaules spēcīgākajā līgā, ko sauc par NHL.

No tā krasta izlasē debitēja arī aizsargs Kristiāns Rubīns, kas ikdienā vēl spēlē junioru līgā, taču, redzot viņu darbībā, pat aklajam skaidrs, ka tas ir lietaskoks, ka spēlētājs ir ar citu spēles izpratni. Ar izpratni, kura apgūta Ziemeļamerikā, kuru ļoti labi pazīst Hārtlijs. Ronalds Ķēniņš izlasē nav nekāds jauniņais, drīzāk jau tuvāk veterānu galam, taču vai viņam kādreiz bijis kaut mazākais sakars ar Rīgas Dinamo? Nekāda. Tāpat kā Elvim Merzļikinam. Abi ir piesūkušies ar Šveices hokeja gudrībām un mentalitāti, ar pavisam citiem darba apstākļiem un vidi.

Vēl pavisam nesen Roberts Bukarts Skanstes ielā tika lamāts un zākāts visos iespējamos veidos, bet atlika Robim doties cita hokeja virzienā, lai uz puiku būtu pavisam cits skats. Arī kapteiņa uzšuve tāpat vien viņam netika piešķirta. Pāris gadi drošā attālumā no Dinamo, un, skat, pavisam cits Bukarts vecākais. Ar jaunāko, ar Rihardu, tieši tas pats stāsts. Kā purvā zemē nomestais laiks Rīgā, un pietika ar pavisam īsu laika sprīdi, lai Berlīnē viņš kļūtu par to Bukartu jaunāko, kurš taisīja viļņus pasaules čempionātā. Andris Džeriņš. Jau divus gadus viņš ir prom no Rīgas - vai tā ir sakritība vai kas, taču pēdējos divos pasaules čempionātos Džeriņš ir viens no labākajiem izlasē. Šogad - pat labākais uzbrucējs. Rodrigo Ābols. Vienubrīd mīcījās Rīgā, taču pēdējos trīs gadus paspējis iepazīt gan Ziemeļamerikas hokeja ābeci, gan tuvās Zviedrijas hokeja gudrības. Mārtiņš Karsums jau daudzus gadus dzīvo konkurences apstākļos, kādu nav Rīgā, un, lai arī Mārtiņu izlasē nebijām redzējuši vairākus gadus, viņa vērtība ir palikusi nemainīga. Vienīgi žēl, ka ripa sašķaidīja viņa vaigu un Karsumam čempionāts beidzās jau pēc trešās spēlēs… Cik gadu Sotnieks vairs nevalkā Dinamo kreklu? Jau divus gadus, un šos divus gadus viņš dzīvojies tajā pašā līgā, kur Dinamo, taču pavisam citos apstākļos. Konkrēti - konkurences apstākļos, ārzemnieka statusā. Ko nozīmē būt ārzemniekam Krievijā, nav nepieciešami papildu skaidrojumi.

Ja izlasē mūziku pasūta jauniņie, tiem, kuriem tikko pāri divdesmit, tad vecajiem, kuri tuvu trīsdesmit vai pat pāri, nekas cits neatliek, kā kustināt savas kājas un joņot pa laukumu kā jaunības gados. Pat lāgā neatceros, kad pēdējo reizi Miķelim Rēdliham bija tādi ātrumi kā šogad Dānijā. Viņa sniegums šoreiz nav vērtējams rezultativitātes punktos, taču ikvienam pretiniekam viņš pamatīga bojāja nervus ar savu klātbūtni, un tas notika viņu laukumā. Arī šis darbiņš ir jāpieprot. Miks Indrašis vārtus neguva, taču viņš ar piespēlēm baroja savus komandas partnerus, un arī Mikum pēc daudziem saudzēšanas režīmā pavadītajiem gadiem vajadzēja krietni iespringt, lai turētu līdzi jaunajam vilnim. Un beidzot Indrašis ir sapratis, ja ir vēlme hokeju spēlēt nopietnā līmenī, tad ir laiks pazust no purva, ko sauc par Dinamo, un doties leģionāra gaitās. Lai arī uz Krieviju, taču tikai konkurences apstākļos iespējama attīstība un progress, un tikai šādā vidē parādīsies, cik un kā vērts tu esi. Savukārt tiem, kuri par savu sapņu komandu uzskata Rīgas Dinamo, silts ieteikums pēc iespējas ātrāk pazust no šīs komandas. Kaut uz mazāk apmaksātu vietu, bet tur, kur tev ir jācīnās par izdzīvošanu, par savu vietu zem hokeja saules, un uz vietu, kur nav ikdienas rutīnas, kur uz tevi skatās kā uz cilvēku.