Līdzjutēja dienasgrāmata: Korejieši mūk no kamaniņām

Indra Broka
  • Indra Broka
1 / 1

Viss jādara laicīgāk – tāda ir galvenā atziņa pēc Phjončhanas spēļu pirmās oficiālo sacensību dienas. Tā sarūpēja nelielas ugunskristības, liekot saprast, ar ko rēķināties tuvākajās divās nedēļās.

Sestdienas rīts sākās ar apziņu, ka jābrauc uz Kangnunas pilsētu pēc vietējās SIM kartes. Kaut gan olimpisko objektu tuvumā gandrīz visur ir bezmaksas wi-fi, sapratu, ka tā noteikti jānopērk. Naktī pēc atklāšanas ceremonijas pansijā, kurā esam izmitinājušies, bija pazudis internets. Cerēju nodrošināties, ja kas tāds atkārtotos. Par interneta izmantošanu no Latvijas kartes labāk aizmirst - viens megabaits izmaksā 12 eiro.

Faktiski SIM karti vajadzēja iegādāties jau Inšeonas lidostā, taču neapmierināja piedāvājums. Ne karte uz piecām, desmit vai trīsdesmit dienām ar neierobežotu interneta apjomu (daudz piemērotāk būtu uz 15 dienām!), ne citi tarifu plāni, kuros par iekļautiem diviem gigabaitiem interneta nāktos šķirties no aptuveni 50 eiro. Ar Vjetnamu, kur par nieka astoņiem dolāriem dabūju 18 (!) gigabaitus interneta, nav ko salīdzināt.

SIM karti jau mēģināju dabūt iepriekšējā vakarā olimpiskā stadiona apkaimē, taču veltīgi - pēc tās esot jābrauc uz Kangnunas pilsētu, kas uzņem hokeja un slidošanas sacensības. Kāda korejiešu kundze pieteicās mani un ceļabiedreni Indru no pansijas aizvest līdz pilsētai. Brauca ļoti haotiski - te runāja pa telefonu, te pētīja ainavu vai skatījās līdzbraucēja rādīto videoklipu. Jutos daudz nedrošāk nekā Vjetnamas dullajā satiksmē. Tomēr pēc nepilnas stundas, pabraukuši garām olimpiskajam ciematam, bijām pie Kangnunas centrālās stacijas. Ārā pēcpusdienas saulīte un vismaz pieci grādi virs nulles - patīkams laiciņš, neskaitot brāzmainu vēju. Saņēmuši ieteikumus informācijas centrā un nedaudz pamaldījušies, atradām vajadzīgo veikaliņu. Pie ieejas mūs sagaidīja pāris Kanādas hokeja līdzjutēju, kuriem sanāca vilties - līguma parakstīšanai nepieciešama pase, bet to viņi bija atstājuši viesnīcā. Arī man pases līdzi nebija, bet Latvijas ID karti veikalnieks atteicās pieņemt. Par laimi, Indrai pase bija kabatā, un problēmu novērsām.

Šoreiz izvēles nebija - kādu piedāvājumu deva, tāds jāņem. Samaksāju 40 tūkstošus vonu (aptuveni 30 eiro), ar norādi, ka 30 tūkstoši aizies kredītam zvaniem un interneta lietošanai. Viens gigabaits maksā 10 tūkstošus vonu, tā kā faktiski biju iegādājies priekšapmaksas karti ar 3 gigabaitiem interneta. Pārdevējs ļodzītā angļu valodā norādīja: “”Whatsapp” un “Facebook” - jā, ar “Youtube” - labāk neaizrauties!” Uzņēma mūs ļoti laipni, dāvanā iedodot termoelementu, ar ko pasildīt ādu vai drēbes, un selphie stick. Patīkami! Darbinieks vēl piekodināja, lai iesakot viņa veikalu citiem līdzjutējiem.

PAR LATVIJAS OLIMPIEŠU CERĪBĀM PHJONČHANĀ LASI JAUNĀKAJĀ "SPORTA AVĪZES" NUMURĀ / Publicitātes foto

Turpat ielas pretējā pusē atradām vietu pusdienām. Ēdienkartē apraksts bija arī angļu valodā, taču mulsināja tas, ka pasūtījums jāveic, uz lapiņas ievelkot ķeksīti pretī attiecīgajam ēdienam. Bet tur pretī cenai - korejiešu hieroglifi. Saucām viesmīli, rādījām uz sienā redzamajiem attēliem, sak: ņemsim to, to un to! Ēdiens izrādījās garšīgs un par trim porcijām samaksājām tikai 15 tūkstošus vonu, kas Korejā nav daudz.

Divas stundas pirms kamaniņu sacensībām devāmies ceļā. Biju pārliecināts, ka ieradīsimies laicīgi, bet realitāte pierādīja pretējo. Lai tiktu uz aptuveni 40 kilometru attālumā esošo “Olympic Sliding center” no Kangnunas stacijas līdz kamaniņu trasei jābrauc ar četriem “shuttle bus”. Kamēr pārkāp no viena otrā un sagaidi tā atiešanu, paiet ne mazums laika. Mums vēl paveicās, ka pēdējā pārsēšanās vietā neiekāpām autobusā, kas veda uz biatlona centru. Patiesībā bijām jau tajā iekāpuši, taču mūs palūdza griezties atpakaļ, jo autobusā nebija brīvu sēdvietu. Tikai pēc tam atskārtām, ka gribējām braukt ar busu, kurš lāgā nederēja.

Taču piedzīvojumi tikai sākās. Nopirktās biļetes man glabājas mobilajā aplikācijā. Steigā soļojot pretī drošības kontrolei, kļūdaini rakstīju paroli iekams izleca paziņojums, ka tā piecreiz ievadīta nepareizi un līdz nākamajam mēģinājumam jāgaida trīs minūtes. Pēc trim, piecām vai desmit minūtēm konts joprojām bija bloķēts. Vēl lielākas bažas radās tad, kad no turēšanas aukstumā (kalnos vakarā temperatūra jau bija krietni zem nulles) izlādējās telefons. Korejiešu kārtībsargs gan laipni parādīja ceļu līdz tuvējam biļešu centram, lai tur atrisinām radošos problēmu. Par laimi, līdzi bija portatīvais lādētājs. Taču pagāja gandrīz desmit minūtes līdz telefons bija uzlādēties kaut tik daudz, lai to ieslēgtu. Iegāju e-pastā, parādīju biļešu rezervācijas numuru, un man tās izdrukāja. Šajā situācijā ļoti noderēja iegādātā SIM karte, jo pie ieejas kompleksā brīvi pieejama wi-fi nav, bet e-biļešu uzrādīšanai bez interneta neiztikt.

Tā ar pamatīgu kavēšanos bijām tikuši trasē, kur par pārsteigumu mums pretī nāca korejiešu pūlis. Pirmais brauciens tobrīd vēl nebija beidzies. Uz kurieni viņi tā traucās!? Ceļš veda tikai uz izeju! Kāpēc viņi pirmā brauciena beigās pameta trasi? Kamaniņas acīmredzot nav aizrautīgākais sporta veids, jo dalībnieku trasē redzi dažas sekundes, turklāt, ja tas notiek pamatīgā salā... Acīmredzot noskatījušies vienīgā Korejas kamaniņu braucēja startu, vietējie steidza uz kādu siltāku vietiņu... Dažs varbūt gāja uz citām sacensībām.

Neizstaigāju visu trasi, bet tās lejasdaļā nemanīju, kur fanam kaut uz brīdi patverties no spelgoņa. Ja nu vienīgi tualetē... Ne velti uz otro braucienu trases malā palika gandrīz tikai starptautiskie līdzjutēji, kuri lielākoties atbalstīja dalībnieku vidū esošos draugus. Starp citu, teritorijā pamēģinājām ienest termosu ar siltu tēju. Neizdevās. Nē, termosu mums neatņēma, bet tā saturu palūdza izliet ārā.

Pirmā sacensību diena aiz muguras, bet šodien mani gaida jauni piedzīvojumi. Vispirms jāmēģina pārdot biļetes uz izšķirošajiem braucieniem kamaniņās, jo došos skatīties biatlonu. Uz kamaniņu sportu ieejas kartes biju paņēmis rezervei, ja kāds no mūsējiem brauktu uz medaļu (Kristers Aparjods nav tālu, bet šajās spēlēs visdrīzāk līdz tai vēl neaizsniegsies). Biļetes ir izpirktas, un zināju, ka viegli tās varēšu pārdot caur Phjončhanā pieejamo Fan-to-Fanplatformu (tā ļauj par nominālvērtību oficiāli tirgot biļetes citam līdzjutējam). Taču izrādījās, ka, reģistrējot biļetes, jānorāda konts kādā no Dienvidkorejas bankām, uz kuru organizatori atskaita līdzekļus. Tāpēc būs jāmēģina tās printēt un tirgot uz vietas. Šodien jābūt gatavam kārtīgam salam - biatlona laikā sola vismaz desmit grādus zem nulles.

Komentāri [0]

 

Ziemas sports Vairāk >

Kaut kas traks!