Eksāmenu laiks. Kā tikt ar šo situāciju galā, nenodarot sev pāri?
 
©depositphotos.com

Šogad daudzi skolēnu vecāki jautā: vai eksāmens ir zināšanu pārbaude vai stresa tests? Tiek diskutēts par uzdevumu pasniegšanas formu, par konkrētiem praktiskiem aspektiem un pārbaudījumu dziļāko jēgu. Uz eksāmeniem noteikti der paraudzīties arī no veselības viedokļa.

Šogad daudzi skolēnu vecāki jautā: vai eksāmens ir zināšanu pārbaude vai stresa tests? Tiek diskutēts par uzdevumu pasniegšanas formu, par konkrētiem praktiskiem aspektiem un pārbaudījumu dziļāko jēgu. Uz eksāmeniem noteikti der paraudzīties arī no veselības viedokļa.

Tā ir nepārejoša aktualitāte, jo zināšanu pārbaudījumi mūsdienās skar ne tikai skolēnus un studentus. Arvien biežāk dažādi testi, atestācijas un pāratestācijas, projektu prezentācijas un tamlīdzīgi pasākumi attiecas arī uz cilvēkiem, kuriem skolas laiks sen aiz kalniem.

Kā tikt ar šo situāciju galā, nenodarot sev pāri? Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild psihiatre Lada Stoligvo.

- Nostāsti par to, cik briesmīgi ir eksāmeni un ar kādu stresu tie saistīti, nereti ceļo no paaudzes paaudzē. Ja bērns, kurš gatavojas savam pirmajam eksāmenam, tos nebūtu dzirdējis - varbūt viņš uztrauktos mazāk?

- Satraukums tik un tā būs, jo situācija, kad tavas zināšanas tiks pakļautas pārbaudei, patiesībā ir pazemojoša, un nevienam cilvēkam tā nepatīk. Klāt vēl nāk neziņa, kādi būs jautājumi, kā viss notiks. Es galvenokārt strādāju ar pilngadīgiem pacientiem, bet arī viņu vidū ir skolu beidzēji, un no sarunām ar šiem pacientiem es saprotu, ka ne jau tikai ģimenes locekļu nostāsti liek baidīties no eksāmeniem. Nereti tie ir tieši pedagogi, kuri daudzina: mācieties, citādi nenokārtosiet eksāmenus! Ir runa par tādu kā kompleksu: no vienas puses, pašam cilvēkam ir bail, no otras puses, vecāki un radi ir stāstījuši savus piedzīvojumus eksāmenos, un tas rada pamatīgu diskomfortu, piedevām arī no pedagogu puses var būt emocionāls spiediens visa mācību gada laikā, lai kaut kā stimulētu audzēkņu vēlēšanos mācīties. Taču tas nerada vēlēšanos, jo veidojas pretestība. Es atceros arī savus studiju gadus. Man bija situācija, kad varēju izvēlēties: kārtot eksāmenu vai automātiski saņemt apmierinošu atzīmi - trijnieku. Doma par eksāmenu radīja tik stipru diskomfortu, kas divas reizes piekritu - labāk trijnieks nekā eksāmens, kaut gan tas nozīmēja, ka nevarēšu pretendēt uz teicamnieces diplomu. Joprojām neuzskatu, ka tas nebija pareizs lēmums.

- Pedagogi par eksāmeniem bieži vien runā kā par pašu nozīmīgāko notikumu - visa mācību procesa vainagojumu, kas beidzot parādīs, kas tu esi, ko tu vari, un būtiski ietekmēs tavu nākotni. Kā lai nebaidās un nestreso?

- Skolotājiem un vecākiem es iesaku neapgalvot, ka eksāmens ir svarīgākais notikums skolēnu vai studentu dzīvē. Tas ir tikai īss, nepatīkams, kaut arī ļoti atbildīgs posms, un ne vairāk. Eksāmena rezultāts bieži ir neobjektīvs, jo neatspoguļo cilvēka zināšanu līmeni, bet ir atkarīgs arī no konkrēto jautājumu sarežģītības pakāpes un nejaušiem faktoriem. Mums visiem taču ir zināmi gadījumi, kad cilvēks eksāmenos nesaņem labas atzīmes, bet dzīves laikā pierāda, ka šajā tematā ļoti labi orientējas, un kļūst par labu speciālistu. Arī sekmju lapai galu galā nav izšķirošas nozīmes. Atzīme ir simbolisks mūsu atbildes vērtējums, kas nekādā gadījumā nenozīmē, ka esam muļķi, tas norāda tikai to, ka uz konkrētu jautājumu esam atbildējuši labi vai slikti. Un ir taču gadījumi, kad cilvēks ir apguvis praktiski visu, bet laika trūkuma vai elementāras neuzmanības kļūdas dēļ ir atbildējis nepilnīgi vai nepareizi. Gribu teikt, ka ar atzīmēm visa dzīve nebeigsies. Vai mēs pēc gada vai pēc pieciem atcerēsimies šo notikumu kā kaut ko dramatisku? Protams, ir cilvēki, kuri var iestrēgt negatīvos dzīves notikumos; ir gadījumi, kad no atzīmes atkarīgs, vai cilvēks iestāsies augstskolā budžeta grupā vai nē. Bet atkal - ja mēs runājam par mūžīgām vērtībām, tad pēc pieciem vai septiņiem gadiem diez vai konkrētais cilvēks konkrēto eksāmena rezultātu tik niansēti atcerēsies un uzskatīs, ka šis eksāmens viņam tiešām ir sabojājis dzīvi. Es ļoti šaubos. Dzīve ir pilna ar notikumiem, un mums svarīgi ir ne tikai eksāmeni, bet arī viss pārējais, kas notiek mūsu dzīvē.

- Gatavojoties eksāmenam, cilvēks intensīvi mācās un daudzi apsver domu, ka derētu lietot kādus paņēmienus vai preparātus, kas palīdzētu iegaumēt labāk un vairāk. Vai tādi pastāv?

- Nav iespējams sagatavoties eksāmenam un iemācīties visu vienas vai divu nedēļu laikā, ja cilvēks pirms tam nav mācījies. Pēdējās dienās pirms eksāmena mēs nevaram apgūt materiālu no nulles, bet tikai atkārtot to, ko esam mācījušies visa attiecīgā posma garumā. Te ir runa par īslaicīgās atmiņas fenomenu - mēs varam tur noturēt materiālu, bet ne pārmērīgi daudz un ne ilgi. Cilvēkam pašam jāsaprot, kā viņš labāk uztver informāciju. Vienam vairāk attīstīts vizuālais uztveres kanāls - caur acīm, citam audiālais - caur ausīm, citam kinestētiskais - caur sajūtām, kustībām, pieskārieniem. Pēdējiem, iespējams, būs lietderīgi uzrakstīt konspektu, jo rakstot viņi labāk iegaumē informāciju.

Nav neviena droša paņēmiena, kā mēs varam ātri uz eksāmenu laiku uzlabot savas mācību un informācijas iegaumēšanas spējas. To nevar panākt ne ar kādiem medikamentiem. Es vienkārši zinu, ko jaunieši mēdz lietot, un varu teikt, ka visi šie medikamenti, īpaši bezrecepšu līdzekļi, ko viņi mēģina izmantot, ir tikai sevis mierināšanai, pašiedvesmai un rada vienīgi placebo efektu. Ja kāds ir sadabūjis recepšu zāles, kas, piemēram, nozīmētas radiniekam traumu, iekaisumu vai patoloģisku procesu ārstēšanai, tad arī tās jaunam, veselam cilvēkam neko nevar uzlabot, tās iedarbojas tikai uz smadzenēm, kurās notiek patoloģiski procesi. Mēs nevaram sagatavot smadzenes tā, lai tās varētu ierakstīt vairāk informācijas. Daudz svarīgāks ir kaut kas cits: lai smadzenes varētu normāli uztvert informāciju, obligāti vajadzīgs regulārs pilnvērtīgs miegs. Gribu brīdināt, ka forsēta mācīšanās nakts laikā darbojas pretējā virzienā. Ja cilvēks normāli nav izgulējies, smadzenes nav spējīgas ierakstīt informāciju. Varbūt nav reāli prasīt, lai cilvēks pirms eksāmena gulētu septiņas deviņas stundas, droši vien arī nervozējot pašam miegs nenāks, bet vismaz sešas stundas pagulēt vajag. Ja cilvēks ir mācījies visu iepriekšējo dienu un ja viņam nav bijis normāls pilnvērtīgs miegs, tad nākamajā rītā nekas neturēsies galvā. Otrs svarīgs nosacījums ir pilnvērtīgs uzturs, normālas regulāras ēdienreizes. Daži aizmirst paēst, un viņus piemeklē spēku izsīkums. Ļoti labi, ja ģimene var atbalstīt cilvēku, kurš gatavojas eksāmeniem, un parūpēties, lai viņš saņem veselīgu uzturu. Savukārt, ja runa ir par vitamīnu preparātiem, tad tie būtu jāsāk sistemātiski lietot nevis tagad, bet jau laikus, rudens posmā, jo šajā klimatiskajā joslā mēs nesaņemam no pārtikas visas nepieciešamās uzturvielas.

- Kā ar dažādiem stimulējošiem līdzekļiem - kafiju, stipru tēju, enerģijas dzērieniem, uztura bagātinātājiem?

- Mēreni, bez fanātisma - dažas kafijas krūzes var, bet pēc tam no visiem enerģijas līdzekļiem, ieskaitot stipru tēju un kafiju, var parādīties nepatīkami efekti, sākot no sirdsklauvēm un beidzot ar koncentrēšanās traucējumiem. Tas ir bīstami, jo īpaši tad, ja ir forsēta mācīšanās, pietrūkst laika un cilvēki naktīs neguļ. Ja mēs pārdozēsim kaut vai kofeīnu, radīsies uzbudinājums, bet koncentrēties nebūs iespējams, un tas nekādā gadījumā neveicinās labāku informācijas uztveri, patiesībā būs pretējs efekts.

- Pirms eksāmeniem cilvēki mēdz lietot arī nomierinošus līdzekļus, lai mazinātu satraukumu. Kādos gadījumos tas ir pieļaujams?

- Es neieteiktu ķerties pie šādiem preparātiem. Te var būt divi negatīvi momenti. Pirmkārt, ja tiešām nomierinošie līdzekļi darbosies, tie neļaus ekstremālā, kritiskā situācijā koncentrēties. Stresam ir mobilizējoša ietekme un, ja cilvēks sāk lietot nomierinošus līdzekļus, var parādīties miegainums un vienaldzība. Nebūs iespēja saņemties, savākties un mobilizēties. Tas attiecas gan uz farmaceitiskajiem preparātiem, gan uz dabas līdzekļiem. Turklāt ir daži cilvēki, kuriem pat parastās baldriāna tabletes rada neparastu un negaidītu reakciju - cerētā nomierinošā efekta vietā parādās uzbudinājums. Ja cilvēks nekad nav lietojis konkrētu preparātu un nezina, kā tas uz viņu iedarbosies, tad vēl jo vairāk nevajadzētu to darīt. Radi un draugi reizēm grib palīdzēt, daloties ar kaut kādiem medikamentiem no saviem krājumiem - šādus piedāvājumus nevajag pieņemt.

- Kā tikt galā ar stresu, veicot rakstisku testu?

- Kad jāatbild uz testa jautājumiem, es ieteiktu no sākuma vienkārši pieņemt, ka galveno jūs noteikti zināt. Pirms atbildēt, noteikti vajag divas vai trīs reizes uzmanīgi izlasīt jautājumu. Pēc tam pamēģiniet to pārfrāzēt ar saviem vārdiem un vēlreiz izlasīt. Stresa laikā ir svarīgi neko nesajaukt. Ja ir daudz jautājumu un mēs saskaramies ar kādu, kuru uzreiz nesaprotam vai nevaram atbildēt, tas jāatstāj uz beigām. No sākuma jāatbild uz tiem jautājumiem, kurus mēs saprotam, kuri liekas viegli un nerada šaubas. Ja izdosies kaut ko izdarīt veiksmīgi, tad pašiem parādīsies iedvesma, mēs redzēsim, ka varam paspēt tikt ar uzdevumiem galā. Ļoti bieži skolēni un studenti, saņemot otro, trešo vai piekto jautājumu, nevar to atrisināt, iestrēgst, un visiem pārējiem jautājumiem neatliek laika. Parasti uzdevumu izpildei ir atvēlēts pietiekami ilgs laiks, lai lielākā skolēnu vai studentu daļa pagūtu atbildēt. Nevajag baidīties, ka laika pietrūks - tas notiek tikai tad, ja cilvēks kaut ko nezina un mēģina pats izgudrot riteni, iztērē tam pārāk daudz laika un rezultātā nepaspēj atbildēt uz citiem jautājumiem, kurus viņš zina.

- Vēl lielāks satraukums daudziem mēdz būt tad, ja pārbaudījums ietver uzstāšanos auditorijas priekšā. Kā to pārvarēt?

- Ja pārbaudījums ietver sevī prezentāciju, referātu vai citu uzstāšanos auditorijā un no tā ir bail, tad mans ieteikums: nevajag skatīties uz visu auditoriju un censties nolasīt visu klātesošo cilvēku attieksmi pret jums. Pamēģiniet izvēlēties jums simpātiskāko seju vai skatīties uz kādu noteiktu vietu, varbūt psiholoģiski tā būs mazliet vieglāk. Tiem, kuri sēž un klausās, godīgi runājot, attieksme ir samērā vienaldzīga. Ja tie ir tādi paši studenti, tad viņi gaida paši savu uzstāšanos, raizējas un īpaši neiedziļinās, ko stāsta kolēģis auditorijas priekšā. Savukārt komisijas locekļi, iespējams, dzird vienas un tās pašas tēmas izklāstu jau nezin kuru reizi, tāpēc ir garlaikoti, varbūt jūtas paguruši vai mokās ar galvassāpēm. Gatavojoties uzstāties, iespējams padzerties ūdeni, paelpot, pirms uzsākt runāt. Dažiem uztraukums provocē neirotiskas izpausmes, starp kurām var būt gan vemšana, gan caureja. Ja cilvēks zina, ka viņš tā reaģē, laikus jānokārto savas vajadzības. Īstenībā visi cilvēki, kuri ir auditorijā, vai nu paši ir kādreiz bijuši, vai drīzumā būs līdzīgā situācijā, tāpēc sapratīs jūsu uztraukumu. Nosarkt vai piedzīvot roku trīci - tas ir normāli, nevajag no tā īpaši kautrēties.

- Bet ko darīt gadījumos, ja bailes no eksāmena vai kāda cita pārbaudījuma patiešām ir ļoti lielas un tās izraisa kāda medicīniska problēma?

- Tad jāvēršas pie ārsta. Ja cilvēkam ir sociofobijas problēma un viņš baidās uzstāties auditorijas priekšā, tad par to būtu jāinformē vismaz savs ģimenes ārsts, kurš tad vai nu pats zinās, kā rīkoties, vai nosūtīs pie psihiatra, un mēs atradīsim veidu, kā cilvēkam palīdzēt. Bet medikamentu nozīmēšana tādām situācijām kā publiska uzstāšanās, diplomprojekta prezentācija, dažādu darbu aizstāvēšana un eksāmens ir tikai mediķu kompetencē.

- Šobrīd daudz tiek runāts par mūžizglītību, par to, ka cilvēkiem jāapgūst jaunas prasmes jebkurā vecumā, un arī dažādu pārbaudījumu kārtotāju vidū ir cilvēki gados. Vai viņiem tas ir vieglāk vai grūtāk?

- Stresa izturība cienījamos gados ir mazāka un arī koncentrēšanās spējas ir sliktākas. Protams, ka arī saistībā ar informācijas uztveres procesu katram cilvēkam ir savas bioloģiskās robežas, kuras nav iespējams pārkāpt. Jo vecāks ir cilvēks, jo grūtāk iemācīties kaut ko jaunu. Un, ja mums nākas kārtot pārbaudījumus cienījamā vecumā, ir patiešām jāpārdomā, cik tas mums ir aktuāli un vai tiešām tas ir vajadzīgs.

- Dzirdēta arī atziņa, ka eksāmenā cilvēks apliecina ne tikai zināšanas, bet arī savu briedumu un spēju tikt ar šo situāciju galā...

- Tādam formulējam droši vien piekritīšu. Eksāmens ir stresa situācija, kura prasa maksimālu mobilizēšanos, un tādas situācijas cilvēka personības nobriešanas procesam ir absolūti nepieciešamas. Jo dzīvē jau arī būs stresa situācijas, būs jāaizstāv savs viedoklis, jācīnās par savu vietu zem saules.

Arī gatavošanās procesā eksāmenam tiek trenētas turpmākajai dzīvei ļoti svarīgas prasmes - spēja plānot, grupēt, strukturēt, atdalīt svarīgāko no mazsvarīgākā, iemācīties veltīt pietiekami daudz laika, lai iegaumētu informāciju vai izpildītu uzdevumus. Tās ir prasmes, ko iespējams uztrenēt, tikai darot. Tās būs nepieciešamas arī, piedāvājot sevi darba tirgū un meklējot peļņas iespējas, un mēs sākam šīs prasmes attīstīt jau skolā.

***

Kad ārsts atbrīvo no eksāmena?

- Parasti par tādiem gadījumiem ir runa nevis tieši pirms eksāmena, bet jau laikus. Ja ārsts izsniedz izziņu par pacienta atbrīvošanu no eksāmena, tas nozīmē, ka cilvēks slimo ar hronisku slimību vai ir pārcietis akūtu slimību, un tā ir mediķu atbildība, kāpēc viņš tiek atbrīvots no eksāmena. Psihiatrs sniedz izziņu ģimenes ārstam, un pēc tam tiek nokārtotas tālākās formalitātes.