Nosaukums „Eiropas Dīvainā Nāve” - britu rakstnieka Duglasa Marija savākto faktu, attieksmes pret tiem un atziņu apkopojums.
Ievads sākas ar apgalvojumu: „Eiropa šobrīd izdara pašnāvību. Vai vismaz to izlēmuši darīt tās politiskie vadītāji - tas, vai eiropieši viņiem grib sekot, saprotams, ir cits jautājums. Sakot, ka Eiropa sevi nogalina, es ar to negribu norādīt uz Eiropas Komisijas regulu slogu vai arī teikt, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija nespēj nodrošināt kontinenta kopienas vajadzības. Ar to es domāju, ka pašnāvību izdara civilizācija, ko mēs saucam par Eiropu, un ka no šī likteņa nevar izbēgt nedz Lielbritānija, nedz arī kāda cita Rietumeiropas valsts - mēs visi ciešam no vienām un tām pašām slimībām un visur vērojami vieni un tie paši simptomi. Rezultātā lielākās daļas šobrīd dzīvojošo cilvēku mūža beigās Eiropa vairs nebūs Eiropa un eiropieši būs zaudējuši vienīgo vietu uz pasaules, ko tie var saukt par mājām.”
Rakstnieks atsaucas uz Stefana Ceveiga darbu „Vakardienas Pasaule”: „Es jutu, ka Eiropa, atrodoties sajukuma stāvoklī, ir pati sev nospriedusi nāves spriedumu - Eiropa, mūsu svētās mājas, Rietumu civilizācijas šūpulis un partenons.”
Turpinājumā Duglass Marijs secina: „Šodien, lielā mērā Cveiga aprakstītās katastrofas iznākumā, Eiropas koks ir pilnībā nokaltis, Eiropa vairs nevēlas sevi reproducēt (tāpat kā Latvija - A.L.), nespēj pat aizstāvēt sevi strīdā (tāpat kā Latvija - A.L.). Tie, kuru rokās ir vara, šķiet, uzskata, ka, pasaulei zaudējot Eiropas tautas un kultūru, nenotiks nekas traģisks. Daļa no varturiem turklāt ir skaidri nolēmuši izšķīdināt eiropiešus un to vietā ievest kādus citus.”Kā to akceptējošs piemērs minēts Zviedrijas konservatīvo partijas premjera Fredrika Reinfelda savas valsts pašvērtējums: ka no tādām valstīm kā viņējā nāk tikai barbarisms, bet viss labais ieradies no ārpuses.
Pēc Otrā pasaules kara Eiropa pavēra durvis trešo valstu migrantu masveida plūsmai. Rezultātā Eiropa no eiropiešu mājām pakāpeniski ir parvērtusies par „mājām”visai pasaulei, tajā pašā laikā zaudējot ticību pati sev, savām paražām, tradīcijām un leģitimitātei.
Te, Eiropas civilizācijas likvidātoriem par nepatiku, kārtējo reizi izvirzās jautājums par nacionālas valsts vietu un mērķi.
Nacionāla, neatkarīga un demokrātiska valsts ir vienīgais garants ik vienas tautas pastāvēšanai, attīstībai un ilgmūžībai. No tā secinājums - ES drīkst būt vienīgi šādu valstu savienība, ka ES uzbūve jāpārveido atbilstoši dalībvalstu nacionālajām interesēm. Latviju no imigrantu armādu viļņiem līdz šim ir pasargājuši atjaunotās neatkarības laika vājie likumdevēji un valsts vadītāji, nodrošinot vietu ES pēdējā četriniekā. Domāju, ka steidzamā kārtā, konsolidējoties Austrumeiropas valstīm, jāpieprasa ES dalībvalstu robežu atjaunošana. Bez tām savas esības prieka nodrošināšana ir iluzora.
Izlasot „Eiropas Dīvaino Nāvi”, esmu pārliecināts, būsiet spiesti iepriekš teiktajam piekrist.
