Staļina atrauga

F64
  • F64
1 / 1

1927. gada 6. jūnijā KPFSR kriminālkodeksā tika iekļauts pants: «592 , raksta politieslodzītais Ansis Ataols Bērziņš.

Masu nekārtības, kurām seko grautiņi, sliežu ceļu vai citu transporta vai sakaru tīklu izjaukšana, slepkavības, dedzināšanas un cita tamlīdzīga rīcība, rada:

  1. attieksmē pret masu nekārtību organizatoriem un vadītājiem, un līdzīgā kārtā arī pret augšminēto noziegumu veicējiem vai tiem, kas izrādījuši varai bruņotu pretošanos - brīvības atņemšana ne mazāk kā uz diviem gadiem, ar visa vai daļas īpašuma konfiskāciju, sevišķi smagos nozieguma apstākļos, paaugstinot to līdz pat augstākajam sodam - nošaušanai līdz ar īpašuma konfiskāciju;
  2. attieksmē pret pārējiem dalībniekiem - brīvības atņemšana līdz trim gadiem.

Masu nekārtības, kas nav saistītas ar augšminētajiem noziegumiem, kuras nav saistāmas ar klaju nepakļaušanos likumīgām varas prasībām vai pretdarbību tās noteikto pienākumu izpildei, kā arī piespiešana veikt klaji nelikumīgas prasības sodāma ar brīvības atņemšanu līdz vienam gadam.

Šis pants esot izveidots kā viens no elementiem jaunizstrādātajām divu pantu grupām: 58 - “Kontrrevolucionāri noziegumi” un 59 - “Īpaši bīstami pret PSRS pārvalde kārtību vērsti noziegumi”. Kopš 20. gadiem tās tika plaši izmantotas masu represiju pamatošanai.

Šie panti instucionalizēja t.s. kolektīvo vainu, resp., tādu vainu, kura bija atkarīga ne tikai no paša indivīda rīcības, bet arī no ārējiem, ar indivīdu nesaistītiem apstākļiem. Jāpiebilst, ka saskaņā ar mūsdienu tiesiskas valsts izpratni kolektīvā vaina nav pieļaujama, kriminālprocesam jābalstās tikai un vienīgi individuālajā atbildībā. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS, LPSR kriminālkodekss tika veidots tāpat, kā pārējo padomju republiku kodeksi - pēc KPFSR ģīmja un līdzības. 1961. gada LPSR kriminālkodeksā bija 74. pants šādā redakcijā:

“Par masu nekārtību organizēšanu, kuras saistītas ar grautiņiem, dedzināšanu un citu līdzīgu darbību, kā arī par šo nekārtību dalībnieku tiešu piedalīšanos minēto noziegumu izdarīšanā vai par viņu bruņotu pretošanos varas organiem - soda ar brīvības atņemšanu no diviem līdz piecpadsmit gadiem.”

Latvijai, atšķirībā no Padomju Savienības, ne pirmās, ne otrās brīvvalsts laikā nepietika gribas izveidot savu, jaunu krimināltiesību ietvaru - līdz pat padomju okupācijai spēkā bija pārveidots cariskās Krievijas sodu likums, šobrīd dzīvojam ar Krimināllikumu, kurš formāli tika rakstīts no jauna, bet faktiski it būtiski pārstrādāts LPSR kriminālkodekss: tanī daudzas sankcijas stipri samazinātas (saskaņā ar ES prasībām par ieslodzījuma ilguma samazināšanu), tomēr pati struktūra - kādi noziegumi ir sodami un kādi panti iraid iekļaujami - kopumā saglabājusies no LR kriminālkodeksa, kurš 90. gadu sākumā izveidots no LPSR kriminālkodeksa, izņemot no tā atklāti politiskus vai cilvēktiesības ierobežojošus pantus. Tādējādi jaunajā krimināllikumā vēsturisku apstākļu dēļ iešļūca arī totalitārās sistēmas atavisms - 225. jeb masu nekārtības pants. Uz 2009. gada 13. janvāra notikumu brīdī tas izskatījās šādi: “(1) Par masu nekārtību organizēšanu, ja tās saistītas ar grautiņiem, postījumiem, dedzināšanu, mantas iznīcināšanu vai ar vardarbību pret personu, vai ar pretošanos varas pārstāvjiem, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem. (2) Par aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās, ja tās saistītas ar šā panta pirmajā daļā norādītajām darbībām un sekām, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem.”

Kā redzam, tas gan no LPSR 1961. gada panta, gan no KPFSR 1927. gada panta atšķiras gluži nedaudz, varētu teikt - kosmētiski. Tomēr acīs krīt tas, ka LR Krimināllikuma sankcijas apakšējā robeža ir pat lielāka! Situācijā, kad kopējā tendence ir bijusi sankcijas mazināt, kad vairumā pantu iekļauta alternatīva - naudas vai piespiedu darba - soda iespēja!

Uz 2009. gadu 225. panta 2. daļas sods ir pat lielāks par sodu par slepkavību! Tanī pat laika visi panti, kuri atbilst faktiskajai (vai potenciālajai) indivīdu rīcībai t.s. masu nekārtību ietvaros - piemēram, 185.panta “Mantas tīšā iznīcināšana un bojāšana” 1.daļa, 175. panta “Zādzība” 1. daļa un 3. daļa, 231. pants “Huligānisms”, 269. pants “Uzbrukums varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai”, 270. pants “Pretošanās varas pārstāvim un citai amatpersonai”, 131. pants “Miesas bojājums aiz neuzmanības”, 130. pants “Tīšs viegls miesas bojājums” un pat 126. pants “Tīšs vidēja smaguma miesas bojājums” - satur cietumsoda sankciju bez apakšējās robežas, kā arī iespēju piemērot īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu! Skaidrs, ka, piemēram, par loga izsišanu, ja tā tiktu kvalificēta pēc 185. panta, neviens tiesnesis nekad nepiespiestu cietumsodu, kā tas notika manā gadījumā pēc 225. panta.

Kā izskaidrot to, ka gandrīz visiem pantiem mazinot sankcijas un pieliekot klāt alternatīvus sodus, masu nekārtību pantam tās saglabājušās padomjlaika apmērā? Vienīgais, kas nāk prātā: šis pants kā aste vilcies līdzi kriminālkodeksam un vēlāk - krimināllikumam, bet neviens to nav ņēmis nopietni, tas bija teorētisks pants, bez prakses un bez izpratnes, kādu nodarījumu tas īsti regulē (to apstiprina arī tas, ka publiskos avotos nav atrodamas ziņas par diskusiju ap šī panta iekļaušanu krimināllikumā). (Krimināllikuma zinātniski praktiskajā komentārā (3. daļa, 2007. gads) gan tiek konkretizēti pantā minēti jēdzieni, tomēr nekādā veidā netiek risināta tā totalitārisma problēma - nedz kolektīvās vainas, nedz soda samērīguma nozīmē.) Tāpēc 2009. gadā, kad šo pantu sarosījās pielietot, izrādījās, ka par sīkiem, alternatīvu sodu vērtiem nodarījumiem piespriežami vismaz 8 gadi cietumā, kurus pēc jaunā procesa vairs nevar piespriest nosacīti (jo tanī iestrādāts 5 gadu ierobežojums nosacītai atlikšanai). Tābrīža Saeimas saprāta un izpratnes pietika tikai kosmētiskam uzlabojumam - no 2011. gada 1. janvāra spēkā stājās grozījumi, tika apvienotas 225. panta 1. un 2. daļa, gan par organizēšanu, gan par dalību “masu nekārtībās” nosakot agrāko organizēšanas sankciju - no 3 līdz 12 gadiem: tas deva iespēju dalībniekam piespriest 3 gadus nosacīti agrāko 8 gadu reāla cietumsoda vietā.

Tomēr problēma pēc būtības - soda nesamierīgums un kolektīvas vainas esamība - netika novērsta. Šos labojumus veicot, Saeima faktiski rūpējās nevis par taisnīgu noregulējumu un Latvijas atbilstību tiesiskas valsts principiem, bet gan rīkojās pašaizsardzības interesēs, jo saprata, ka teju 100 cilvēku, vairumā - nenoziedznieku, ietupināšana uz 8 gadiem par nelieliem nodarījumiem var izsaukt sociālu sprādzienu. Lielākajai daļai iesaistīto, tai skaitā arī prokuroriem un tiesnešiem, bija skaidrs šī panta sankcijas nesamērīgums. Tomēr prokuratūrai bija dots uzdevums sarīkot paraugprāvu, bet tiesnešiem bija jārīkojas esošās panta sankcijas ietvaros.

Gan ar vienu “bet”: saskaņā ar Krimināllikuma 491. panta 1. daļas 2. punktu, ja process bijis nesamērīgi ilgs, tiesa var piespriest sodu zem apakšējās robežas vai pat cita veida sodu. Pamatlieta ar 68 apsūdzētajiem ilga vairākus gadus, tāpēc tiesa varēja šo normu pielietot, ko vairums tiesnešu arī darīja. Diemžēl gan padarot to par netaisna “tirgus” objektu: naudas sodus un darba stundas deva vien tiem, kas “atzina vainu”, tādējādi ļoti neizdevīgā stāvoklī nostādot tos, kas uzskatīja, ka rīkojušies sabiedrības interesēs (piemēram: es daļēji atzinu rīcību, bet neatzinu tanī vainu) un tos, kuru apsūdzības bija daļēji fabricētas (piemēram: manā lietā bija nepatiesa apsūdzība policistu apmētāšanā, nopamatota tikai ar (pretrunīgām) policistu liecībām.) Rezultātā tie, kas mēģināja tiesā pierādīt savu taisnību, tika pakļauti nesamērīgi lielāka (“sēdēšanas” ekvivalentā rēķinot - vairākus desmitus (!) reižu ilgāka) soda riskam. Turklāt, tā kā panta sankcijas augšējā robeža ir 12 gadu, tad, pat nelielu sodu piespriežot, nodarījums vienalga kvalificēts kā “īpaši smags noziegums”. Agrāk, kad pants bija ar ļoti plašām sankciju robežām, nodarījuma smagums tika noteikts pēc piespriestā. Šobrīd, kad panti sadalīti daļās ar salīdzinoši nelieliem sankciju intervāliem, to nosaka pēc augšējās robežas: ja tā lielāka par 8 gadiem (un 12 >8), tad noziegums (vai - kā šinī gadījumā - “noziegums”!) skaitās sevišķi smags. Tātad arī šinī ziņā - smaguma pakāpes noteikšanā - 225. pantā izpaužas tā anahroniskums un neatbilstība mūsdienu kritērijiem.

Lai pārliecinātos, ka šābrīža Latvijā “225. panta problēma” ir tikai un vienīgi staļiniskā mantojuma sekas, palūkosimies, kā 2009. gada 13. janvāra notikumi izskatās pirmskara Latvijas krimināltiesību kontekstā. Tiem pilnībā atbilst 1933. gada Sodu likuma 280. pants:

“Kas trokšņojis, kāvies vai cēlis citas nekārtības publiskā vietā vai sapulcē, vai kaut arī ārpus tām, bet traucēdams sabiedrisku mieru, sodāms: ar arestu uz laiku, ne ilgāku par trim mēnešiem, vai ar naudas sodu, ne augstāku par trīs simti latiem. Sevišķi svarīgos gadījumos vainīgais sodāms ar cietumu.”

Kā redzam, sankcija ir adekvāta, nesalīdzināmi zemāka par šābrīža 225. panta noteikto.

Sodu likumā ir arī nodaļa “Dumpis”, bet tā attiecas tikai uz apvērsuma vai teritoriālās integritātes pārkāpšanas mēģinājumu:

“69. Kas lietojis varas darbus ar nolūku:

  • grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu;
  • gāzt Valsts Prezidentu, Saeimu vai Ministru kabinetu vai atņemt viņiem ar Latvijas Republikas Satversmi piešķirtās funkcijas;
  • atraut no Latvijas kādu viņas teritorijas daļu,

sodāms:

ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteikti laiku.”

Bez šaubām, 13.01.2009. notikumi tam neatbilst: to sauklis bija aicinājums Prezidentam “atlaist Saeimu”, par iekārtas vardarbīgu grozīšanu vai gāšanu runas nebija. Bet šis pants pilnībā atbilst tam mērķim, ar kuru daži Saeimas deputāti (piemēram, Solvita Āboltiņa) pamatoja nepieciešamību pēc 225. panta - sāk, Krievija sūtīs provokatorus, Latvija būs apdraudēta. Nerunājot par ētisko pusi - aizstāvēties no “krieviem” ar Staļina pantu, - arī no tīri praktiskā skatupunkta redzam, ka ir iespējams krimināltiesību normas veidot tā, lai nejauktu vienā putrā Latvijas suverenitātes apdraudējumu ar pašu tautas varbūt tik nedaudz no rāmjiem izgājušiem politiskiem protestiem. Tad kā un kāpēc varēja gadīties, ka 2010. gadā, Saeimai šo pantu pārskatot, šie jautājumi - šo pantu staļiniskā izcelsme un sankcijas nesamērīgums, salīdzinot ar citiem krimināllikuma pantiem - netika risināti? Atbildi - kā šādos gadījumos deputāti strādā - varam izlasīt V. Avotiņa, E. Pastara, R. Baloža, S. Āboltiņas un Z. Čevera diskusijā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” 2018. gada 6. janvārī. E.P.: “ ... manī bezmaz izmisumu radīja tas, ka likumu projektiem nenāca līdzi ne anotācija, ne stenogramma, nekas ...” Z.Č.: “Jautājums - vai paši Saeimas deputāti meklē skaidrojumus? Nē!” Tātad Saeimas nekvalitatīva darba rezultātā - bez izskatāmo pantu vēsturiskas un salīdzinošas izpētes! - tiek neadekvāti postītas Latvijas pilsoņu dzīves, tai skaitā mana.

Atgādināšu, ka kriminālprocesa mērķis ir taisnīgs noregulējums bez nepamatotas iejaukšanās privātpersonas dzīvē. Es šobrīd pilnā mērā izbaudu netaisnīgu “noregulējumu” ar pilnīgi nepamatotu manas dzīves izpostīšanu. Šādās situācijās - kad likumu normas to totalitārās izcelsmes dēļ izrādās neadekvātas un neatbilstošas sabiedrības interesēm, ir 2 iespējas: vai nu mainīt attiecīgās normas, vai izsludināt amnestiju. Mūsu gadījumā Saeima normu mainīja, bet izdarīja to formāli, nevis pēc būtības, un sekas bija drīzāk represīvas, nevis pretrepresīvas. Savukārt amnestijas izsludināšanai, neskatoties uz daudzajiem aicinājumiem, Saeimai nepietika politiskas drosmes. Un te nu jājautā - kāpēc citas pēcpadomju valstis, piemēram, Moldova 2002. gadā un Ukraina 2014. gadā izrādījās pilsoniski nobriedušākas par Latviju un amnestiju līdzīgos (bet izteiktākos - Moldovā, piemēram, parlamenta ēka tika ieņemta un mēbeles lidinātas ārā pa logiem) gadījumos izsludināja? Saeimas mazdūšība? Deputātu orientēšanās uz pašu, nevis sabiedrības interesēm?

Sausais atlikums šim stāstam ir tāds, ka manu dzīvi - radošu, pilnasinīgu, sabiedrisku un Latvijai veltītu - mūsu valsts ir pilnībā izpostījusi. Izpostījusi par to, ka izsitu Saeimas ēkai logu un par to, ka atļāvos nevis nobīties un bučot roku, bet teikt tiesā taisnību. Un izpostījusi tāpēc, ka Latvijas krimināllikumā ir staļinisks pants ar neproporcionālu, represīvu sankciju. Ja manai mājai valsts būtu izsitusi 20 logus, skāde vienalga būtu simtiem reižu mazāka par to, kas man jau nodarīta un kuru man vēl turpina nodarīt.

Lai arī kādi nebūtu vēsturiskie iemesli un apstākļi, viens ir skaidrs: neatkarīgās Latvijas likumos nav vietas represīviem staļiniskiem pantiem. To, ka ar 225. pantu kaut kas nav lāga, juta daudzi, kas ar to saskārās: totalitārs represīvums no tā burtiski dveš. Arī man bija šī sajūta (un no tās izrietošs aizvainojums par netaisnīgu izrēķināšanos), tāpēc visus šos gadus esmu centies par to runāt. Diemžēl, nesekmīgi - jo dzirdīgas ausis Saeimā neatradās. Tomēr sajūtas ir sajūtas, bet fakti ir fakti. Tagad, pēc šī raksta, varētu teikt pat - pētījuma, publicēšanas (kurš vienlaicīgi ir arī atklāta vēstule visiem Saeimas deputātiem) vairs nepaliek nekādi starpvarianti, aizbildināšanās, nezināšana un tml.

Ir tikai 2 varianti: staļinisma atbalstīšana neatkarīgajā Latvijā (proti, nekā nedarīšana un 225. panta “neaiztikšana”) vai staļinisma nepieļaušana (proti, 225. panta atcelšanas ierosināšana un atbalstīšana). Godātie deputāti, protieties! Nedariet Latvijai kaunu! Noņemiet no tās šo staļiniski-represīvas valsts birku!

Komentāri [24]

 
viks
Turies, puis, un lai ta Tevi nesalauž, un tad, kā teikts, iznāksi stiprāks. Ir jau izeja no cietums - tēvs varētu sākt dzejot par 4. maiju un tās vadoņiem, kas mūs iecēla saulītē, par nācijas māti VVF un tā, bet centies izturēt.
12.februāris, 9:45 Atbildēt
atrauga ir ir tavi draugi no maskačkas
kauns
11.februāris, 6:39 Atbildēt
Temps
"Teodosija".
9.februāris, 12:08 Atbildēt
Skatīt visus 24 komentārus >

Viedokļi Vairāk >

Kaut kas traks!