Ja brēkšanai par un pret Stambulas konvencijas ratificēšanu Latvijā vispār ir kāda jēga, tad tā ir vietējai lietošanai vajadzīga uzmanības novēršana no fakta, ka Latvija izpilda un pārpilda Stambulas konvencijas prasības – īstenībā vienu vienīgo prasību nodrošināt iedzīvotāju izmiršanu.
Tiklīdz dzimstība Latvijā reāli pietuvotos mirstībai, tā mūsu valdībai nāktos skaitīt savas pēdējās dienas vismaz tāpat, kā kādreiz Igaunijas premjerministram Andrusam Ansipam nācās pārformēt savu valdību tieši 2011. gada aprīlī saistībā ar 2010. gada demogrāfiskajiem rādītājiem, kuros atklājās iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums par 35 vienībām. Visvisādu apstākļu summā viņam tika pakratīts ar pirkstu un ļauts palikt iesildītajā krēslā vēl četrus gadus divu valdību priekšgalā, jo igauņu izmiršana tūlīt pat atsākās.
Bija sava jēga uzrādīt Stambulu par izcelsmes vietu pret dzimstību vērstajiem pasākumiem, jo tā atrodas maksimāli tuvu apvidiem, kuros pašlaik notiekošais ir neizbēgamas sekas tam, ka dzimstība netika ierobežota, bet veicināta kā turienes valdību drošākais balsts. Proti, lai nu ko darīja ar savu četru sievu, četru sievasmāšu un 4 x 4 bērnu apsaimniekošanu pārņemtie arābu vīrieši, bet tikai ne rīkoja arābu pavasarus. Tomēr pienāca šai idillei gals brīdī, kad valstis vairs nevarēja nodrošināt elementārus iztikas līdzekļus trešajai paaudzei laikā pēc šo valstu izveidošanas: kad pēdējie zaļumi kazām jau izbaroti, kad visdziļākās akas nevis izsmeltas, bet ar visjaudīgākajiem sūkņiem izsusinātas. Ja cilvēki tādos apstākļos nezaudē gribu izdzīvot, tad viņiem var nākties dzert citam cita asinis šo vārdu burtiskajā nozīmē.
Stambulas konvencija ir rīks, ar kuru domāts izvairīties no reālām šausmām un milzīgām ciešanām, kādas izraisa pārapdzīvotība pasaulē kopumā un daudzos zemes pleķīšos atsevišķi. Konvencija praktiski izslēdz dzimumdzīvi starp vīriešiem un sievietēm, ja vīrieši ir izlasījuši Stambulas konvenciju, piemēram, tās oficiālajā latviešu tulkojumā, un noticējuši, ka uz viņiem attieksies sodi par «vardarbību ģimenē», ar ko saprot «visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā», «kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģiski vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus...». Tātad par jebkuru rīcību, tajā skaitā rīcības trūkumu - nenopirka (neiedomājās nopirkt...) sievietei jaunu kleitu vai saldējumu, kas gan nekādas ciešanas neradīja, bet varēja radīt. Turklāt nav jārēķinās tikai ar to, vai sieviete sāks vai nesāks sūdzēties par 20 gadu seniem un absolūti nepierādāmiem notikumiem. Varbūt no otras pasaules malas atnāks šāda apsūdzība pilnīgi pretēji sievietes gribai vai nekad neeksistējušas sievietes vārdā tāpēc, ka dzimstība Latvijā tiks novērtēta par joprojām pārāk augstu un Latvijas iedzīvotāji vairāk vai mazāk patrenkājamiem. Latvijai kā konvenciju parakstījušai valstij tad nāksies pieņemt izpildīšanai jebkurus murgus, lai pildītu savu solījumu «veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm».
Stambulas konvencija nav domāta cilvēku dzimuma iznīcināšanai, bet glābšanai tādā veidā, ka pēcnācēju radīšanas tiesības faktiski tiks dotas ļoti nelielam skaitam vīriešu. Proti, tiem, kuru bagātība vai politiski militārie amati ļauj pietiekami daudz samaksāt juristu cunftei vispirms par apliecinājumu, ka viņu dzimumdzīve ar noteiktu sievieti notikusi bez vardarbības, bet pēc tam noturēt naudu un varu, lai spētu tiesāties un realizēt ārpusjuridiskas procedūras piedevām, ja pēc nez cik gadiem nezin kas sāktu šo dokumentu apstrīdēt. Līdz ar to arī pēcnācēju skaitam jābūt atbilstoši mazam, kā tas pasaules ekosistēmas glābšanai vajadzīgs.
Taisnība, ka deklarācijas izpildes praktiskās sekas būtu homoseksuālas attiecības starp vairumu vīriešu, jo šādu pāru locekļiem nepienāktos konvencijā tikai sievietēm piešķirtās tiesības būt vardarbības upuriem. Tā nav atļauja vīriešiem sist vienam otru nost, bet dzīvot veselā saprāta un nacionālo valstu likumu robežās, kā tas tagad notiek. Sievietēm tūlīt pēc tam nāktos sekot vīriešu piemēram, jo paši vīrieši tām vairs nebūtu kopdzīvei pieejami. Homoseksuālas attiecības ir dabas dāvana, lai savai sugai nepieciešamo biocenozi ar pārmērīgu savairošanos neiznīcinātu ne dzīvnieki, ne cilvēki. Katra cilvēku kultūra ir radījusi savu veidu šīs dāvanas izmantošanai. Stambulas konvencija būtu pašreiz zemeslodi apdzīvojošam cilvēku skaitam adekvāts problēmas risinājums ar nosacījumu, ka tā tiktu ievērota visā pasaulē vienādi. Tā tas nenotiks, tāpēc pārapdzīvotības problēmai tik un tā būs citi risinājumi.
