Vai ir iespējama ēnu ekonomikas palielināšanās situācijā, kad pieaug algas un nodokļu ieņēmumi?
 
©F64

2018. gada 16.maijā tika publicēti SSE Riga Ēnu ekonomikas indeksa jaunākie rezultāti, kas kā ierasts izraisīja plašu diskusiju par ēnu ekonomikas apjomu un to ietekmējošiem faktoriem Latvijā un arī kaimiņvalstīs, raksta SSE Riga Ilgtspējīga biznesa centra direktors Dr. Arnis Sauka un SSE Riga profesors Dr. Tālis Putniņš, SSE Riga pētījuma "Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs" autori.

Šogad šī diskusija izvērsās pat mazliet asāka, visticamāk tamdēļ, ka ēnu ekonomikas apjoms 2017. gadā salīdzinājumā ar 2016. gadu Latvijā palielinājās. Iespējams diskusija saasinājās arī tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas, bet ēnu ekonomikas mazināšana jau vairākus gadus ir bijusi viens no politikas veidotāju solījumiem un noteiktajām prioritātēm.

Kā galvenais arguments gan no atsevišķu ekonomikas ekspertu puses (piemēram, Pētera Strautiņa komentārs savā Twitter kontā 16.05.2018., Jura Paidera raksts Neatkarīgajā Rīta Avīzē, 21.05.2018., “Profesora Saukas viltus ziņas”, kā arī plašāks apskats intervijā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu Neatkarīgajā Rīta Avīzē, 23.05.2018., “Cīņā ar ēnu ekonomiku ir jāapkaro cēloņi, nevis sekas”), kā arī Finanšu ministrijas (FM) (FM raksts portāla TVNET, 14.05.2018., “Ēnu ekonomika sarūk - nodokļu ieņēmumi pieaug”) un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) puses (VID nepiekrīt pētījuma secinājumam, ka Latvijā palielinās “aplokšnu algu” problēma) tika minēts, ka šāda tendence nav iespējama pie situācijas, kad Latvijā pieaug ekonomikas apjoms, palielinās budžeta ieņēmumi no nodokļiem, un/ vai pieaug vidējā alga. Kā vēl viens arguments nereti tiek minēts arī tas, ka SSE Riga Ēnu ekonomikas indeksa aprēķināšanā izmantotā metode balstās uz uzņēmēju aptaujām (nevis, piemēram, oficiālo statistiku), līdz ar to iegūtie rezultāti nevar tikt uzskatīti par ko vairāk kā uzņēmēju attieksmi pret ēnu ekonomiku.

Mūsuprāt, atsevišķu Latvijas ekonomikas ekspertu un valsts iestāžu komentāri parāda zināmu neizpratni par nacionālo kontu aritmētikas pamatprincipiem, tāpēc skaidrojam:

Arguments, ka ekonomika aug (vai precīzāk - oficiālā statistika par ekonomiku rāda izaugsmi) neko nepasaka par ēnu ekonomikas tendencēm. Pie ekonomikas augšupejas ēnu ekonomika var gan palielināties, gan samazināties. Proti, ir iespējami daudz scenāriji situācijām, kas pieļauj gan ēnu ekonomikas palielinājumu, gan vienlaicīgi ekonomikas pieaugumu. Piemēram:

Situācija, kad ēnu ekonomikas pieauguma temps pārsniedz oficiālās ekonomikas pieauguma tempu. Šādos apstākļos tīra aritmētika nosaka, ka vienlaikus ar oficiālās ekonomikas pieaugumu arī notiks ēnu ekonomikas īpatsvara pieaugums. Protams, parasti tiek sagaidīts, ka pieaugot ekonomikai uzlabosies uzņēmējdarbības vide un līdz ar to uzņēmēji nebūs tik ieinteresēti palikt ēnu sektorā. Tomēr praksē tā var arī nebūt, sevišķi, ja pieaugot ekonomikai, nemazinās nelegālās naudas apjoms un pieejamība (kas ir viens no avotiem aplokšņu algām). Vai arī būtiski nemazinās korupcija, sevišķi nozarēs, kas ir tieši atkarīgas no valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Šīs ir problēmas, kuras neapšaubāmi Latvijā pastāv un norāda uz izaicinājumiem efektīvos kontroles mehānismos.

Situācija, kad dažādi ekonomikas segmenti pieaug dažādos tempos - sevišķi, ja pieaugums tajos segmentos, kuros ēnu ekonomika ir augsta, ir straujāks, nekā pieaugums sektoros ar zemāku ēnu ekonomikas īpatsvaru. Cik zināms, pieaugums būvniecības sektorā, kur ir visaugstākā ēnu ekonomika, Latvijā 2017. gadā bija ļoti liels, proti, +19.5% salīdzinājumā ar 2016. gadu. Šāds pieaugums sektorā, kurā ir krietni lielāks ēnu ekonomikas īpatsvars, nekā vidēji citos sektoros, var būt dzinējs lielai ekonomikas izaugsmei un vienlaicīgai arī ēnu ekonomikas īpatsvara palielinājumam (pat neraugoties uz to, ka būvniecības sektorā ēnu ekonomikas apjoms 2017. gadā nedaudz mazinās salīdzinot ar 2016. gadu).

Aprēķinot iekšzemes kopproduktu (IKP), vienā gadā var tikt iekļauts procentuāli vairāk ēnu ekonomikas, nekā tas ir darīts iepriekšējā gadā (piebilde - Centrālā statistikas pārvalde aprēķinot IKP cenšas ēnu ekonomikas izmērāmo daļu iekļaut IKP). Līdz ar to iespējams mākslīgi palielināt IKP izaugsmes tempu, vai nejauši uzrādīt straujāku ekonomikas apjoma pieaugumu nekā tas ir realitātē.

Šie ir tikai daži no iespējamajiem scenārijiem vai izskaidrojumiem tam, kāpēc ēnu ekonomika var pieaugt laikā, kad oficiālā statistika uzrāda arī ekonomikas pieaugumu (precīzi vai mazāk precīzi).

Līdzīgus argumentus var izmantot, lai izskaidrotu, kāpēc darbaspēka nodokļa ieņēmumu pieaugums automātiski nenozīmē to, ka ir samazinājusies ēnu ekonomika vai mazinājušās aplokšņu algas. Turklāt, runājot par darbaspēka nodokļa pieauguma tempu, ir papildu iespējamie paskaidrojumi, tai skaitā:

Ja algas pieaug (kā tas bija 2017. gadā), pie pašreizējās Latvijas nodokļu struktūras var sagaidīt, ka pieaugums iekasētajā iedzīvotāju ienākuma nodoklī būs lielāks nekā pieaugums IKP vai pieaugums algās. Tas notiek tīri mehāniski ja marģinālā iedzīvotāju ienākumu nodokļu robežlikme (piemēram, 23%) pārsniedz vidējo iedzīvotāju ienākuma nodokļu likmi (piemēram, 10%, ņemot vērā ienākumu neapliekamo minimumu), neatkarīgi no tā, kas notiek ar ēnu ekonomikas lielumu (proti, vai tas mazinās, vai pieaug).[i]

Ja vērojamas izmaiņas ekonomikas ieņēmumu struktūrā, it sevišķi darbaspēka ienākumu īpatsvarā salīdzinājumā ar uzņēmumu peļņas īpatsvaru. Piemēram, ja pieaug darbaspēka ienākumu īpatsvars (jo strauji pieaug algas) un samazinās uzņēmumu peļņas īpatsvars, un no darbaspēka ienākumiem proporcionāli vairāk līdzekļu atrodas ēnu ekonomikā (salīdzinājumā ar līdzekļiem no uzņēmumu peļņas - kā tas Latvijā bija 2017.gadā), tad vienlaikus augs iekasētie ienākuma nodokļi un ēnu ekonomikas apjoms procentos no IKP.

Vai SSE Riga pētījumā pielietoto metodi var izmantot ēnu ekonomikas aprēķinam?

Kā ēnu ekonomikas indeksa autori esam daudzkārt uzsvēruši, ka nepastāv neviena metode, kas var 100% precīzi izmērīt ēnu ekonomikas apjomu - galvenokārt tāpēc, ka ēnu ekonomiku veido apzināti slēpta darbība (piemēram, aplokšņu algas, peļņas neuzrādīšana u.tmldz.), ko ir grūti tieši izmērīt. Tieši šī iemesla dēļ esam bieži aicinājuši politikas veidotājus ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumu plānošanu balstīt uz vairākām, vienai otru papildinošām metodēm. SSE Riga Ēnu ekonomikas indekss balstās uz uzņēmēju aptauju. Šī pieeja pamatojos uz pieņēmumu, ka tieši uzņēmēji, kuri paši iesaistās nepatiesu rādījumu sniegšanā, “ēnu ražošanā”, aplokšņu algu maksāšanā, ir tie, kas vislabāk zina, cik liels produkcijas/ienākumu īpatsvars netiek deklarēts. Tieši uzņēmēji, nevis politikas veidotāji vai ekonomisti, kuriem var būt cits, ne vienmēr ar praktiski notiekošiem procesiem saistīts viedoklis. Šāda uz aptaujām balstīta pieeja ir viens no veidiem kā ēnu ekonomiku var mērīt. Šāda “tiešā pieeja” gan līdz šim biežāk tikusi izmantota, lai aptaujātu nevis uzņēmējus, bet gan mājsaimniecības. Vēl pastāv “netiešā pieeja”, kuras pamatā ir aprēķini, kas balstās uz netiešiem rādītājiem, kas korelējas ar ēnu ekonomiku (piemēram, profesora Schneidera pielietotā metode).

Gan netiešajām metodēm, gan tiešajām ēnu ekonomikas aprēķināšanas metodēm ir savi trūkumi. Lielākais tiešo metožu (tādu kā profesora Schneidera izmantotās) trūkums ir tas, ka šīs metodes balstās uz daudziem pieņēmumiem un mēdz būt ļoti nestabilas. Ja neizpildās kāds no metodē pielietotajiem pieņēmumiem, metode var uzrādīt lielas svārstības. Turklāt, šīs metodes balstās uz netiešiem rādītājiem, kā piemēram bezdarbnieku skaitu un skaidrās naudas apjomu. Ja kāds no netiešajiem rādītājiem mainās neatkarīgi no ēnu ekonomikas situācijas (piemēram, cilvēki sāk vairāk lietot maksājumu kartes tā samazinot skaidrās naudas apjomu, vai emigrācijas dēļ samazinājās bezdarbnieku skaits), var rasties ļoti maldinoši rezultāti par ēnu ekonomikas apjomu un dinamiku. Šīs metodes arī nepasaka neko par to kāpēc ēnu ekonomika ir liela vai maza: vienīgi aprēķina to apjomu. Tomēr šādas metodes ir ļoti parocīgas, jo ar to palīdzību var salīdzinoši lēti un ātri aptuveni noteikt ēnu ekonomikas apjomu daudzās valstīs.

Uz aptaujām balstītās pieejas (netiešās metodes, tādus kā izmantojam SSE Riga Ēnu ekonomikas indeksa aprēķināšanā) pētījumos ir salīdzinoši dārgas un saskaras ar risku par zemu novērtēt kopējo ēnu ekonomikas apjomu. Galvenais iemesls tam ir, ka uzņēmēji var nevēlēties atbildēt uz tik sensitīviem jautājumiem kā ēnu ekonomikas apjoms un to cēloņi vispār, vai arī sniedz nepatiesas atbildes. Mūsu metode minimizē šo risku, pielietojot virkni aptauju un datu vākšanas paņēmienu, kas iepriekšējos pētījumos ir apliecinājuši spēju iegūt maksimāli patiesas atbildes. Pēc aptaujas veikšanas notiek rūpīga datu pārbaudīšana, apstiprināšana, un pēc vajadzības tīrīšana pirms datus izmanto, lai aprēķinātu ēnu ekonomikas apjomu procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Proti, IKP mērīšanai pastāv trīs vispārlietotas metodes: apjoma, izdevumu un ieņēmumu pieeja. SSE Riga indeksa pamatā ir ieņēmumu pieeja, saskaņā ar kuru IKP tiek aprēķināts kā darbinieku bruto atlīdzības (bruto personīgie ienākumi) un uzņēmumu bruto saimnieciskās darbības ienākumu (bruto uzņēmumu ienākumi) summa. No aptaujas datiem katram uzņēmumam tiek aprēķinātas trīs ēnu ekonomikas komponentes: samaksātās aplokšņu algas, nereģistrēto darbinieku atlīdzība un uzņēmumu saimnieciskās darbības ienākumi. Izmantojot katra uzņēmuma pienesumu IKP, un komponenšu īpatsvaru IKP sastāvā (vadoties pēc ieņēmumu pieejas un ņemot vērā ekonomikas struktūru), šīs atsevišķās ēnu ekonomikas komponentes tiek apvienotas, lai aprēķinātu ēnu ekonomikas apjomu procentos no IKP. Papildus ēnu ekonomikas aprēķinam, šī metode ļauj labāk izprast kāpēc uzņēmēji iesaistās ēnu ekonomikā, proti, izskaidrot ēnu ekonomiku veicinošos faktorus. Pie tam pielietojot metodi vairākus gadus pēc kārtas, tā pietiekoši precīzi atspoguļo ēnu ekonomikas dinamiku, parādot vai ēnu ekonomika valstī ir mazinājusies vai palielinājusies. Plašāk ar metodi var iepazīties mūsu rakstā, kas ir publicēts starptautiskā recenzētā žurnālā Journal of Comparative Economics, 2015. gadā.


Esam vairākkārt uzsvēruši, ka darbs pie ēnu ekonomikas mazināšanas ir konstanti jāturpina, jo pretējā gadījumā iepriekš paveiktais ar laiku var izrādīties neefektīvs.

Tāpat gribam uzsvērt, ka ēnu ekonomikas mazināšanas metodes var mainīties mainoties ekonomikas struktūrai, t.sk. pie ekonomikas izaugsmes vai ekonomikas lejupslīdes. Iespējams, ka tieši šobrīd politikas veidotājiem Latvijā (un arī pārējās Baltijas valstīs) būtu šim faktoram jāpievērš pastiprināta vērība, meklējot efektīvākus ceļus ēnu ekonomikas mazināšanai. Šādam darbam noteikti ir nepieciešams ieguldīt adekvātu resursu, tai skaitā, spēcinot analītisko kapacitāti.