Arno Jundze

Dziesmu svētki tuvojas, un grūti nepamanīt – gaidīšanas kņadā parādās publikācijas, kuru autori mēģina sasaistīt dziesmu svētku kustību ar mūsdienu patērētājsabiedrības teorijām. To tonis ir kritisks. Turklāt caurviju motīvs ir tādas kā sēras pēc īstajiem dziesmu svētkiem, kuros neviens par naudu nerunāja, vien dejoja, dziedāja un sita plaukstas tribīnē.
 
Laiku pa laikam nākas atzīt, ka ticēt veselajam saprātam nav tā saprātīgākā nodarbošanās. Nu ko, nākas atzīt, ka esmu kļūdījies. Maija sākumā rakstīju: «Ticēt, ka Nobela prēmija literatūrā netiks piešķirta, tomēr nav nekāda pamata. Arī attēlot Zviedru akadēmiju kā pensionāru politbiroju nav ne mazākā iegansta.» Runa, protams, bija par skandālu, kas nu jau kādu laiku plosās Zviedru akadēmijā, kas atbild par Nobela prēmijas piešķiršanu literatūrā.
 
Televīzijas panorāmas pults apstāšanās, noraujot valsts galvenā ziņu raidījuma ēteru, lieku reizi pierāda, cik vāja ir Latvijas sabiedriskā televīzija.
 
Viena no latviešu sliktajām īpašībām ir neprasme pateikt paldies. Par to bija jādomā, skatoties Kristīnes Želves filmu Mērijas ceļojums, kas veltīta Latvijas muzeju nacionālās kolekcijas glābējai Otrā pasaules kara gados Mērijai Grīnbergai. Par to bija jādomā, skatoties sociālajos tīklos skaistās bildes no Kannu kino festivāla, kur piecdesmit vienu gadu pēc Četru baltu kreklu uzņemšanas (vien iedomājieties šo absurdo skaitli!) beidzot paldies tika pateikts režisoram Rolandam Kalniņam un operatoram Mikam Zvirbulim.
 
Lai gan 4. maijs, iespējams, ir svarīgākais, ko esam sasnieguši pēdējo 28 gadu laikā, joprojām ir dzirdami īpašie viedokļi par deklarācijas neleģitimitāti un nelikumīgā okupantu orgāna – Augstākās padomes – antikonstitucionālajiem lēmumiem. Arī vecā dziesma par komunistu un čekistu mūžīgo atrašanos pie varas nebeidz skanēt. Tomēr, ja atceras, kas toreiz maijā notika, viss bija pavisam vienkārši.
 
Šonedēļ LETA izplatīja ziņu par preses brīvību pasaulē, atsaucoties uz Reporters Without Borders veidoto Pasaules preses brīvības indeksu. Latvija tajā ieņem 24. vietu 180 valstu kompānijā. Saraksta augšgalā, protams, skandināvi un vecās Eiropas valstis: norvēģi un zviedri, nīderlandieši, savukārt sestajā vietā – Jamaika. Igauņi ir divpadsmitie, bet lietuvieši – trīsdesmit sestie. Pēc pētnieku domām, galvenie preses brīvības draudi pasaulē esot Donalds Tramps, Krievija un Ķīna. Drusku jau nu smieklīga ir šī visiem krietni apnikusī Trampa dēmonizācija. Īpaši jau vērojot to, ka pasaule nudien nav apgāzusies, jo amerikāņi izvēlējās tādu prezidentu, kādu paši gribēja.
 
Šonedēļ Valsts valodas centrs pielika punktu kādai samilzušai lingvistiskai problēmai: šausminošai, stulbai, komiskai – epitetu emocionālā gradācija te atkarīga no katra indivīda privātās samaitātības pakāpes. Ar visu šai organizācijai piemītošo autoritāti pēc nezin cik gadu šķēpu laušanas publiski tika paziņots, ka latviski pareizi sociālā tīkla vadītāju Mark Zuckerberg ir dēvēt par Marku Zakerbergu, nevis Marku Cukerbergu. Droši vien jau, ka arī bez valodniecības autoritāšu iejaukšanās šīs pasaulē pietiekami pazīstamās personas pareizo uzvārda izrunu jau pirms gadiem pieciem mierīgi varēja paklausīties kādā BBC vai NBC raidījumā vai pat pašpikot wikipedia angļu valodas šķirklī, kura veidotājs, šķiet, bija nojautis, ka cukerzakers jauks galvu nevienam vien latvietim. Lai nu kā, beidzot šis fakts ir tautai izziņots un oficiāli masu medijos reģistrēts.
 
Šonedēļ māte daba mums mēģina atgādināt to, cik pasaulē viss mainīgs. Lieldienu sniegs un putenis nedēļas vidū dažu stundu laikā kaut kur pačibēja, it kā nekā tāda nemaz nebūtu bijis, visur klaigā dzērves, debesīs gulbju un zosu kāši, pirmie stārķi pastaigājas pa vēl aizsalušajiem laukiem, baltām putām klātās lielceļu malas atgādina par ziemā kaisīto sāli. Pavasaris atnācis – cerams, ka uz palikšanu, bet nepārprotami ar domu par rudeni.
 
Pirms Lieldienām piestāv runāt par garīgumu, par atdzimšanu, par spējām celties augšup no pīšļiem, bet, piedodiet, tas lai šoreiz paliek svēto tēvu pārziņā. Dzīvē no visas šīs Lieldienu padarīšanas ir tik vien, cik maza bērna prieka, zaķa izdētās olas meklējot. Kaut nebūsim naivi, ne jau visiem bērniem šis prieks tiek.
 
Ja lieto kādu izbijušu modes vārdu, bez kura 2000. gadu sākumā pašmāju abu dzimumu Oļiņietes negāja nekur, tad šīs nedēļas «diskursu» divos vārdos varētu noraksturot kā «šur tur». Šur tur kāds pačaloja par to, kurus prezidentus drīkst vai nedrīkst sveikt ar ievēlēšanu. Iespējams, aizmirstot, kādā pasaules daļā atrodas Latvija, kas ir mūsu kaimiņi, ar kuriem būs jādzīvo arī turpmāk neatkarīgi no ievēlētiem vai neievēlētiem prezidentiem.
 
Tā sagadījies, ka šī avīze pie jums no nonāks 16. martā. Gan jau atkal tā vietā, lai svinētu latviešu dzejas karalienes Aspazijas dzimšanas dienu, mati tiks skaldīti par leģiona tēmu, turpinot liet ūdeni uz mūsdienu politiķu dzirnavām, kuriem, visticamāk, sen jau nospļauties uz visu: uz vēsturi, uz saticību valstī. Ka tik viņu akcijām un reitingiem klāt nāktu kāds punktiņš vai divi. Galu galā vēlēšanas nav aiz kalniem. Cik nu līdz tam 6. oktobrim atlicis? Tā vien šķiet, ka dažam labam tā būs pēdējā, izšķirošā – visu vai neko – kauja, jo tikt pie varas, ai, kā gribas, un arī sponsoru uzticība jāattaisno, bet taustāmu rezultātu kā nav, tā nav.
 
Slēgt bibliotēkas laukos, paslēpjot likvidāciju zem līdzekļu ekonomijas un bibliotēku darbu optimizācijas, tā diemžēl ir pēdējo dienu sliktā ziņa, kas nāk no Limbažu puses un publikai tapusi zināma, pateicoties Baltijas asamblejas balvas laureāta literatūrā rakstnieka Aivara Kļavja vērībai. Šī nu reiz ir lieta, ko nevajadzētu pieļaut un cirst pašā saknē ne jau tāpēc, ka iebilst literāti. Bibliotēku likvidācija ir kaitniecība valstiskā mērogā.
 
Kā tad ir – nauda smird vai nesmird? Šonedēļ biju liecinieks debatēm par šo tēmu, protams, saistībā ar kultūru. Nav grūti uzminēt arī to, ka diskusija raisījās par pēdējo dienu notikumiem ar Aizkraukles banku un tās plāniem celt Laikmetīgās mākslas muzeju. Droši vien psihologiem, psihiatriem un sabiedrības pētniekiem šī būtu lieliska iespēja nodarboties ar pētījumiem, lai noskaidrotu, kā negatīvas ziņas rada dīvainas psihozes sabiedrībā. Kāda kundzīte aizrunājās tiktāl, ka bija savā prātā secinājusi – Aizkraukles bankā tikuši atmazgāti cilvēku tirdzniecības rezultātā iegūtie nelegālie līdzekļi un tos gribējuši investēt laikmetīgās mākslas kolekcijā.
 
Tik tālu mēs esam nodzīvojušies, ka jāraksta par to. Par ticības lietām. Atgādināšu, kā viss sākās. Vispirms KNAB, lai brīvdienās nebūtu garlaicīgi, uzaicināja Rimšēviča kungu uz pārrunām, kas vainagojās ar to, ka viņa galvotājs iemaksāja tieši tik, cik Rimšēviča kungs esot no kāda mēģinājis izspiest. Tā vispār ir pēdējā laika mode, savdabīgs SPA pakalpojums – brīvdienas ar KNAB, kas, ja atceramies uzņēmēja Krūmiņa kunga odiseju, beidzās ar lielisku PR kampaņu topošajai viņa grāmatai – to izpirka burtiski pāris nedēļās.
 
Jura Rubeņa aiziešana no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja amata šonedēļ satrauca to sabiedrības daļu, kurai Juris Rubenis bijis padomdevējs un garīgais skolotājs. Tādu cilvēku tiešām ir daudz, un tagad, uz brīdi atmetot latviešu neciešamo kašķīgumu, ir īstais brīdis, kad pienāktos pateikt mācītājam paldies par to spēku, ko viņš grūtos brīžos devis mums visiem.
 
Šonedēļ biedrība Par legālu saturu! sadarbībā ar Valsts policiju, Patentu valdi un Kultūras ministriju sākusi plašu filmu, mūzikas, TV kanālu un sporta tiešraižu pretpirātisma sociālo kampaņu Nemāni sevi – tu zodz!. Tās mērķis saskaņā ar rīkotāju ieceri esot veicināt sabiedrības apzināšanos, ka tiešsaistes satura internetā, gan video, gan audio, nelegāla skatīšanās, tāpat kā TV nelegālo pieslēgumu izmantošana, ir prettiesiska rīcība, proti, zādzība. Diemžēl Latvijā notiek tas, kas notiek. Kampaņu autori rīko kampaņas, bet pārējos autorus tikmēr dienišķi apzog. Savukārt sabiedrībai ir vienalga. Tās pārstāvji kliedz, ja atklāj, ka somiņā vairs nav maciņa, bet auto kārtējo reizi pazuduši spoguļi. Savukārt kaut ko nozagt autoram skaitās kaut kā dabiski.
 
Atzīsimies, nu kaut kā neveicas mums ar to loģisko domāšanu. Pagātnes rēgu bakstīšana daudziem stipri vien aizstājusi dzīvi šodien. Vainīgie visās dzīves likstās, tiesa gan, ir atrasti. Zināms arī, kā viss noticis. Avoti ir droši. Čekas ziņotāji un citi zvēri, slepus vienojoties kādas vārdā nenosauktas viesnīcas numuriņa dušas telpā, pirms gadiem padsmit Latvijā ieviesa ūdens skaitītājus. Šo sarunu ierakstus publiskos pēc gadiem divdesmit.
 
Es nezinu, kāpēc tā, bet latviešiem ir kaut kāda īpaša tieksme ieņemt marķīza de Sada romāna Justīne galvenās varones lomu, lai ar baudu ļautos visām iespējamajām mocībām un pašmocībām.
 
Dāmas un kungi, pienācis laiks sākt dzīvot šogad. Vēlams tā, lai pēc nākamajām 360 dienām 31. decembra vakara uzrunas nevienam nešķistu tik salkanas, stulbas un kretīniskas, kā par 2017. gada beigu uzrunām tagad spriež sociālo tīklu aktīvisti. Nevar tikai saprast, vai daļai no viņiem Kučinskis un Vējonis riebjas principā, vai viņi paši, ja būtu dota iespēja, pateiktu ko labāk, vai varbūt šo spriedēju privātā dzīve tiešām ir nonākusi tik lielā pakaļā, kā tas tagad kā uz delnas izlikts viņu komentāros.
 
Romas iedzīvotāji pirmsziemassvētku nedēļā aizgūtnēm ņemas zoboties par krietni nobirušo pilsētas galveno egli, kas uzstādīta Piazza Venecia. Kāds to dēvē par plikpaurainu poda birsti, cits rausta plecus, bet Romas vadībai nākas taisnoties, kāpēc kokam, par kura atvešanu uz pilsētu esot iztērēti piecdesmit tūkstoši eiro, nobirušas gandrīz visas skujas. Varētu jau teikt – lai nu romiešiem tiek romiešu problēmas, vai mums savu trūkst. Tomēr, pirms pāris nedēļām Romā esot, skatoties gan uz Vatikāna egli, kas, teiksim atklāti, arī nekāda īpašā nebija, gan Spāņu laukuma mākslīgo zelta egli (Venēcijas laukuma centrā tobrīd nekas vēl nebija uzstādīts), vairākkārt iedomājos par kādu Aināra Šlesera ideju, kuru viņa tautieši toreiz norēja kā tāds aptracis ciema kvekšķu bars. Protams, ka runa ir par Latviju kā Ziemassvētku eglītes dzimteni.
 
Šogad klusais Adventa laiks savā ziņā atgādina mazo trakomāju. Aizejošā pilnmēness ietekmē aktivizējušies pat tādi personāži, par kuriem šķita – it kā taču saprātīgi cilvēki. Demokrātiski naidīga agresija no sērijas – kas nav ar mums, tie ir pret mums – staro gan no cilvēku sejām, gan sociālo tīklu komentāriem. Ej nu saproti, kas par lietu? Varbūt tiešām kāds mūs apstrādā ar neredzamiem stariem, lai mēs sastrādātu iespējami lielākas muļķības?
 
Es nezinu, ar kuru galu domā un komunicē viena daļa Latvijas darba devēju. Gan jaunie uzņēmīgie, kas intervijās plātās ar garu stundu strādāšanu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, gan pieredzes bagātie. Visi šie beidzamo pāris nedēļu teksti – vietējie darbinieki ir slinki, vietējie darbinieki ir izlepuši mūlāpi, jo nevēlas par 500 eiro rukāt ilgas stundas un melnu muti gaišās nākamības labā – atgādina tādu novecojušu cukurniedru plantatoru žēlabu stāstu par brīvlaistajiem vergiem kādā klasiskā amerikāņu romānā. Labie strādnieki esot aizbraukuši, visi neperspektīvie un muļķi palikuši. Laikam jau arī sevi pie tādiem pieskaita.