Pravieši un zivis
 
©F64

Pirmais maijs nāk, un atkal jau jautājums, kam, pie vella, šie Darba svētki, kurus neviens nekad nesvin un kuru vienīgais labums ir brīva diena kalendārā? Katrreiz, kad es to sev uzdodu, man ir jādomā, kurš tad īsti ir muļķis – mēs vai mūsu senči, latvieši sastrādātām tulznainām rokām, ar kuriem tagad visi lepojas vietā un nevietā.

Manā dzimtā ir stāsts, ko vairākkārt stāstījusi mana vecmamma. Viņas tēvs, mans vecvectēvs Pēteris Raģis, Valkas smalkmehāniķis un darbnīcas īpašnieks, allaž esot teicis - strādnieki, tas ir Latvijas pamats un nākotne. Tā vien šķiet, viņš bija pārliecināts sociāldemokrāts tāpat kā daudzi viņa paaudzes vīri, kas pieredzēja gan 1905. gadu, gan Pirmo pasaules karu, gan brīvās Latvijas dzimšanu un krišanu. Tas bija normāli, ka Valkas un Rīgas smilšu pakalnu vīri un sievas, kā viņus tēlaini dēvēja rakstnieks Arturs Heniņš, saprata, ka strādnieki - tas tiešām ir Latvijas pamats. Tās strādnieku paaudzes, ja vajadzēja, spēja sadrebināt ne vien vietējo darba devēju naudas makus, bet arī visu impēriju, jo viņi bija spēks un prata būt vienoti.

Simt gadi pagājuši. Strādnieku kā šķiras Latvijā nav. Tā ir izbeigusies kopā ar izvazāto rūpniecību. Kārlim Marksam te vienkārši nav ko darīt. Piecdesmit «attīstītā sociālisma» gadi ir panākuši to, ka sociālā taisnīguma idejas, strādniecība, sociāldemokrātija, stipras arodbiedrības ir kļuvušas ja ne par lamuvārdu, tad par anekdoti gan. Liberālisma murgus skandējot kā mantru, mēs bijīgi lūkojamies darba devēju virzienā un bailēs drebam, ka tik nu nodokļu nastas māktais saimnieks neaizmūk uz Igauniju! Par to šonedēļ jau atkal tik sirsnīgi raksta Latvijas mediji, ka tīri vai asariņa nobirst, to visu lasot.

Tomēr, ja tā labi padomā, nodokļu nasta jau viņus māc vienmēr. Studiju gados nācās pastrādāt pie leģendārā «mans tētis baņķieris» Osipova firmā Kultūra. Atceraties to skaisto reklāmas saukli televīzijā - «draugs jūs nesaprot? Mēs palīdzēsim!» ar smalko šķirnes suni un afroeiropieti galvenajās lomās? Tādi nodokļi, tādi nodokļi - boss, bārdai plandot, toreiz daiļrunīgi vēstīja. Es klausījos un tagad domāju - jā, tādi nodokļi… Interesanti tomēr, vai viņš kaut kapeiku toreiz nodokļos samaksāja?

Kāds no Vizmas Belševicas dzejas liriskajiem varoņiem daiļrunīgi izsaucas par latviešiem kā par vergu tautu. Gan jau, ka sabalsojoties ar Garlība Merķeļa prātojumiem par latviešiem. Pērnā gadsimta sešdesmitajos gados, kad šī dzeja dzima, tas varbūt skanēja pat nedaudz aizvainojoši, bet dzejniecei taisnība. Esam mēs vergu tauta. Joprojām. Ar savu domāšanas tuvredzību, ar nevēlēšanos spriest ilgtermiņā, ar vienpartijas sarakstiem gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Ja mums piedāvā celt rūpnīcas, mēs kliedzam nē. Ja mums piedāvā būvēt dzelzceļa līniju, mēs esam gatavi mirt, bet nepadoties. Ja mums piedāvā apkalpot jaunprojektēto gāzes vadu, mēs labāk sariebsim Putinam, atdodot peļņu vācie šiem, zviedriem un kam tur vēl, nekā paņemsim savu daļu, kaut šo trubu tāpat uzcels - ar vai bez mums.

Tagad valdība mums sola jaunu nodokļu sistēmu, kas pirmajā brīdī šķiet varbūt arī pat interesanta. Ja vien tā neparedzētu papildu akcīzi, piemēram, degvielai. Tas nozīmē, ka benzīns kļūs reāli dārgāks, kas savukārt nozīmē - kāps cenas it visur. Kāds tam ir fons? Neesmu, protams, ne ekonomists, ne finansists, bet notikumiem pasaulē sekoju diezgan cītīgi. Krievu internetā šonedēļ uzdūros pāris virsrakstiem - ASV benzīns maksā lētāk nekā Krievijā, raksti bija pilni ar salīdzinājumu, galoniem, litriem, dolāriem, rubļiem. Salīdzinājumā ar Latvijas tagadējām cenām tīrā Leiputrija. Liksim tik akcīzi klāt un kļūsim vēl konkurētspējīgāki nekā līdz šim.

Tas ir tāds apburtais loks - strādniecībai Latvijā pietrūkst paša galvenā - ražošanas. Valsts trenē sevi prāta ekvilibristikā, mētājot nulles Excel tabulās, lai aizbāztu budžeta caurumus, pārliekot saskaitāmos no viena plaukta otrā. Rūpniecības nav, patērētāju pirktspēja ierobežota, pakalpojumu sniedzēji nīkuļo, jo to ņēmēji nespēj maksāt. Policisti grib ēst, kultūra knapi dveš. Šo vērojot, uzprasās salīdzinājums ar daudz piesauktajiem Bībeles sižetiem. Runā, ka pravietis esot pabarojis tautu ar dažām zivīm. Te nu ir viens no diviem, vai nu toreiz viņam tauta bija ļoti maza, vai mūsu politiķi nudien nav nekādi pravieši.