Atsaucoties uz NRA š. g. 30. janvārī publicēto rakstu “Grozījumi likumā pestītu lielos būvniekus tiesā”.
Skaidrojot Ekonomikas ministrijas (EM) darba grupā tapušos grozījumus Būvniecības likumā, man nereti nākas sastapties ar pārpratumiem, kas atkārtojas atkal un atkal.
Šķiet, ka kādam šī pārpratumu “skaņuplate” ļoti iet pie sirds, tik ļoti, ka dažas “dziesmas” tiek atskaņotas atkal un atkal, lai taču tauta beidzot sāk dungot tām līdzi. Viens no šādiem pārpratumu meldiņiem ir par to, ka ar likuma grozījumiem būvnieki tikšot vaļā no jebkādas atbildības par uzbūvēto. Sak, paši būvnieki izgrozīs likumu tā, ka varēs būvēt pa roku galam, bet atbildīgo nebūs. Skan labi, ar skandāla motīvu. Tomēr, lai cik labi skanētu, šis meldiņš ir maldīgs.
Pirmkārt, par kvalitātes jēdzienu būvniecībā. Ir visai grūti iedomāties situāciju, kurā būvnieki paši “kodētu” savu darbu nevis kvalitātes, bet pavirša darba virzienā. Ar kādu mērķi? No rakstā pieminētās Sorainen advokātes teiktā var saprast, ka Latvijas būvniecības uzņēmumu dienas kārtībā nav vis būvprojektu veikšana un attīstība, bet tādu likumu “uzburšana”, kas ļautu strādāt iespējami pavirši. Elementāra loģika mums saka priekšā, ka atvērta tirgus apstākļos nekvalitatīvi būvnieki ātri vien nozudīs no tirgus un viņu vietu ar prieku aizņems uzņēmēji no Somijas, Igaunijas, Lietuvas, citām valstīm. Lai kāds būtu likums, konkurences principus tas laikam izmainīt vis nespēs.
Otrkārt, par likumprojekta būtību. Grozījumi likumā paredz skaidri noteikt savstarpējās atbildības sfēras katram būvniecības procesā iesaistītajam. Atbildības jēdziens šobrīd likumā ir izplūdis un gan būvniecības procesa “saimnieks” (darbu pasūtītājs), gan citi būvniecības procesa dalībnieki, gan trešās personas, skādes gadījumā spiestas mētāties starp versijām par tehnoloģiskām kļūmēm, projektētāja vainu, nekvalitatīviem būvmateriāliem, būvnieka, ekspertu un būvuzrauga nolaidību. Taču, ja atklājas, ka būvnieks ir bijis nolaidīgs, protams, ka par to ir un būs jāatbild būvniekam! Likumprojekts neparedz izvairīšanos no atbildības, bet atbildības jomu robežu noteikšanu un zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu gadījumos, ja skāde nodarīta trešajai personai, piemēram, kaimiņam. Raksta ievadā piesauktā noziegumu “dekriminalizēšana” ir kļūdains salīdzinājums, kas izriet gan no aplamiem sākotnējiem pieņēmumiem (par likuma mērķi), gan tiesību pamatprincipu nepārzināšanas, kas civiltiesībām neparedz atpakaļvērstu spēku, ja vien likumdevējs nav paredzējis pretējo (likumprojektā šāds izņēmums nav paredzēts).
Kontekstā ar ierosināto izmaiņu likumā esmu piesaukusi OCTA piemēru. Atslēgas vārdi šajā sistēmā ir “atbildība”, - atbildība par zaudējumiem, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarīti trešajai personai. Salīdzinājumam varam iedomāties situāciju, kad par ceļu satiksmes negadījumā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu atbild transportlīdzekļa vadītājs un nav iegādāta OCTA - mēs paši būtu spiesti dzīt pēdas avārijas izraisītājam un paši maksāt par auto labošanu. Aptuveni šāda situācijā ir mūsdienas būvniecībā, tikai jau sākotnēji ir zināms, ka “transportlīdzekļa vadītāji” ir vairāki (projektētāji, eksperti, būvnieks, būvuzraugs), bet kurš izraisījis negadījumu, nav zināms.
Treškārt. Man grūti komentēt, no kurienes raksta veidotāji smēlušies informāciju par projektiem, kas būvniecībā “tūliņ birs kā no pārpilnības raga”, bet likumdošanas iniciatīvu saistīt ar ES fondu apgūšanu nudien nav nekāda pamata. Ierosinātie grozījumi likumā tiek apspriesti kopš 2016. gada, kad EM izveidoja attiecīgu darba grupu un bez būvniekiem tajā ir pārstāvētas arī Latvijas Arhitektu savienība, Latvijas Būvinženieru savienība, Latvijas Pašvaldību savienība, būvvaldes - kopā vairāk nekā 40 būvniecības ekspertu. Likumprojekts top konsultējoties ar nozari, tas nav kāda “izdomājums”.
Ceturtkārt, likumā rosinātā sistēma ir pārbaudīta un strādā daudzās pasaules valstīs. Darba grupā tapušais grozījumu projekts, kas paredz atbildību dalījumu starp dažādām būvniecībā iesaistītajām pusēm, paredz arī to, ka vispirms apdrošinātājs sedz nodarījumu trešajai personai, un tikai tad sākas kļūmes (nolaidības) iemeslu meklējumi un naudas piedziņas procesi no vainīgajiem būvniecības procesa dalībniekiem (projektētājam, ekspertiem, būvniekiem, būvuzraugiem u.c. iesaistītajām personām). Šāda pieeja ir ieviesta virknē valstu. Neesmu dzirdējusi, ka tas veicinātu būvnieku bezatbildību, un tā rezultātā, piemēram, Somijā tiktu celti nekvalitatīvi nami, bet atbildīgie nebūtu identificējami. Iespējams, apdrošinātājiem gan šis ir zināms izaicinājums, kurā tie šobrīd saskata vairāk potenciālos riskus nekā ieguvumus.
Piektkārt, par rakstā vairākkārt piesaukto būvnieku vēlmi izvairīties no atbildības. Likumprojekts nevis padara būvniekus “bezatbildīgākus”, bet tieši pretēji - būtiski samazinās iespēju no atbildības izvairīties. Neskaidrs atbildības “adresāts” būvniecības procesos ir sena un aktuāla problēma, kas šobrīd negatīvi ietekmē arī būvniecības kvalitāti. Diemžēl, ir būvnieki, kuri apzinoties likuma robus, atļaujas strādāt pavirši un savu enerģiju pamatā velta bēgšanai no atbildības. Tāpēc piedāvātās izmaiņas Būvniecības likumā, kas precizē atbildības sadalījumu starp dažādām būvniecībā iesaistītajām pusēm, vispirms jau būtu ieguvums pasūtītājiem. Apdrošināšanas polise vienlaikus kļūtu gan par instrumentu, lai no tirgus izspiestu paviršus darba darītājus (pēc atkārtotu zaudējumu segšanas būs vai nu jāmainās, vai tirgus jāpamet), gan sakārtotu tiesiskās attiecības starp būves pasūtītājiem un trešajām personām (piemēram, kaimiņiem, vienkāršiem garāmgājējiem, veikala apmeklētājiem utt.), būvniecības procesā.
Ņemot vērā minēto, aicinu šī būvniecības nozarei un Latvijas ekonomikai kopumā ļoti nozīmīgā likumprojekta komentāros pieturēties pie rakstā daudz piesauktā atbildības jēdziena un neasociēt būvniecības nozari ar paviršiem darboņiem, kuriem būtu vajadzīgs likuma “jumts”. Apstākļos, kad neskaidra un birokratizēta regulējuma dēļ Latvija atpaliek no saviem kaimiņiem Doing Business reitingā (skat. 2018. gada reitingu), jo pie mums būvprojektus nākas saskaņot divreiz ilgāk, nekā Igaunijā un Lietuvā, es aicinu iestāties par nozari attīstošām iniciatīvām, kas padarīs mūsu ekonomiku stiprāku. Liela daļa no tās veido tieši būvniecības nozare, starp citu, viena no retajām nozarēm, kurā aizvien vēl dominē nacionālais kapitāls.
