Kamēr kristīgā pasaule svētdien atzīmēja Lieldienas, Turcijā un ārpus tās dzīvojošie šīs valsts pilsoņi devās balsot par ļoti būtiskiem konstitūcijas grozījumiem, kas palielinās prezidenta varu. Arī Latvijā solīts pēc Lieldienām Saeimā iesniegt Satversmes grozījumus, kas ne tik radikāli, bet arī vērsti uz prezidenta pilnvaru paplašināšanu un ievēlēšanas kārtības maiņu.
Ar nelielu pārsvaru referendumā atbalstītie Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana iniciētie jauninājumi vēl vairāk pagrūdīs valsti diktatūras virzienā, kas jau zēla pēc valsts apvērsuma mēģinājuma pērn vasarā ar represijām pret režīma kritiķiem. Ar referendumu faktiski tiek legalizētas Erdoganam piešķirtās ārkārtas pilnvaras.
Lai gan pirmsreferenduma aptaujas uzrādīja nelielu grozījumu pretinieku pārsvaru, rezultātā ar šādu nelielu pārsvaru gūts atbalsts konstitūcijas grozījumiem, kuri stāsies spēkā pēc diviem gadiem, kad reizē notiks parlamenta un prezidenta vēlēšanas. Eksperti lēš, ka Erdogans, kandidējot gan šajās, gan nākamajās vēlēšanās, varētu valdīt līdz pat 2029. gadam. Saskaņā ar grozījumiem viņš būtu gan valsts, gan valdības vadītājs un veidotājs, valsts vadonis izvēlētos arī augstākās tiesas tiesnešus. Pēc apvērsuma lielā tīrīšana pamatīgi skāra arī tiesu sistēmu, atlaisti tika gan neskaitāmi tiesneši, gan ierēdņi, arī skolotāji, augstskolu rektori, par armijas virsniekiem nemaz nerunājot. Virkne Erdoganu kritizējošo žurnālistu pasludināti par teroristiem un apcietināti. Nav grūti iedomāties, ka esošās mediju vides apstākļos tautu iespējams pārliecināt par autoritārismu vai pat diktatūru nesošo grozījumu nepieciešamību kā stabilitātes un ātrākas ekonomiskās attīstības garantu. Erdogans, piesaucot Turcijas Republikas dibinātāju Ataturku, izteicies par turku tautas «pārākumu pār mūsdienu civilizācijām». Brr, vēsturē jau dzirdēts postulāts...
Ar stabilitāti pēc referenduma, iespējams, varētu būt problēmas, jo uzvara ir niecīga, neapmierināto nometne - liela, turklāt monolīti grozījumiem iebildusi jau līdz šim nemierīgā kurdu kopiena. Interesanti, ka Erdoganu aktīvi atbalstījuši Eiropā dzīvojošie turki - viela viņu izmitinātājvalstu pārdomām.
Vēl lielākas galvassāpes Eiropai sagādās Turcijas pretenzijas pret vienošanās nepildīšanu par bēgļu uzņemšanu, ko tā solījusies aktualizēt pēc referenduma. Turcija jau pērn cerēja uz bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību (ES), kura iebilda, ka valsts nav izpildījusi virkni nosacījumu, ieviesusi pārāk krasas pretterorisma normas, kas ļauj apkarot opozīciju. Referenduma iznākums Turciju vēl vairāk attālinās no šī bezvīzu režīma, nemaz nerunājot par pievienošanos ES, kas gan pēdējos gados jau vairs netika uzskatīta par reālu pārskatāmā nākotnē. Tādējādi referenduma rezultātu komentētājiem Briselē jādomā par to, vai viņu spriedumu skarbums nedos ieganstu Turcijai atteikties no migrantu atpakaļuzņemšanas un migrācijas slūžas uz Eiropu atkal netiks pārrautas. Slēdzot vienošanos, mazsvarīga Turcijai gan nebija arī finansiālā puse - maksa par bēgļu atpakaļuzņemšanu, kur savu roku pielika Turcijas attiecību krīze ar Krieviju. Nu attiecības ar Krieviju uzlabojušās, importa aizliegumi uz Krieviju pamazām tiek atcelti. un abas draudzīgi bombardē Sīriju. Var izraudzīties kopīgu ienaidnieku.
Atceroties pērnruden referendumā Azerbaidžānā atbalstīto prezidenta pilnvaru pagarināšanu un paplašināšanu, tostarp, attiecībā uz parlamenta atlaišanu, fons, kad pašmājās diskutēt par prezidenta pilnvaru paplašināšanu, nav diez cik pateicīgs. Protams, nevar salīdzināt Turcijas, Azerbaidžānas un Latvijas situāciju demokrātijas jomā, bet, vai kāds pirms Kārļa Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma varēja to iedomāties?
Deputātu darba grupa Valsts prezidenta pilnvaru iespējamai paplašināšanai un ievēlēšanas kārtības izvērtēšanai pirms diviem gadiem tika izveidota, reaģējot uz kaislībām ap Valda Zatlera rosināto Saeimas atlaišanu. Lai arī socioloģiskajās aptaujās vairākums pilsoņu atbalsta tautas vēlētu prezidentu, jautājuma nomuļļāšana tik daudzus gadus jau sējusi neticību sabiedrībā, un, jāpiekrīt Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijai, ka «pašreizējos Latvijas demokrātijas trūkumus nav iespējams novērst, veicot mehānisku parlamentārās demokrātijas nomaiņu pret semiprezidentālu vai prezidentālu demokrātiju».
