Kamēr svinības pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā sita augstu vilni no rīta līdz vakaram, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, augstāko valsts amatpersonu klātbūtne Brāļu kapos, Salaspils memoriālā vai Lestenē izpelnījās vien atsevišķu interesentu un mediju uzmanību. Saeimas spīkere Ināra Mūrniece citastarp bilda, ka šajā dienā tiek pieminēti arī čekas pagrabos mocītie un disidenti.
Kas šos cilvēkus mocīja, nodeva, par viņiem ziņoja - ar šo vēstures sadaļu, VDK aģentu un ziņotāju kartotēku vara nekādi nespēj tikt galā. Trūkst drosmes publiskot, trūkst drosmes pateikt, ka nepubliskos. Runas par to, ka maisu publiskošana sašķels sabiedrību, ir kārtējās atrunas. Sabiedrības sašķeltība varai tās dziļākajā būtībā nerūp. Tā pat tai ir izdevīga un ļauj izmantot vecos jājamzirdziņus, novērst uzmanību no citām problēmām, mazināt politisko konkurenci. Sabiedrība ir vienota virknē cilvēcīgu lietu. Neredzējām nacionālo, dzimumu, vecumu vai sociālo grupu dalījumu, kad bija jāpalīdz Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, kad jāziedo smagi slimiem bērniem, kad naktī jāskrien mežos meklēt pazuduši bērni, bet tā nav un nebūs vienota, kad runa būs par politiku, vēlēšanām, attieksmi pret okupāciju, 2. pasaules karu, Krieviju. Jautājums par čekas maisu atvēršanu sabiedrību nedz šķels, nedz vienos - būs kas pret to iebildīs, būs kas atbalstīs - gan krievi, gan latvieši, un gan vieni, gan otri būs kartotēkā.
Aprīļa sākumā pastiprinātu uzmanību izpelnījās VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs, vēsturnieks Kārlis Kangeris, kurš izpaudās gan LTV lielajā intervijā, gan raidījumā De facto, gan Neatkarīgajā, citastarp stāstot par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) liktiem šķēršļiem piekļuvei pie VDK dokumentiem. Pēc Kangera atkārtotiem izteikumiem, ka pienācis laiks publiskot čekas maisus, drīz vien sekoja SAB direktora Jāņa Maizīša intervija oficiālā izdevuma Latvijas Vēstnesis portālā lvportals.lv ar jūtami komplimentāru intervētāja nostāju. Maizītis skaidroja, ka čekas maisos esoša kartīte vēl nenozīmē sadarbību ar VDK; kartītes aizpildītas arī aizmuguriski, ticamība to saturam varētu būt ap 80%. Kartotēkā esot sabiedrībā zināmi un godāti cilvēki, nevarot tagad «to visu likt vienā maisā, publiskot šo cilvēka vārdus un padarīt viņus par ziņotājiem». «Mehāniski to visu publiskot būtu milzīga kļūda», kartotēka esot «bumba ar laika degli un provokācija», un «SAB iestājas pret publiskošanu». Atvainojiet, vai mums tagad SAB pieņem likumus, vai tas tomēr tos pilda? Un Maizītis ir kāds ķeizars vai vēstures zinātņu doktors, kas nosaka, kas pētāms, kas publiskojams un kas ne?
Protams, var rasties jautājumi, kāpēc Latvijas VDK kartotēkā ir tik daudz, ap 4500 kartīšu, un vai tā ir pilnīga. Tāpēc jau deleģēti vēsturnieki, zinātnieki, kam daža laba partija centās piekabināt savu uzraugu. Arī Kangeris atzīst, ka kartotēka nav pilnīga un esamība «maisos» nav automātisks pierādījums sadarbībai ar čeku, vienlaikus neesot arī gūti pierādījumi par viltojumu esamību. Tieši tāpēc jau dibināta komisija, lai šos materiālus arī zinātniski izpētītu, nevis tikai tiktu veiktu copy paste aktu! Tādēļ Maizīša kunga bažas par to, ka nebūs skaidrojumu, ir nevietā. Tādi sabiedrībā cienīti cilvēki kā politiķis Georgs Andrejevs un akadēmiķis Jānis Stradiņš ir izskaidrojuši savu atrašanos maisos un tāpēc nav šodien mazāk cienīti!
Var būt atšķirīgs viedoklis par publiskošanas nepieciešamību. Tie, kas paši piedzīvojuši represijas, labprāt lielākoties uzzinātu aģentu vārdus, kam nav tik personiska pieredze un citi arī ar šo pieredzi nevēlas plēst rētas, iemest jau tā sašķeltajā sabiedrībā vēl kādu naida petardi, rādīt ar pirkstiem ne tikai uz pašiem ziņotājiem, kuri nu varbūt pievērsušies cienījamam arodam, bet arī uz viņu tuviniekiem, bērniem. Bet nav akceptējama šī liekulība un cilvēku vazāšana aiz deguna, drosmes trūkums pateikt patiesību. Maizīša atklāsmes nostiprina pārliecību, ka visa ņemšanās ap maisiem padsmit gadu garumā un pēdējo gadu epopeja ap pētnieku komisiju, tās dalībnieku apšaubīšanu, finansējuma «aizmiršanu», atļauju nedošanu darbam ar dokumentiem, prasībām zinātniekiem kļūt par SAB darbiniekiem ir švaki iestudēts teātris ar iepriekš apmaksātu pasūtījumu - maisus neatvērt! Režisoru uz skatuves!
Žēl to cienījamo cilvēku, zinātnieku un pat daža laba godprātīga deputāta, kas tērējuši laiku cīņā par dokumentu pieejamību, rāmja radīšanu dokumentu publiskošanai un skaidrošanai. Arī nodokļu maksātāju, kuri gadu garumā visu šo farsu apmaksājuši, un vēlētāju, kas noticējuši šiem solījumiem, kas bārstīti pirms kārtējām vēlēšanām!
