Ik pa laikam izskan prātojumi par Saeimas un Valsts prezidenta vēlēšanu, premjera nominēšanas un ministru nominēšanas un apstiprināšanas kārtības maiņu. Jautājumu ir pētījušas speciālas komisijas, darba grupas prezidenta paspārnē, kādas iniciatīvas nokļūst arī Saeimā. Arī pagājušonedēļ, kad bez garām debatēm tika noraidīta iniciatīva atjaunot pirmskara Latvijā bijušo atvērto sarakstu sistēmu Saeimas vēlēšanām.
Nav Satversme, vēlēšanu sistēma jārausta un jāmaina, vadoties no kāda politiskā spēka interesēm un iegribām. Bet, ja ar vēlēšanu sistēmas palīdzību ir iespējams risināt kādas problēmas, tad nav arī esošā kārtība jāatstāj kā akmenī cirsta. Dažas labas lietas jau mainītas un nostrādājušas pareizajā virzienā. Piemēram, lokomotīvju ierobežošana vienā vēlēšanu apgabalā vai prasība nolikt Saeimas deputāta mandātu, ja deputāts ievēlēts pašvaldībā. Arī šodienas arvien krītošā vēlētāju aktivitāte, zemā iedzīvotāju līdzdalība partijās un interese par politiku, katastrofālais Saeimas reitings un sabiedrības neuzticēšanās tai liek domāt, kas maināms. Bet, ja Saeimas lielajām vai varas partijām ir izdevīga esošā kārtība un to nav vēlmes mainīt, tad varbūt jābeidz ākstīties ar darba grupām, komisijām, bezgalīgi aprakstīt papīru, tērēt ekspertu laiku un valsts naudu, apmaksājot darba grupas? Pašlaik jau Saeimā darba grupa vētī gan kārtējo tautas vēlēta prezidenta versiju, gan prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā Saeimā, kas jau noraidīta. Kā pirms pāris gadiem, tā tāpat tagad ceturtdien Saeimas plenārsēdē noraidīja No sirds Latvijai deputāta, bijušā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra priekšlikumu par atvērto sarakstu ieviešanu - esot vēl jādiskutē. Jāpiekrīt, ka konkrētie piedāvājumi tiešām vēl slīpējami, bet tos slīpēt jau neviens netaisās.
Kūtris piedāvāja noteikt, ka katrā vēlēšanu zīmē jābūt atstātai «pietiekamai vietai» papildu vēlamo kandidātu ierakstīšanai no citiem tajā pašā vēlēšanu apgabalā pieteiktajiem kandidātu sarakstiem. Ne nākamā gada, bet 2022. gada vēlēšanās. Piemēram, ja cilvēks Zemgalē balso par Nacionālo apvienību, bet viņam simpātisks ir kāds no Zemgalē startējošajiem deputātiem no Saskaņas vai citas partijas, viņš to var ierakstīt klāt NA listē.
Tas būtībā atbilstu vēlētāju politiskajai uzvedībai - balsot par personālijām. It kā ievēlam deputātus pēc partiju sarakstiem, bet darbs partijā, esamība šajā sarakstā, programmā doto solījumu pildīšana viņiem nav saistoša. Kas notiek pēc vēlēšanām? Jo īpaši šajā Saeimā, lai gan arī citās precedentu nav trūcis ar peldošiem - ceļojošajiem deputātiem un brīvajiem radikāļiem. No 23 ievēlētajiem Vienotības partijas biedriem partijā palikuši vien desmit, vēl 12 ir frakcijā, bet ne partijā, Edvards Smiltēns vairs nav nedz partijā, nedz frakcijā. No savām partijām, frakcijām aizlaidušies arī Artuss Kaimiņš, Silvija Šimfa, Arvīds Platpers, Ilmārs Latkovskis. No Saskaņas rindām izslēgts Romāns Miloslavskis, kurš pēc bijušā parlamentārieša Valērija Agešina nokļūšanas Liepājas domē saņēma Saeimas deputāta mandātu, bet ne pieņemšanu Saskaņā. Kāda tur partiju stiprināšana, disciplīna, balsošana par partijas programmu un tās pildīšana! Izsmiekls! Tādējādi nekāds lielais kaitējums partiju demokrātijai netiktu nodarīts, ja izvēlētajai listei pierakstītu klāt citos sarakstos kandidējošus, pēc vēlētāja domām, pozitīvi vērtējamus politiķus. Varbūt viens otrs parlamentārietis vairāk pacenstos. Turklāt nav tā, ka mazās partijas būtu lielas ieguvējas - ja kādas populārās partijas listē tikai ierakstīs klāt kādas sīkpartijas līderi, tas nepalīdzēs sīkpartijai pārvarēt 5% vēlēšanu barjeru, kuru, starp citu, Kūtris arī rosina samazināt līdz 3%. Papildu kandidātu pierakstīšana tikai ietekmēs viena saraksta kandidātu savstarpējo sacensību, bet partijas saraksts balsi nedabūs. Nekādas radikālas pārmaiņas partiju un proporcionālajā pārstāvniecībā šis priekšlikums neradītu, bet vēlētājam vismaz būtu sajūta, ka viņš ir Saeimas sastādītājs un viņam nav jāizvēlas vienīgi mazākais ļaunums.
Tikai sistēmas maiņa vien sabiedrības attieksmi automātiski nemainīs, bet tā var būt viens no reaģentiem. Ja kopā ar pakāpenisku politiskās kultūras izaugsmi pieaugs arī vēlētāju interese par politiku un aktivitāte, atkritīs diskusijas par vēlēšanu barjeras augstumu vai 500 biedru prasību partijām un tās dibināšanu gadu pirms vēlēšanām, kā dēļ liela daļa pilsoņu netiekot pārstāvēti Saeimā. Tomēr, pretēji Ļeņina pārliecībai, ne katra ķēkša var vadīt valsti, veidot partiju un iegūt varu! Aktivitātes problēma jārisina citiem līdzekļiem, nevis vēlēšanu kvalitatīvie vai kvantitatīvie kritēriji jāpazemina, pielāgojot tos zemajai aktivitātei un pašu politiķu nespējai sadzīvot vienā partijā. Turklāt, jo mazāk cilvēku paliek Latvijā, jo mazākam pilsoņu skaitam absolūtajos skaitļos jānobalso, lai partija iekļūtu Saeimā.
