Saeimas komisijā aizvadītajā nedēļā atbalstīta iecere līdz šim brīvprātīgi izvēlēto valsts aizsardzības mācību (VAM) no 2024. gada ieviest kā obligātu visās valsts vidējās izglītības iestādēs. Komisijā jau spriež par tehniskiem kā? jautājumiem, nevis vai?, lai gan, manuprāt, būtu vēl nepieciešamas diskusijas. Vai aizsardzības mācība tiešām ieviešama kā obligāta, vai tomēr atstājama brīvprātīga? Vai tā ieviešama kā atsevišķs priekšmets tajā vai citā apjomā un formā, vai integrējama citos mācību priekšmetos? Vai nepietiks ar civilās aizsardzības mācību, kas jau no 2018. gada būs skolās obligāta?
Līdz šim diskusijas bijušas diezgan šaurā lokā. Apspriešana politiskajos gaiteņos un socioloģiskā aptauja nav nopietna saruna ar viedokļu līderiem, vecākiem, skolu direktoriem. Vai līdzšinējā zemā atsaucība šādas programmas realizācijai neliecina ne tikai par mācībspēku resursu trūkumu, kādēļ galvenokārt pārcelta plānotā VAM obligātā ieviešana jau no 2020. gada, bet arī par konceptuālu skolu izvēli? Tikai dažpadsmit skolas izvēlējušās ieviest VAM, ko kā brīvas izvēles priekšmetu piedāvā jau kopš 1997. gada. Rīgā - tikai divas skolas, no kurām viena - 53. vidusskola - šo programmu vairs neturpinās. Pilotprojektam pieteikušās jaunas skolas.
Ieviešot to kā obligātu priekšmetu, būtu nepieciešami 350 instruktori, daudz vairāk, nekā pašlaik ir. Un 17 miljoni eiro gadā. Tas esot 20 reižu lētāk nekā atjaunot obligāto militāro dienestu. Bet vai tad nolemts, ka vajag obligāto militāro dienestu? Šādas iniciatīvas līdz šim noraidītas.
Ja reiz mums ir profesionālās armijas sistēma, kur militārā karjera ir cilvēka izvēle, šī izvēles sistēma jāsaglabā arī skolā. Piekrītu, ka katram Latvijas iedzīvotājam jābūt izpratnei par Latvijas vērtībām un to, kā tās aizsargāt. Jautājums, vai obligātā VAM ir īstais ceļš. Vai tā nepaliks par partiju patriotisku izrādīšanos ar mazu jēgpilnu atlikumu?
Aizsardzības ministrija jau gatava ar vidusskolu beidzējiem, VAM apguvējiem parakstīt rezerves karavīra līgumu, garantēt iestāšanos bez konkursa Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un budžeta studiju vietas. Jaunietis savā degsmē var to arī parakstīt, neapzinoties, kādas saistības uzņemas, tostarp ierasties uz regulārām mācībām, uz kurām jau daudzi esošie rezerves karavīri dažādu iemeslu dēļ neierodas.
Lai arī valstij nozīmīgas, tomēr tā būtu pārmērīga vienas jomas lobēšana. Ne mazāk valstij trūkst ārstu, IT speciālistu, nu jau arī pedagogu. Kāds varbūt var dot lielāku ieguldījumu valsts aizsardzībā, saražojot valstij naudu, par ko iegādāties militāro tehniku, nekā neveikli tuntoļojot pa stadionu. Turklāt mūsdienu kara instrumenti, tehnika paģēr specifiskas prasmes, un ar nedaudz ātrāku skriešanu ar gāzmasku vai labāku Latvijas vēstures faktu pārzināšanu nebūs līdzēts. Protams, trivializēju, taču skaidrs, ka nebūs iespējams visās skolās nodrošināt tās tehnikas un ekipējuma iepazīšanu, kas tiek lietota bruņotajos spēkos vai pat zemessardzē, jaunsardzē.
Tāpēc sliecos uz to, ka pietiktu ar civilās aizsardzības mācību vai drīzāk ar integrētām VAM prasmēm un informāciju citos mācību priekšmetos. Informāciju par Latvijas vēsturi, tostarp militāro, patriotismu veicinošu, var integrēt sociālajās zinībās, vēsturē, dabaszinātnēs, pat matemātikā, nemaz nerunājot par latviešu valodu un literatūru. Turklāt šādi tā nebūs šabloniskā, pompozā formā, šādi patriotisms nebūs kā iekalts, bet nesaprasts dzejolis. Patriotisms caur mūsu literatūras, mākslas, mūzikas dižgaru radītā apgūšanu un lepošanos par to, tāpat par mūsu zinātnieku, sportistu sasniegumiem ir daudz stabilāks un dziļāks nekā dzimteni slavinošu dzejoļu skandēšana. Lepošanās caur zināšanu, sajušanu, līdzpārdzīvošanu, ar došanos uz labu teātri vai koncertu, vēsturisku notikumu piemiņas pasākumiem, kopīgu skaistāko Latvijas vietu apceļošanu, līdzjušanu sporta sacensībās, kas ir viens no labākajiem nācijas vienotājiem... Kompetencēs balstītas izglītības metodes. Fizisko sadaļu var labi integrēt sporta stundās. Vai uz tā rēķina pielikt klāt vēl kādu sporta stundu, var diskutēt, bet jau līdz šim šādas ierosmes atdūrušās pret kopējās lielās skolēnu noslodzes problēmu. Vai tā tagad izkūpējusi pati no sevis un var vieglu roku piemest klāt vēl divas stundas VAM nedēļā? Vidusskolēniem jau ir liela slodze, daļa jau 11. klasē apmeklē augstskolu kursus, daļa profesionāli sporto. Tad jau drīzāk atbalstāma būtu iecerētā 11 dienu nometnes rīkošana vasarā nevis kā brīvprātīga, bet kā obligāta, tādējādi jēgpilni pagarinot mācību gadu un VAM apgūstot reālā vidē, nevis skolas skolā vai sporta zālē.
Jā, vajag dot šādu iespēju, bet ne uzspiest visiem. Piemēram, Rīgas 28. vidusskola VAM specializāciju izvēlējusies, citastarp rēķinoties ar mikrorajona resursu, kur ne visiem padodas eksaktās zinības vai interesē humanitārā izglītība. Un ir ļoti labi, ka ir šāda iespēja specializēties, tajā skaitā lauku skolām, kuras tā varbūt vēl var saņemt Aizsardzības ministrijas atbalstu infrastruktūrai un lauku bērniem piedāvāt jau teju gatavu karjeru. Un tā tam arī jāpaliek - skolām un ministrijai jākonkurē ar šo savu piedāvājumu ar citiem izglītības programmu virzieniem, nevis tas jāizlobē caur politiķiem!
Vieniem jārūpējas par valsts aizsargāšanu, citiem - lai būtu ko aizsargāt un par ko aizsargāt!
