Vai gadā pirms Saeimas vēlēšanām var Latvijas politisko ainavu iedomāties bez parlamentārās izmeklēšanas komisijas? Grūti. Saeima savā vēsturē ir izveidojusi daudzas komisijas, bet vēl neviena nav darbojusies tik haotiski un bezmērķīgi kā šogad izveidotā. Pat paši komisijas locekļi un dedzīgākie tās darba aprakstītāji nevar jēgpilni formulēt, kādu rezultātu grib no tās «izspiest». Kādam jābūt komisijas gala ziņojumam, lai nebūtu jākonstatē, ka Saeimā atkal izkalies čiks?
Populārajā pasakā par čika kalēju sākotnējais izejmateriāls tomēr bija krietns dzelzs gabals, bet tā dēvēto Rīdzenes sarunu izejmateriāls ir pagalam trūcīgs. No tā pat izcilam kalējam būtu grūti izkalt ko vairāk par čiku, jo reāla materiāla pilnvērtīgam politiskam skandālam nav. Galvenais pārmetums ir pašas sarunas, kuras lielākam efektam tiek dēvētas par oligarhu sarunām. Kliedzošu epizožu, ar kurām šokēt jūtīgāku publiku, arī tur nav, tāpēc šīs sarunas ir bijušas jāievirco ar piparotiem lamuvārdiem. Citādi tās ir tukšas un politiski nenozīmīgas.
Šajās sarunās (aiz kadra atstāsim jautājumu par to autentiskumu) neatrast epizodes, kurās, piemēram, Latvijas politiķi runātu par balsu pirkšanu, lai nozīmīgos amatos iedabūtu savus cilvēkus; lai iepirkumu konkursos uzvarētu konkrēti uzņēmēji; tiktu organizēta mērķtiecīga, labi finansēta kampaņa pret kādu no augstām amatpersonām vai kas tamlīdzīgs. Šādu politiski nozīmīgu faktu, kas būtu pamats valsts parlamentam izveidot komisiju, tur nav.
Toties ir kas cits. 2011. gadā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, saprazdams, ka netiks pārvēlēts uz nākamo termiņu, ierosināja uzsākt Saeimas atlaišanas procedūru. Šī iecere tika pamatota ar kriminālprocesu, kurš tika ierosināts, balstoties uz šīm sarunām. Kriminālprocess izčibēja, un tagad ir pilnībā skaidrs, ka visa tā laika Zatlera argumentācija bija rakstīta ar dakšām ūdenī.
Ja Saeimas deputātus patiešām interesētu patiesība, tad viņi dotu parlamentārajai komisijai uzdevumu noskaidrot, kā varēja gadīties, ka Valsts prezidents tiek maldināts (nav svarīgi, ka Zatlers, visticamāk, pats gribēja maldināties) un, balstoties uz juridiski slidenu argumentāciju, pieņem valstij tik svarīgu lēmumu kā Saeimas atlaišanas ierosināšana. Diemžēl šāds uzdevums komisijai netiek izvirzīts.
Parlamentārā izmeklēšanas komisija vēl varētu saglabāt seju, ja tā censtos noskaidrot: kādā veidā operatīvās izstrādes materiāli noplūduši no operatīvās izstrādes iestādes - KNAB? Taču arī tas netiek skaidrots. Tā vietā uz komisijas sēdēm bez kādiem atlases kritērijiem tiek aicinātas dažādas personas, kuras tiek par kaut ko riņķī un apkārt bez konkrētas jēgas iztaujātas. Pat aktīvākais komisijas loceklis - deputāts Andrejs Judins - nevar paskaidrot, ko īsti grib panākt.
Komisijas nosaukumā ietverti vārdi - par valsts nozagšanas pazīmēm. Nediskutēsim, ko ar to saprast. Tā ir jutīga lieta visā postsovetiskajā telpā, kur notika pāreja no sabiedriskās īpašuma formas uz privāto īpašuma formu. Šajā procesā notika visādi brīnumi. Taču komisijā arī par šiem jautājumiem netiek debatēts, jo Rīdzenes sarunās valsts īpašumu privatizācijas lietas netika apspriestas. Lielākais kriminālnodarījums, kura dēļ KNAB trīs gadus klausījās Šleseru, ir aizdomas par viņa slēptajām īpašuma tiesībām kādā sabiedrībā ar ierobežotu atbildību (SIA) - Rīgas tirdzniecības osta (RTO). Nevajadzētu tikai šo skanīgo nosaukumu jaukt ar Rīgas brīvostu. RTO nav osta - tas ir vienkārši lielmanīgs SIA nosaukums.
Taču izmeklēšana arī šo Šlesera nodarījumu neatklāja. Tātad arī tur «valsts nozagšana» neparādās. Varbūt tā parādās citās sarunās? Kaut kāda muldēšana jau notiek (trīs gadu laikā daudz ko var sarunāt), bet pārsvarā vēlamības izteiksmē. Šlesera politiskais svars tajā laikā jau ir stipri paputējis, un viņa tā brīža politiskie sapņi šodien maz kuru interesē. Tad kur visa pasākuma jēga?
Ir politiski tukšzieži, kuri savu politisko karjeru veido, organizējot krusta karus pret «oligarhiem». Vai ir pamats karam vai nav, tas nav svarīgi. Galvenais, ka var skaļi skandēt burvju vārdu - oligarhi, kurš uz noteiktu sabiedrības daļu iedarbojas uzbudinoši. Tad nu uz šī uzbudinājuma viļņa var atkal mēģināt ietirgot sev ieejas karti Jēkaba ielas leiputrijā. Šim nolūkam visi līdzekļi noder. Arī čika kalšana.
