Kad nevar saprast, kuri ir "gaišie"
 
©F64 Photo Agency

Jau nedēļu nerimst palestīniešu demonstrācijas pie augstās betona sienas, kura atdala palestīniešu pašpārvaldes teritorijas no tās teritorijas, kuru Izraēla uzskata par savu, bet palestīnieši par okupētu. No izraēliešu karavīru lodēm jau krituši vismaz 60 palestīniešu, bet ievainoto skaits pārsniedz divus tūkstošus.

Gan Latvijā, gan arī citur pasaulē pie vardarbības Tuvajos Austrumos jau tiktāl pieraduši, ka karavīru šaušana ar kaujas lodēm pa civilpersonām neliekas nekas ārkārtējs un, vismaz pie mums, šī ziņa neskaitās pirmās lapas vērta. Iespējams, arī man tā liktos vēl pirms dažiem mēnešiem, bet pēc nesenā brauciena uz Izraēlu un Palestīnu turienes konflikts ieguvis reljefāku, personiskāku redzējumu. Jāatzīmē vēl viens iemesls pasaules samērā vienaldzīgajai attieksmei pret notiekošo vardarbību. Tās ir tā saucamās sabiedriskās attiecības, kas Izraēlai ir nostādītas nesalīdzināmi labāk nekā Palestīnai. Izraēlai ir izdevies šo konfliktu pasniegt kā savu stāstu, kurā ir labā, demokrātiskā Izraēla un ir ļaunie islāmisti (tā pēdējā laikā pasaules medijos ir sākuši saukt palestīniešus), kurus kaut kādos saprātīgos rāmjos var noturēt vienīgi ar M16 triecienšauteņu palīdzību. Taču, ja mēs šo stāstu papētītu rūpīgāk, tad tajā atklātos daudz kā tāda, kas liktu to apšaubīt. Pirmām kārtām jau pats uzstādījums, ka Izraēla šajā konfliktā ir «gaišā» puse.

Kādas ir cietušo attiecības? Palestīniešu pusē ir 60 bojāgājušo, vairāki tūkstoši ievainoto. Cik bojāgājušo un ievainoto ir starp Izraēlas karavīriem, civiliedzīvotājiem? Ak neviena? Ja nav neviena ievainotā, tad cik adekvāti ir šaut ar kaujas lodēm pa demonstrantiem? Jā, viņi patiešām dedzina auto riepas un šo dūmu aizsegā ar lingām met akmeņus uz Izraēlas pusi, taču vai tas ir pamatots iemesls šaut pa civilpersonu pūli?

Izraēlas aizstāvji vainu par asinsizliešanu veļ uz palestīniešu līderiem, kuri it kā kūdot jauniešus uz šādām izdarībām, bet kurš tad liek uz viņiem šaut? Arī palestīniešu līderi? Viņiem no šiem upuriem nav ieguvumu. Nav faktu, kas apliecinātu, ka jo vairāk kritušo palestīniešu, jo lielāks atbalsts Palestīnas pašpārvaldei no tās sponsoriem. Drīzāk otrādi, jo daudzas Eiropas organizācijas ir samazinājušas atbalstu tai Palestīnas daļai, kuru kontrolē par teroristisku atzītā kustība HAMAS. Vēl vairāk. Lielā upuru skaita dēļ Palestīnā tika izsludinātas trīs dienu sēras, kas vietējam biznesam rada milzu zaudējumus, jo sēras Palestīnā nav tas pats, kas sēras Latvijā, kur gandrīz vienīgais sēru atribūts ir izkārtie karogi ar sēru lentēm, bet citādi dzīve paliek tāda pati kā ikdienā. Palestīnā sēru dienās oficiāli nestrādā neviens veikals, bārs vai kafejnīca. Tas nozīmē, ka trīs dienas to īpašnieki paliks bez ieņēmumiem. Savukārt stāsti par «kūdīšanu» man atgādina Atmodas sākuma padomju varas oficiālo naratīvu par «kūdītājiem» no ASV un dažādām naidīgām «balsīm». Nevienu nevar sakūdīt, ja tam nav objektīva pamata. Pilntiesīga Palestīnas valsts tā arī nav nodibināta, un lielākā sākotnēji šai valstij paredzētā teritorija viņiem ir atņemta un mērķtiecīgi kolonizēta. Pilnīga bezcerība attiecībā uz kādu gaišāku, taisnīgāku nākotni ir galvenais «kūdītājs».

Īpaši jārunā par reliģisko fundamentālismu. Ir pieņemts domāt, ka Izraēla ir sekulārā valsts, bet Palestīnā toni nosaka islāmisti. Drīzāk ir tieši otrādi. Palestīna nebūt nav reliģioza zeme. Ramallāhā daudzas jaunas sievietes staigā vaļējiem matiem, bez hidžāba, veikalos plašā klāstā tiek piedāvāti dažādi alkoholiskie dzērieni, kas daudzās citās Austrumu valstīs ir liels retums.

Cita lieta Izraēla, kurā valsts ideoloģija tiek balstīta uz Toru (Vecās derības pirmās piecas Mozus grāmatas) un ebreju tautas ekskluzivitāti (Dieva izredzētību). Jeruzalemē pārsteidz ortodoksālo ebreju (hasīdu) milzīgais īpatsvars. Ielās dienas laikā pārsvarā redzami vīrieši garās, melnās žaketēs, melnās platmalēs, no kuru apakšas karājas gari peisaki. Nezinu nevienu citu pasaules valsti, kur tik strikti tiek ievērota svētā diena. Ebrejiem tas ir sabats, kurš sākas piektdienā pēc saules rieta un beidzas sestdienā ar saules rietu. Šajā laikā nestrādā itin nekas, tajā skaitā nekursē sabiedriskais transports. Sekulārajiem kneseta deputātiem ar grūtībām izdevās panākt, ka šajā laikā darbojas «ātrās palīdzības» dienests.

Skaidrs, ka Latvija šš konflikta noregulējumā nespēlē tikpat kā nekādu lomu un mūsu iespējas ietekmēt procesus ir minimālas. Tomēr tāpēc jau nevajadzētu atmest jebkādus objektīvā taisnīguma principus un paklausīgi piebalsot visam, ko saka ASV prezidents Donalds Tramps.