Jau atkal tuvojas vēlēšanu laiks

Jau atkal tuvojas vēlēšanu laiks. Pie varas esošā elite kārtējo reizi vēlas sevi pierādīt, cenšas savilkt jostas un rauj segu katrs uz savu pusi. Drīzumā sāksies kārtējā smadzeņu skalošana un solījumu bārstīšana gluži kā ik gadu Jaunajā gadā. Tiks solīta jaunas apņemšanās, būtiskas pārmaiņas valsts sektorā un spoži darbi.

Sāks veidoties ķīviņi savā starpā, nomelnošanas kampaņa vienam pret otru, jauni asumi un sašķeltība starp partijām. Veidojas jaunas partijas un jūk esošās, bet vecie vēži lēnītiņām pāriet citās kulītēs. Kā teikt, lai sabiedrībai kārtējo reizi aiztumšotu prātus. Valstī iedzīvotāji daļa kas noraugās no malas, samierinās ar notiekošo jo viņiem vienalga kas notiek valstī, jo neko jau nevar mainīt, viņi nodomā, ir arī tāda daļa, kas vārās sociālajos tīklos un pauž savu neapmierinātību un dusmas par valstī notiekošo.

Bet pie varas esošai elitei patiesībā nav ne jausmas kā jūtas valsts pamestie un sadragātie iedzīvotāji, viņi pat nevēlas zināt kas patiesībā notiek ar savu tautu. Skaidrs piemērs ir tam, ka vadošā elite dzīvo priekš sevis un saviem labumiem. Skaidrs piemērs iedzīvotājiem ir kārtējie rēķini par elektrību, nesakārtotā izglītības, veselības un infrastruktūras nozare valstī un nepieejami dārgā izgāzusies E-veselība. Valstī valda haoss, jau vairākus gadus bet premjers un ministri pārliecināti ka Latviešu tauta pēdējo 1000 gadu laikā nav dzīvojusi tik labi kā pašlaik. Premjers pārliecināts ka valstī vērojama vēl nepieredzēta stabilitāte un nemitīga labklājības izaugsme. Var jau būt, ne velti esam nonākuši ārvalstu un pasaules uzmanības centrā ar kārtējo pierādījumu tam ka korupcija tiešam novērojama ļoti stabila un ar augošu izaugsmi, īpaši pēdējo gadu laikā, kad pie sienas tiek liktas Valsts un Eiropas augstākās amatpersonas Eiropas savienībā. Mēs tiešām varam būt lepni ar paveikto.

Atļaušos citēt sociālajos tīklos pausto viedokli no sabiedrības puses.

„Ja te vēl pieliekam klāt mežonīgos elektrības rēķinus OIK afēras dēļ, demogrāfisko katastrofu un skaudro sociālo noslāņošanos, rodas iespaids, ka premjers un citi valsts vadītāji jau sen nezina, kas valstī vispār reāli notiek. Var jau būt, ka viņiem pašiem dzīvē ir pienācis veiksmes stāsts, taču pārējiem valsts iedzīvotājiem tā diezin vai šķiet. Valsts vara demonstrē pilnīgu bezpalīdzību un ir norūpējusies tikai par savu izdzīvošanu. Lai paliktu pie siles, tā ir uzsākusi slideni bīstamo skolu reformu ar pāreju uz mācībām valsts valodā nacionālo minoritāšu skolās. Lai apmierinātu savas politiskās ambīcijas, šie politikāņi ir gatavi ziedot etnisko attiecību mieru. Tas ir nekrietni un zemiski!

Lūk, tāda ir valdošā koalīcija visā savā krāšņumā: aptreknējusi, bezatbildīga, bailīga un nevarīga.”

Liela daļa iedzīvotāju politikai neseko līdzi vispār jo viņiem nav laika, savā aizņemtībā viņi cenšas strādāt divus vai vairākus darbus lai spētu iztikt un samaksāt kārtējos rēķinus kas mainās kā gadalaiki un reizēm ar vētras spēku kurai nespējam turēt līdz. . . Mēs katru dienu kāpjam uz viena un tā paša grābekļa un necenšamies to novākt, jo aizņemtībā un steigā esam pie tā pieraduši. Mēs esam ļāvuši sevi nospiest uz ceļiem, samīt ar kājām un izlikt no mājām kuras cēla iepriekšējās paaudzes. Ar pie varas esošās elites palīdzību, ļoti veiksmīgi esam ļāvuši aizbraukt saviem bērniem, mazbērniem, veselām ģimenēm ar sev tuviem līdzcilvēkiem bieži vien uz neatgriešanos lai neaizietu postā. Pamestas viensētas un izmirstoši ciemi paspīd ik uz stūra katrā novadā liecina par zemi ko kādreiz sauca par mājām, par mājām kur kādreiz bij tik silti un mājīgi. Ir ciemi kur valda kapa klusums, tur kādreiz skanēja smiekli un tika svinēti svētki, iets ciemos. Un nu jau vairākus gadus kā izdzisusi gaisma un nātrēs ieskautas paliek dziļas un sāpīgas rētas. . . Pāri palikušās fermu drupas kur kādreiz ganījās un tika loloti lopi, ēkas un māju jumti nu ir apskauti džungļos. Un tas viss pateicoties mums, mūsu aklajam klusumam, apmierinātībai vairāku desmitu gadu garumā ar pie varas esošās elites cilvēkiem.

Esam sākuši ieskandināt Latvijas simtgadi Rīgā un citās pilsētās, esam pieņēmuši par labu pustukšai Latvijai svinēt svētkus oligarhiem, reklamēt to pasaulei vairāku desmitu miljonu vērtībā bet dziļos laukos bieži valda klusums. Ir arī vietas kur vēl nav pat ievilkta elektrība vai neredzam Latvijas televīzijas pārraides, ir arī tādas vietas kur dzīvo tantiņa vairākus kilometrus no ceļa un vienīgā saskarsme ar ārpasauli ir reizi nedēļā garām braucošs autoveikals kur var iegādāties maizi un pārrunāt par apkārt notiekošo.

Ir pagājis ceturdaļgadsimts un mēs esam ļāvuši izpostīt savu zemi gluži vai neatgriezeniski. Brīvās valsts pastāvēšanas laikā esam ļāvuši sevi iemīt dubļos, bradāt ar dubļainām kājām mūsu dvēselēs gluži tāpat kā kara laikā, ļaujam sevi postīt un dzīt ar vien dziļākos purvos no kuriem būs grūti tikt laukā. Joprojām ļaujam celt cenas maksājumiem , kuras nepanāk alga vai pensija, joprojām ļaujam slēgt skolas, slimnīcas, graujam rūpnīcas un darba vietas, Joprojām mums nav ceļu. Mēs spiežam uz mazajiem un vidējiem uzņēmējiem un liekam tiem izbraukt uz blakus esošo kaimiņvalsti, turpretī lieliem un vareniem ļaujam dot galvojumus un kredītus ar laiku tos atmazgājot starp varas gaiteņiem un pie izdevības ļaut bankrotēt , tādējādi zaudējot visus sabiedrības pelnītos un ieguldītos līdzekļus. Mēs varam atkārtoties un turpināt ilgi par to kā mums vairs nav, un kā būtu ja būtu, bet pats galvenais kas mums ir atņemts un ko esam zaudējuši ir cilvēki, mūsu radi, draugi un neskaitāms skaits paziņu. Esmu pārliecināts, katrā ģimenē ir kāds kurš vairs nav Latvijā, bet gan citur kur valda miers ekonomiskā izaugsme, sakārtota infrastruktūra pieejama profesionāla veselības aprūpe un labklājība. Neskatoties uz visiem apkopotajiem provizoriskajiem datiem ko mums pasniedz iestādes, esmu pārliecināts ka mēs esam zaudējuši nevis 400 000 iedzīvotāju bet gan tas strauji un tuvu tuvojas miljonam. Un mēs turpinām zaudēt savu valsts iedzīvotāju. Zaudējuši ģimenes ar bērniem, kuri mācās citās zemēs un Latviešu valoda tiem ir sveša vai jau aizmirsta, esam zaudējuši tos iedzīvotājus ar jaunām ģimenēm kuri savas atvases iespējams nekad neatvedīs uz savām dzimtajām mājām ko sauc par Latviju. Un tas viss pateicoties tiem kuri joprojām pār mums valda, un arī mums tiem, kuri esam ļāvuši lai ar mums to dara.

Lai gan esam citā savienībā un ir lietas par ko varam būt pateicīgi, tas gan nav mūsu valdības nopelns bet gan citu valstu sniegtā, es teiktu- Humānā palīdzība kā atbalsts un remdējums sāpju brīdi kad tiek slēgta kārtējā rūpnīca vai skola. Slēgtajās skolās tiek dota iespēja ierīkot pansionātus kā pamatakmens kas sniegs atbalstu tiem, kuri ir palikuši vieni un kuru atvases jau būs izbraukuši no valsts. Pansionāti kuros dzīvosim iespējams arī mēs dienās kad mums vairs nebūs kas palīdz. Lauki paliks neapdzīvoti un tumsā neredzēt būs gaismu.

Mēs joprojām ļaujam uzdzīvot miljonāriem, farmaceitiem, parādu piedzinējiem kuri aug kā sēnes pēc lietus, baņķieriem un oligarhiem, mēs klusējam un mums atkal ir labi. Mēs joprojām ļaujam nodokli aplikt ar nodokli lai valstī bagātajiem, ierēdņiem un miljonāriem ļautu silti gozēties saulītē. Savu nopelnīto un uzkrāto naudu kura noguldīta bankā lai spētu dzīvot vecumdienas un dalīties ar bērniem esam ziedojuši citiem tikai ne sev. Mēs ļāvām savu naudu atdot citiem un turpinām to darīt. Vai tas nav fenomenāli?

Lai mūsdienās spētu izdzīvot nevis dzīvot, mēs esam iemācījušies to ko mums māca un kā sabiedriskie mēdiji to pasniedz. Mēs mācāmies no citiem, kā apiet, kā nemaksāt, kā apšmaukt un būt nemanītiem. Mūs māca to darīt atkal un atkal un dzīvs piemērs tam ir Latvijas banku un tiesu sistēma. Un mēs tiešām esam iemācījušies zagt. Esam iemācījušies pieņemt kad uzbūvētu māju Jūras krastā mēs dēvējam par kuģi, lai kā arī tu nevēlies un vēlies būt godīgs tu tiešam esi spiests to darīt, jo nespēj tikt galā, nespēj vairs pabarot ģimeni, apģērbt un izskolot bērnus, nopirkt sev zāles un atļauties salabot zobus. Tas tiešām viss notiek ar mums, tas notiek ar tevi, ar mani ar mums visiem.

Ne velti tautās izskan anekdote ar smeldzi. „Pensionāram kuram 104 gadi, jautā. Kāds ir tavs ilgdzīvošanas noslēpums? Un pensionārs atbild, - nav naudas bērēm. „ ….un nav kas vairs arī glabā.

Mēs ļaujam tērēt savu naudu kur tā nedod atdevi un grūžam to citās lietās kurām nav vērtības un jēgas nekādas. Mēs lūdzam ziedojumus no sabiedrības lai uzveiktu slimību un spētu dzīvot. Bet valdībai tas nerūp.

Es neiešu vairs atgādināt par visu negatīvo kas Latvijā noticis pēdējo desmit un vairāk gadu laikā, es ļoti ceru uz iedzīvotāju veselo saprātu un to kad ejot pie vēlēšanu urnām Jums uzausīs prātā viss kas ar mums un mūsu valsti, Jūsu mājām ir noticis, kā tiekam izmieti, pakļauti spiedienam un pazemoti gan savā valstī gan ārpus tās pēdējo gadu laikā. Atcerēsimies par pieņemtajiem lēmumiem kas grauj savas valsts reputāciju pasaules līmenī un pastāvēšanu kā tādu.

Atcerēsimies par prezidentu ievēlēšanu un lēmuma pieņemšanu Rīgas cirkā un arī to ka dakterim nebūt nav grūti kļūt par prezidentu.

Bezgalīgi daudz var turpināt par neapdomīgi izšķērdētu naudu dažādu nevajadzīgu, bezgala dārgu projektu īstenošanu un lēmumu pieņemšanu kas nav saskaņota ar iedzīvotāju interesēm. Var bezgalīgi turpināt un gan jau katram nāk prātā lūgumi pēc palīdzības no valsts iestāžu puses kura vienmēr tiek atteikta sabiedrības palīdzības sniegšanai grūtos dzīves brīžos kas daudzkārtēji beidzas letāli nesagaidot palīdzību no valsts.

Katrs savā prātā varam pārgrozīt domas par likvidētajām darba vietām, un lieliem, Latvijas izaugsmei svarīgiem uzņēmumiem kuri aizklapēti ar augstākās varas padotajiem.

Apzināsimies savu vērtību šajā valstī. Mēs katrs varam iesaistīties politiski svarīgos lēmumos un pieņemt tos pareizos, īstos un vienīgos. Mums jāiestājas par Latvijas kā neatkarīgas un brīvas valsts pastāvēšanu arī nākošos 100 gadus un un vēl vairākas paaudzes pēc tam.

Mums pienākums ir saglabāt Latvijas valsti tādu kādu to nosargāja mūsu iepriekšējās paaudzes.

Būsim atbildīgi par valstī notiekošo un tajā pieņemtajiem lēmumiem. Iesim uz vēlēšanām lai mainītu valstī notiekošo un pie varas esošo eliti. Slēgtas skolas, slimnīcas, sagrauti uzņēmumi un darba vietas, izmirstoši lauku ciemi, cilvēku aizplūšana ne tikai no laukiem bet arī no valsts turpināsies ja mēs vēlreiz ļausim tam notikt. Mums ir jāseko līdzi citu, arī kaimiņvalstu piemēram sakārtojot iekšējo valsts politiku lai valsts iedzīvotāji varētu lepoties ar savu valsti.

Mīlēsim, godāsim un cienīsim savu valsti un tajā dzīvojošos valsts iedzīvotājus.

Lai spētu manīt notikumus sev apkārt, ir jāmainās mums pašiem.

Tāpēc ejot pie vēlēšanu urnām, veiciet pareizu izvēli.



 
Komentāri 14 Skatīt [14]
Skatīt komentārus [14]