Kāpēc cilvēki dodas uzņēmējdarbībā? Tāpēc, ka vēlas nopelnīt un kļūt bagāti! Peļņa ir uzņēmējdarbības mērķis. Ir normāli un saprotami, ja peļņa no uzņēmējdarbības tiek aplikta ar nodokli. Uzņēmējdarbības matemātika ir ļoti vienkārša. Ir ienākumi no preču vai pakalpojumu pārdošanas, un tiem pretī ir izdevumi. Ja ienākumi ir lielāki par izdevumiem, tad starpība būs peļņa, kura tiek aplikta ar nodokli.
Tiklīdz šāds princips likumdošanā ir nostiprināts, uzreiz rodas jautājums, kā radīt sistēmu, lai nodokļu maksātāji neblēdītos, lai īpašnieki vai uzņēmumu vadītāji savus patēriņa izdevumus neuzrādītu kā uzņēmuma ražošanas (saimnieciskos) izdevumus. Ir divas galvenās pieejas. Amerikā vislielākos personiskos ienākumus no uzņēmējdarbības var gūt no uzņēmumu vērtības pieauguma. Darba algas tiek apliktas ar lieliem nodokļiem, bet ienākumi no uzņēmuma vērtības pieauguma (uzņēmuma akciju vai kapitāla daļu pārdošanas), ja tie bija īpašumā ilgāk par gadu, netiek aplikti ar nodokļiem vispār.
Ja galvenais uzņēmējdarbības stimuls ir uzņēmuma vērtības pieaugums, tad uzņēmēji ir ieinteresēti uzradīt pēc iespējas lielāku peļņu. Tad veidojas cita uzņēmēju un valsts attiecību kultūra. Peļņa nevis jāmaskē un jāslēpj, bet tieši otrādi - ir interese uzrādīt lielāku peļņu, nekā tā ir patiesībā. Peļņas pieaugums nodrošinās uzņēmuma akciju cenas pieaugumu un strauju bagātības pieaugumu. Otra pieeja ir ar likumu aizliegt peļņas aprēķina izdevumos iekļaut izmaksas, kas tieši neattiecas uz saimnieciskajiem izdevumiem. Tad ar likumiem, noteikumiem un instrukcijām ir jānosaka, kuras transakcijas ir uzskatāmas par saimnieciskās darbības izdevumiem, bet kuras ir jāpielīdzina peļņas sadalei. Izdevumus, kurus neatzīst par saimnieciskas darbības (ražošanas) izdevumiem, neatbrīvo no peļņas nodokļa. Par tiem tad ir jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN).
Tā kā daudzi uzņēmēji nemitīgi meklē veidus, kā optimizēt nodokļus, tad pretējā puse - valdības un likumdevēji - meklē veidus, kā identificēt pārskaitījumus, kurus nedrīkstētu attiecināt uz saimnieciskajiem izdevumiem. Latvijā ir tieši šāda sistēma, tāpēc Latvijā ir nemitīgi vērojama virzība uz ļoti reglamentētu uzņēmējdarbības izdevumu uzskaiti, bet Latvijas uzņēmumi nevar normāli darboties bez kvalificētu grāmatvežu pakalpojumiem.
Pašlaik Latvijā ir izveidojusies ļoti sarežģīta UIN sistēma, kas turklāt neveicina investīciju pieaugumu. UIN vienkāršošana un taisnīgāka aprēķināšana ir jautājums, kas jau ilgu laiku ir lielāko Latvijas uzņēmēju organizāciju darba kārtībā.
Īpaši tāpēc, ka kaimiņos Igaunijā ir vienkāršāka UIN sistēma, kas nodrošina lielāku kopēju investīciju plūsmu. No uzņēmēju puses visai ilgstoši izskanēja aicinājumi tuvināt Latvijas visai komplicēto UIN sistēmu Igaunijas UIN modelim, aicinot atbrīvot reinvestēto no UIN.
Vispirms ir jāatgādina, ka Latvijā par investīcijām, kas tiek veiktas, tērējot uzkrāto nolietojuma (amortizācijas atskaitījumu) daļu, UIN nav jāmaksā. Jau pašlaik investīcijas, lai nolietotu iekārtu aizvietotu ar jaunu, Latvijā, pa lielam, netiek apliktas ar UIN.
Savukārt jau tagad ir dzirdamas indikācijas, ka reformas laikā solījums - atbrīvot no UIN reinvestēto peļņu - tiks izpildīts, attiecinot solīto tikai uz jauniem un tiešiem iekārtu un tehnoloģiju pirkumiem. Reformas laikā tikšot atcelti agrākie nolietojuma atskaitījumi, nosakot, ka gadījumā, ja nolietojuma atskaitījumu apjomā uzreiz netiks veikti investīciju pirkumi, tad visi šie ienākumi tiks aplikti ar UIN un jau ar 20% likmi!
Izskatās, ka jaunās nodokļu reformas patiesais mērķis ir ar lētu un sabiedrībā populāru mānekli apčakarēt lielāko daļu Latvijas uzņēmēju, jo pēc šādas reformas tiks ievērojami palielināta ar UIN apliekamā bāze. Ja šīs bažas piepildīsies, tad visu kameru un konfederāciju biedri, kas eiforiskā apmātībā tagad aplaudē Finanšu ministrijas iecerēm, smilkstēs aiz izmisuma, kad uzzinās patiesos reformas virzienus.
Ja jau tuvinām Latvijas UIN sistēmu Igaunijai, tad ir jāsaprot, ka apgalvojums, ka Igaunijā ar uzņēmuma ienākuma nodokli neapliek tikai reinvestēto peļņu, nav īsti precīzs. Igaunijā ar 20% nodokli apliek tikai to uzņēmumu ienākumu daļu, kas tiek sadalīta, no kuras tiek izmaksātas dividendes, veikti pārskaitījumi mātes kompānijai vai īpašnieku uzņēmumiem u.c. Šī izmaksu daļa tiek aplikta ar UIN. Igaunijā ar UIN neapliek līdzekļus rezervju un uzkrājumu veidošanai, izdevumus saimnieciskiem tēriņiem un izdevumus jebkurām investīcijām ražošanā. Igaunijā ar UIN apliek peļņas pārdali, bet neapliek ienākumu uzkrāšanu vai izdevumus ražošanas un attīstības vajadzībām. Ja mainām Latvijas UIN sistēmu, tad pārejam tieši uz tādu modeli, kāds ir Igaunijā, nevis slepus ļaujam būtiski palielināt ar UIN apliekamo ienākumu bāzi.
Cilvēki, esiet modri! It pamats bažām, ka, maskējoties ar nodokļu reformu, Latvijas uzņēmējiem tiks uzspiests vēl briesmīgāks nodokļu režīms nekā līdz šim.
