Septembrī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers cēla trauksmi par to, ka Austrumeiropā Eiropas Savienības pilsoņiem tiek pārdoti zemākas kvalitātes pārtikas produkti, salīdzinot ar vecajām ES dalībvalstīm, lai gan iepakojumi un zīmoli ir identiski.
Pēc šādiem paziņojumiem ES līmenī arī Latvijas Pārtikas un veterinārais dienests veica laboratorijas izmeklējumus, pārbaudot, cik būtiski atšķiras vienādu brendu pārtikas produktu kvalitāte Latvijā un vecajās ES dalībvalstīs.
Kā jau tas bija sagaidāms, tad tika konstatēts, ka ir preces (piemēram - kafija), kurām standarti te un tur neatšķiras. Pārtikas produkcijas sastāvā bija nenozīmīgas atšķirības, kuras var izraisīt arī nejauši faktori, bet produkcijas standarts bija vienots visā ES - gan Latvijā, gan Vācijā vai Beļģijā.
Savukārt ir produktu grupas, kurās brendi un iepakojumi ir vizuāli gandrīz identiski, bet kuru sastāvā ir būtiskas atšķirības.
Apkopojot PVD veiktās analīzes, var secināt, ka dzērienu ražotāji pielieto divu veidu viltības. Latvijā (un, iespējams, citās Austrumeiropas valstīs) gāzētiem dzērieniem ar vienādu ogļhidrātu (cukuru) īpatsvaru ir atšķirīgs cukuru sastāvs. Vācijā pirktiem dzērieniem ir būtiski lielāks fruktozes (augļu cukurs, kuru uzskata par īpaši veselīgu) īpatsvars, bet mazāks saharozes - cukurniedru cukura īpatsvars. Latvijā ir pretēji - fruktozes dzērienos ir mazāk, bet saharozes vairāk. Taču Latvijā tirgotajiem dzērieniem cukuru sastāvs nav jāatsedz, jo ir jānorāda tikai kopējais cukuru īpatsvars.
Otra viltība ir cukuru un ķīmisko saldinātāju kombinācija. Latvijā vairākiem (ne tika PVD pirkumos iekļautajiem) dzērieniem ir mazāks cukura daudzums, bet salduma garšu nodrošina mākslīgo saldinātāju pievienošana. Tiesa, Latvijā tirgotajiem produktiem ar nelieliem burtiem ir norādīta atšķirība - ir grūti pamanāms brīdinājums par mākslīgo saldinātāju pievienošanu.
Ir produktu grupas, kurām Vācijā tirgotajiem analogiem kvalitāte ir neapstrīdami augstāka.
Vācijā pirktajām kukurūzas pārslām bija pievienots miežu iesals, bet Latvijā pirktajām - aromatizētājs ar miežu iesala garšu.
Vācijā pirktajam margarīnam sastāvā bija sviests, bet Latvijā sviesta vietā bija palmu eļļa.
Vācijā pirktie jogurti ražoti no jogurta, bet Latvijā analogā produkcijā bija iebiezināts piena un vājpiena pulvera maisījums ar jogurta garšu.
Vācijā pirktajam riekstu krēmam bija pievienots vājpiena pulveris, bet Latvija pārdotajam - vājpiena un sūkalu pulvera maisījums.
Bija produkti, kuros Vācijā ceturto daļu no sastāva veidoja šokolāde, bet Latvijā pārdotajai produkcijai šokolādes vietā bija pievienota no augu taukiem gatavota kakao glazūra utt.
Tomēr, lai kā nepatiktu attiecīgās atšķirības līdzīgu produktu kvalitātē, PVD pārbaudītajā produkcijā uz iepakojuma bija godīgi atklāts patiesais sastāvs. Latvijas pircēji netika maldināti. Uz Latvijā pārdoto produktu iepakojuma bija norādīts, ka šokolāde netiek izmantota, ka sviesta nav, bet ir palmu eļļa, utt.
Līdz ar to formāli nekādu pārkāpumu nav. Turklāt ir jāatgādina, ka nedz saharoze, nedz palmu eļļa nav indes vai kaitīgas vielas. Jautājums ir par to pieļaujamo un veselībai nekaitīgo daudzumu kopējā ikdienas pārtikas patēriņā.
PVD pārbaudē neapstiprinājās mīts, ka Vācijas rūpnīcās ir divas produktu līnijas. Viena - kvalitatīvai produkcijai, kas domāta Rietumeiropas vajadzībām, bet uz otra konveijera līnijas štancē tādā pašā iepakojumā mazāk kvalitatīvas preces ES otrās šķiras pilsoņu - Austrumeiropas ļaužu - vajadzībām.
Praktiski visa Latvijā nopērkamā - mazāk kvalitatīvā - lielo pārtikas brendu produkcija bija ražota Austrumeiropā - Polijā. Zemākas kvalitātes preces Austrumeiropas veikalu plauktos ir Austrumeiropas, nevis Rietumeiropas saražojumi.
Taču vislielāko bezkaunību pārbaude nebija Latvijas PVD kompetencē. Ja salīdzinām vienāda izskata brendu - lielo Eiropas pārtikas ražotāju - preču cenas Latvijas un Vācijas lielveikalos, tad atklājas fantastisks paradokss. Latvijas lielveikalos, to nemaz neslēpjot, pārdod zemākas kvalitātes pārtikas preces, bet par lielāku cenu nekā Vācijas lielveikalos.
Varbūt par šo bezkaunību vajadzētu jau laikus informēt Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru. Tiklīdz EK vadība skaļi izteiksies par šo problēmu, tad varbūt arī Latvijas valdība sāks meklēt metodes, lai piebremzētu Latvijas lieltirgotāju alkatības līmeni. Tad varbūt mēs sagaidīsim Latvijas simtgadi ar zemākām cenām lielveikalos nekā Vācijā.
