Lai gan Satversmē sacīts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska valsts un visa suverēnā vara pieder tautai, reālajā praksē šīm normām ir daži nošķiebumi. Ir viens kantoris, kas ir vēl daudz demokrātiskāks, neatkarīgāks un suverēnāks par tautu un tās priekšstāvjiem – tas ir Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ar visvienlīdzīgāko starp vienlīdzīgajiem Jāni Maizīti priekšgalā. Tauta var visu ko vēlēties un vēlēt, tās priekšstāvji var visu ko gudrot, bet, ja SAB kādam politiķim vai amatpersonai nedod pielaidi valsts noslēpumam, tad tāda persona nevar strādāt postenī, kur vajag pielaidi. Teorētiski pat Valsts prezidentam SAB varētu nedot pielaidi, bet tik trakas lietas, par laimi, nav atgadījušās.
Ir nesen Saeimas pieņemti grozījumi likumā Par valsts noslēpumu, kas tomēr pašu būtību nav mainījuši - līdz šo grozījumu pieņemšanai SAB bija dota absolūta patvaļa, bet tagad tā ir patvaļa ar maziem mikroierobežojumiem - bez pielaides palikušie SAB upuri tagad SAB lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Agrāk pat to viņi nevarēja un nevarēja arī uzzināt, par ko tad īsti pielaide viņiem liegta.
Visu kantoru virskantora direktoram Maizītim tuvojas pilnvaru termiņa beigas - maijā parlaments lems, vai tās pagarināt vai amatam meklēt citu kandidatūru. Maz gan ticams, ka Saeima varētu priekšvēlēšanu laikā sadūšoties un Maizīti gāzt. Būs jau liela drosme, ja būs deputāti, kas uzdos viņam jautājumus.
Pašlaik ir 10 (!) deputāti, kas dzīvo bez pielaides. Bez pielaides ir arī Inguna Sudraba, kas vadīja parlamentāro izmeklēšanas komisiju, bet tā arī nesagaidīja pielaidi. Par ko tad viņai to nedod? Kad viņa bija valsts kontroliere, viņai pielaide bija. Vai tas būtu tāpēc, ka vienā KNAB noklausītā privātā tērzēšanā viesnīcā Rīdzene uzņēmējs Viesturs Koziols Aināram Šleseram atstāstījis baumas, ka Sudrabas kandidatūra premjeres amatam esot Maskavā akceptēta? Bet, apžēliņ, maz ko viens var izgudrot un stāstīt citam. Ja jūsu kaimiņi stāsta viens otram, ka jūs ēdat mazus bērnus, vai tad jūs tiešām ēdat mazus bērnus? Nu absurds taču.
Taču šis «Maskavas stāsts» velkas līdzi Sudrabai jau ilgi un mokoši, un pielaides nedošana akurāt atbilst viņas politisko konkurentu vajadzībai izplatīt aizdomas, ka viņa laikam valstiski neuzticama. Vai tāda pielaižu došana un nedošana nav mazliet tā kā politikas procesu ietekmēšana, labāku kāršu iedalīšana vieniem spēlētājiem, sliktāku citiem?
Jāteic, diezgan nelāgas kārtis spēlei Maizītis savulaik iedalīja arī diviem ļoti vērtīgiem Nacionālās apvienības kadriem - Romānam Naudiņam un Baibai Brokai -, kuriem arī pielaide valsts noslēpumam liegta. Tomēr visskarbāk tiek aplikta Saskaņa. Vai tad pilnīgi visi saskaņieši, visi deputāti un partijas biedri būtu ierakstāmi pie valstij neuzticamiem? Nu tad šīs partijas vēlētājus arī var droši rakstīt iekšā.
Vispār jau brīžiem šķiet, ka vajadzētu ievēlēt arī vispār citu tautu, jo tā spītīgi neievēl par vienīgo valdošo spēku vienīgo pareizo partiju Vienotība ar tās satelītpartijām. Maizītis kā neoficiāls Vienotības biedrs strādāja šīs partijas labā jau tad, kad bija ģenerālprokurors; arī kā SAB vadītājs viņš ir nelokāmi turējies pie principa sist visus citus, bet ne savējos. Tagad atkārtota ievēlēšana maijā viņam taču pienākas automātiski.
Bet nesen ir noticis arī mazs brīnums. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers atcēlis SAB lēmumu, ar kuru partijas Saskaņa Saeimas deputātam Jānim Tutinam tika liegta iespēja iepazīties ar valsts noslēpumu.
Par ko Tutinam pielaide atņemta, ir miglā tīts. Nudien grūti iedomāties, kādā veidā rātnais, rāmais deputāts no Latgales Tutins ir varējis nodot valsti, ar kādiem Kremļa elles izdzimumiem, arābu islāma kaujiniekiem vai čečenu mafiju viņš varētu būt sapinies nešķīstos darījumos?
Lūk, laikam tāds pats jautājums ir bijis arī ģenerālprokuroram. Un tad varbūt būs izrādījies, ka Tutins nav nomaskējies Putins, bet SAB ir vienkārši pildījis tādu kā «pielaižu nepiešķiršanas plānu» pēc principa «šim došu, tam nedošu». Saskaņa pēc definīcijas ir sliktā, jo tā nav Vienotība, tāpēc kāda nozīme, kuram deputātam nedot pielaidi? Var nedot jebkuram.
Un tad varbūt būs bijis tā, ka Kalnmeiers tā kā tomēr būs prasījis, lai Maizītis pielaides nedošanai atrod vismaz kaut kādu, kaut vai niecīgu pamatu.
Nav jau teikts, ka deputāts beigās tiks pie pielaides. Runā, ka Tutinu pieslēgšot pie melu detektora un iztirpināšot. SAB var palikt pie sava. Šī neesot pirmā reize, kad Kalnmeiers atceļ SAB lēmumus - pavisam tādu gadījumu esot bijuši četri. Taču šī ir reize, kad SAB un Ģenerālprokuratūras nevienādie viedokļi tapuši pamanīti plašāk. Jau pats fakts vien, ka Kalnmeiers liek SAB pārskatīt lēmumu, iznāk tāda kā Maizīša kompetences apšaubīšana. Bet Maizītis allaž ir juties kā patiesība, likums un valsts pēdējā instancē - tāds kā varonis, augstāka būtne, gandrīz vai pusdievs, aiz kura stāv sorosiskās propagandas mašinērija un transatlantiskā partnera vēstniecība. Skaties, ka, lecoties pret Maizīti, Kalnmeiers pats nepaliek bez pielaides…
